Man prātā iešaujas kāda pārdroša doma. Vajag tikai izvēlēties īsto, un man palīdzēt spēs viens vienīgs cilvēks. Izvilkusi no somiņas telefonu, es piezvanu Hosē.
– Kas…? – viņš samiegojies nomurmina.
– Hosē, te Ana.
– Ana, sveika! Kur tu esi? Vai viss labi? – Viņš izklausās možāks un norūpējies.
– Es esmu Kannās, Francijas dienvidos, un man klājas lieliski.
– Francijas dienvidos? Vai kaut kādā smalkā viesnīcā?
– Mmm… nē. Mēs dzīvojam laivā.
– Laivā?
– Lielā laivā, – es nopūtusies paskaidroju.
– Sapratu. – Viņa balss šķiet manāmi atvēsusi. Laikam nevajadzēja viņam zvanīt. Negribu klausīties nosodījumos.
– Hosē, man nepieciešams tavs padoms.
– Padoms? – Viņš izklausās pārsteigts. – Jā, protams, – viņš nosaka, runādams jau daudz draudzīgāk. Es pastāstu viņam savu plānu.
Pēc divām stundām Teilors palīdz man izkāpt no motorlaivas uz klāja. Gastons kopā ar kādu apkalpes vīru piesien motociklu. Kristjens nekur nav manāms, un es aizsteidzos uz mūsu kajīti, lai iesaiņotu dāvanu. Mani pārņēmis bērnišķīgs prieks.
– Tu ilgi biji prom. – Kristjens mani iztrūcina brīdī, kad es piestiprinu pēdējo līmlentes strēmeli. Es pagriežos un redzu viņu stāvam kajītes durvīs; viņš cieši vēro mani. Vai vēl joprojām esmu kritusi nežēlastībā motocikla dēļ? Vai arī viņš tikai domā par ugunsgrēku savā birojā?
– Kas notiek Sietlā? Vai tavā birojā viss kārtībā? – es bikli ievaicājos.
– Apmēram, – Kristjens nosaka. Viņa sejā parādās un tūlīt pat nozūd aizkaitinājums.
– Es nedaudz iepirkos. – To paziņodama, es ceru uzlabot Kristjena noskaņojumu, vienlaikus lūgdama Dievu, kaut viņa īgnums nebūtu vērsts pret mani. Viņš sirsnīgi pasmaida, un es aptveru, ka viss ir labi.
– Ko tu nopirki?
– Šo. – Es uzlieku pēdu uz gultas un parādu Kristjenam ķēdīti.
– Ļoti glīta, – viņš nosaka. Pienācis tuvāk, viņš pieskaras sīkajiem zvaniņiem, un rota patīkami nošķind. Atkal saraucis pieri, Kristjens laiž pirkstus pār sarkano švīku, un man pār kāju pārskrien skudriņas.
– Un šo. – Es parādu viņam kastīti, cerēdama novērst uzmanību.
– Tas ir man? – Kristjens izbrīnīts jautā. Es kautri pamāju. Viņš paņem dāvanu un uzmanīgi to papurina. Atplaucis zēniskā, žilbinošā smaidā, viņš apsēžas uz gultas, satver mani aiz zoda un noskūpsta.
– Pateicos, – viņš nosaka, un viņa sejā jaušams bikls prieks.
– Tu vēl neesi atvēris dāvanu.
– Man patiks, lai kas tas būtu. – Kristjens mirdzošām acīm lūkojas uz mani. – Es reti saņemu dāvanas.
– Ir grūti tev kaut ko nopirkt. Tev galu galā viss jau ir.
– Man esi tu.
– Taisnība. – Es viņam uzsmaidu. Jā, Kristjen, es tev piederu.
Viņš ātri norauj ietinamo papīru. – Kamera? – Viņš izbrīnīts uzlūko mani.
– Es zinu, ka tev jau ir digitālais aparāts, bet šis domāts… hmm… portretiem un tamlīdzīgi. Tur ir divi objektīvi.
Kristjens apjucis samirkšķina acis.
