Vajadzēs arī turpmāk pieļaut dažādus pārkāpumus.
Mani pamodina spiediens urīnpūslī. Atvērusi acis, es apjūku. Ārā ir tumšs. Kur es esmu? Londonā? Parīzē? Nē, uz jahtas klāja. Es jūtu, kā laiva šūpojas ūdenī, un dzirdu kluso dzinēja dūkoņu. Mēs esam devušies ceļā. Dīvaini. Kristjens sēž man blakus un strādā ar datoru. Viņš ir ģērbies baltā lina kreklā un raupja auduma biksēs; viņa mati vēl ir slapji. Es saožu tīro nupat mazgātas miesas un Kristjena Greja smaržu… Mmm.
– Labrīt, – viņš nomurmina, sirsnīgi uzlūkodams mani.
– Labrīt. – Es pasmaidu, piepeši nokautrējusies. – Cik ilgi es gulēju?
– Tikai stundu.
– Kāpēc mēs esam jūrā?
– Vakar mēs gājām uz restorānu, baletu un kazino. Es nospriedu, ka šovakar mēs varētu paēst tepat. Pavadīsim klusu nakti divatā.
Es atplaukstu platā smaidā. – Kur mēs dodamies?
– Uz Kannām.
– Labi. – Es izstaipu savus nogurušos muskuļus. Darbs ar Klodu sporta zālē nav mani sagatavojis šai pēcpusdienai. Es uzmanīgi pieceļos, jo man vajag apmeklēt vannasistabu. Paķērusi zīda rītasvārkus, es steidzīgi ietinos tajos. Kāpēc mani pārņēmis tāds biklums? Es jūtu sev pievērsto Kristjena skatienu. Kad palūkojos uz viņu, mans vīrs pievēršas klēpjdatoram, saraucis pieri.
Kamēr es izklaidīgi mazgāju rokas, atsaukdama atmiņā kazino pavadīto vakaru, mani rītasvārki paveras. Es satriekta lūkojos uz savu atspulgu.
Žēlīgā debess! Ko viņš man nodarījis?
3. NODAĻA
Es ar šausmu pilnu skatienu veros uz sarkanajiem plankumiem, kas sedz manas krūtis. Uzsūktie zilumi! Man ir zilumi! Esmu precējusies ar vienu no cienījamākajiem Amerikas uzņēmējiem, un viņš man uzsūcis zilumus. Kāpēc es to nejutu? Manos vaigos iesitas sārtums. