Ak tā! Vēl nupat viņš bija noslēgts, bet nu jau ir ar mieru runāt atklāti. Cik… raksturīgi Kristjenam. Man ir grūti izsekot viņa noskaņojuma maiņām.
– Kā tu jūties?
Viņa acis ir drūmas. – Neveikli, – viņš nomurmina.
Nē… Es atsprādzēju drošības jostu un pievirzos Kristjenam tuvāk, nenoņemdama kājas viņam no ceļiem. Man gribas ieritināties viņam tuvāk, un es tā rīkotos, ja priekšējā sēdeklī būtu tikai Teilors. Bet apziņa, ka tur ir arī Gastons, mani apvalda par spīti nodalījumam. Ja vien būtu tumšāks… Es satveru Kristjena rokas.
– Man nepatīk vienīgi zilumi, – es nočukstu. – Viss pārējais… tas, ko tu izdarīji… – Es pieklusinu balsi vēl vairāk. – Ar dzelžiem… Tas man patika. Pat vairāk nekā patika. Tas bija lieliski. To tu vari ar mani darīt jebkurā laikā.
Kristjens nedaudz sagrozās. – Lieliski? – Mana iekšējā dieviete satrūkusies atrauj skatienu no Džekijas Kolinsas grāmatas.
– Jā. – Es smaidu. Sakustinājusi kāju pirkstus, es jūtu viņa miesu pamostamies un redzu, kā viņš paver lūpas, spēji ievilkdams elpu.
– Tev jāpiesprādzējas, sieva, – Kristjens klusi brīdina, un es atkārtoju žestu ar kāju pirkstiem. Viņa acis satumst, un viņš brīdinādams satver manu potīti. Vai viņš vēlas, lai es rimstos? Vai arī turpinu? Viņš sarauc pieri un sastingst, un pēc brīža izņem no kabatas savu telefonu, vienlaikus ielūkodamies pulkstenī. Acīmredzot kāds piezvanījis, un Kristjens šķiet sadrūmis.
– Jā, Bārnij? – viņš asi nosaka.
Velns! Atkal esam spiesti pārtraukt iesākto darba dēļ. Es gribu atraut kājas, bet Kristjens satver manu potīti ciešāk.
– Serveru telpā? – viņš neticīgi pārjautā. – Vai iedarbojās ugunsdzēšanas sistēma?
Uguns! Es noceļu kājas uz grīdas, un šoreiz Kristjens mani neaizkavē. Piesprādzējusi drošības jostu, es nervozi grozu trīsdesmit tūkstošus eiro vērto rokassprādzi. Kristjens atkal nospiež pogu savas puses roku balstā, un nodalījums slīd lejup.
– Vai kāds ievainots? Un bojājumi? Saprotu… Kad? – Kristjens atkal ielūkojas pulkstenī un izvelk pirkstus caur matiem. – Nē. Ne ugunsdzēsēju departamentu, ne policiju. Vismaz ne pagaidām.
Kristjena biroju ēkā noticis ugunsgrēks? Es izbrīnīta skatos uz viņu, domām joņojot. Teilors pagriežas, lai varētu dzirdēt Kristjena teikto.
– Labi, man nepieciešams vispusīgs ziņojums par bojājumiem. Un jāpārbauda visi, kas varējuši piekļūt telpām pēdējo piecu dienu laikā, ieskaitot apkopējus… Sameklē Andreu un pasaki, lai viņa man piezvana. Jā, argons laikam ir tikpat iedarbīgs, vērtīgāks par zeltu.
Ziņojums? Argons? Es kaut ko atceros no ķīmijas stundām skolā… Ja nemaldos, tas bija kāds ķīmiskais elements.
– Es saprotu, ka ir agrs… Atsūti man ziņu pēc divām stundām… Nē, man jāzina. Paldies, ka piezvanīji. – Kristjens beidz sarunu un nekavējoties sastāda citu telefona numuru.
– Velč? Labi… Kad? – Kristjens atkal ielūkojas pulkstenī. – Tātad stunda… Jā… Visu diennakti datu glabātavā… Jā. – Viņš atvieno zvanu.
– Filip, man pēc stundas jābūt uz klāja.
– Labi, Monsieur.
Ā, tātad šis ir Filips, nevis Gastons. Mašīna palielina ātrumu.