– Šodien, kad bijām galerijā, tev patika Florensas Dellas fotogrāfijas. Un es atcerējos, ko teici Luvrā. Un bija vēl tie citi attēli. – Es noriju siekalas, pūlēdamās atvairīt atmiņas par kasti, ko atradu viņa skapī.
Kristjens aiztur elpu un iepleš acis, beidzot sapratis, par ko ir runa, un es steidzīgi turpinu, baidīdamās zaudēt drosmi.
– Man šķita, ka tev patiktu… Mmm… fotografēt mani.
– Fotografēt. Tevi? – Viņš izbrīnīts lūkojas uz mani, nepievērsdams uzmanību kastei, ko tur uz ceļiem.
Es pamāju, izmisīgi cenzdamās saprast, ko Kristjens domā. Pēc brīža viņš atkal palūkojas uz kasti un pieskaras kameras attēlam uz vāka. Viņa kustībā jaušama savāda bijība. Ko tas nozīmē? Es nebiju gaidījusi šādu reakciju, un zemapziņa pārmetoši skatās uz mani. Kristjens nekad neizturas atbilstoši manām iedomām. Viņš paceļ skatienu un tajā pavīd… kas? Sāpes?
– Kāpēc tev šķiet, ka es to vēlos? – viņš samulsis jautā.
Nē, nē, nē! Tu teici, ka tev patiks…
– Vai tad tā nav? – es jautāju, cenzdamās nepievērst uzmanību zemapziņai, kas interesējas, kāpēc vispār kāds gribētu fotografēt mani kailu. Kristjens norij siekalas un izlaiž pirkstus caur matiem. Viņš šķiet apjucis un izbiedēts, bet pēc brīža dziļi ievelk elpu.
– Parasti man šādas fotogrāfijas bijušas kā nodrošinājums, Ana. Es zinu, ka pārāk ilgi esmu izturējies pret sievietēm kā pret īpašumu, – viņš nosaka un apklust.
– Vai tu domā, ka fotogrāfiju uzņemšana būtu… īpašumtiesību apliecinājums? – Man piepeši aizraujas elpa un no sejas atplūst asinis.
Kristjens samiedz acis. – Es esmu ļoti apjucis, – viņš nočukst. Viņa acis plati ieplešas, un tajās pavīd kaut kas neizprotami trausls.
Velns! Vai es esmu vainīga? Tāpēc, ka pajautāju par viņa miesīgo māti? Varbūt viņu tā satraucis ugunsgrēks birojā?
– Kāpēc? – es nočukstu, sajuzdama baiļu garšu mutē. Man šķita, ka Kristjens jūtas laimīgs. Mēs abi esam laimīgi. Biju domājusi, ka es padaru viņu laimīgu. Es negribu viņu samulsināt. Vai tā ir? Manas domas sagriežas virpulī. Viņš gandrīz trīs nedēļas nav apmeklējis Flinnu. Vai problēmas slēpjas tur? Vai tāpēc Kristjens pamazām sabrūk? Varbūt man piezvanīt Flinnam? Bet piepeši pār mani nāk neparasti dziļa atklāsme, kāda droši vien mani piemeklēs tikai vienu reizi mūžā. Ugunsgrēks, helikopters, ūdensmotocikls… Kristjens ir nobijies, viņš baidās par manu drošību un to aptvēra, kad ieraudzīja sarkanās zīmes man uz ādas. Viņš jau visu dienu par tām domā un samulsina pats sevi, jo nav radis justies nelāgi, kad nodara sāpes. Šī doma liek man nodrebināties. Kristjens parausta plecus un atkal pievērš skatienu manai plaukstas locītavai, ko vairs neslēpj pēcpusdienā nopirktā aproce. Trāpīts!
– Šīm svītrām nav nekādas nozīmes, Kristjen. – Es paceļu roku, rādīdama viņam švīku, kas jau gandrīz izzudusi. – Tu man piešķīri drošības paroli. Paklau, vakar man bija labi. Es lieliski pavadīju laiku. Neļaujies vairs drūmām domām, jo man patīk raupjš sekss. Es tev to jau esmu teikusi. – Manā sejā ielīst sārtums, un es cenšos apslāpēt bailes, kas pieņemas spēkā.
Kristjens cieši