Kristjens palūkojas uz mani. Viņa sejas izteiksme ir neizdibināma.
– Vai kāds ir cietis? – es klusi jautāju.
Viņš papurina galvu. – Bojājumu ir pavisam nedaudz. – Satvēris manu roku, viņš to nomierinoši saspiež. – Nesatraucies. Mani ļaudis jau ķērušies pie darba. – Kristjens atkal ir pašpārliecinātais uzņēmuma vadītājs, kurš par visu var parūpēties un nemaz nav izsists no līdzsvara.
– Kur sākās uguns?
– Serveru telpā.
– Greja namā?
– Jā.
Viņš atbild aprauti, tāpēc es nojaušu, ka viņš nevēlas par to runāt.
– Kāpēc bojājumu ir tik maz?
– Istabā ierīkota ļoti laba ugunsdzēšanas sistēma.
Nu, protams.
– Ana, lūdzu… nesatraucies.
– Es nemaz nesatraucos. – Tomēr tie ir meli.
– Mēs vēl nezinām, vai tā tiešām bija ļaunprātīga dedzināšana, – viņš nosaka, pareizi uzminējis mana nemiera cēloni. Es izbijusies paceļu plaukstu pie kakla. Vispirms helikopters, un tagad šis?
Kas būs nākamais?
4. nodaļa
Es nekur nespēju rast mieru. Kristjens jau vairāk nekā stundu ir ieslēdzies savā kabinetā. Es mēģināju lasīt, skatīties televīziju, sauļoties – piedienīgi apģērbta, protams – bet nevaru nomierināties un atbrīvoties no nepatīkamas sajūtas. Uzvilkusi šortus un t–kreklu, es noņemu smieklīgi dārgo aproci un uzmeklēju Teiloru.
– Greja kundze! – viņš mani sveicina, atrāvies no Entonija Bērdžesa romāna. Viņš sēž nelielajā salonā pie Kristjena kabineta.
– Es labprāt aizietu iepirkties.
– Protams, kundze. – Viņš pieceļas.
– Es paņemšu motociklu.
Teilors izbrīnīts paver muti. – Mmm… – Viņš sarauc pieri, zaudējis valodu.
– Es negribu traucēt Kristjenu.
Viņš apslāpē nopūtu. – Greja kundze, es… Manuprāt, Greja kungam tas nepatiktu, un es negribu zaudēt darbu.
Dieva dēļ! Man gribas veltīt viņam kādu izteiksmīgu skatienu, tomēr es tikai samiedzu acis un skaļi nopūšos, pauzdama savu bezspēcības pilno sašutumu par to, ka pati nedrīkstu noteikt savu likteni. Tomēr es nevēlos, lai Kristjens dusmojas uz Teiloru… vai mani. Droši pagājusi Teiloram garām, es pieklauvēju pie kabineta durvīm un eju iekšā.
Kristjens runā pa telefonu, atspiedies pret sarkankoka galdu. Viņš paceļ skatienu. – Pagaidi mirkli, Andrea, – viņš nomurmina klausulē un gaidpilni, pieklājīgi uzlūko mani. Kāpēc es jūtos kā iegājusi skolas direktora kabinetā? Vēl vakar šis vīrietis ieslēdza mani rokudzelžos. Tomēr es negrasos no viņa baidīties; viņš galu galā ir mans vīrs. Izslējusies taisna, es līksmi uzsmaidu viņam.
– Klau, es aizbraukšu iepirkties. Paņemšu līdzi apsardzi.
– Jā, labi. Ņem kādu no dvīņiem un arī Teiloru, – viņš atļauj, un es noprotu, ka noticis kaut kas svarīgs, jo viņš mani pat neiztaujā. Es lūkojos uz viņu, prātodama, vai nevaru kaut kā palīdzēt.
– Vai gribēji vēl kaut ko? – Kristjens jautā. Viņš gaida, kad iešu prom.
– Varbūt es varu tev kaut ko atnest? – es jautāju, un viņa sejā atplaukst kautrs smaids.
– Nē, Ana, man neko nevajag. Apkalpe par mani parūpēsies.
– Labi. – Man gribas viņu noskūpstīt. Un es to varu, jo viņš ir mans vīrs. Es apņēmīgi speru soli uz priekšu un uzspiežu skūpstu Kristjenam uz lūpām, viņu pārsteigdama.
– Andrea,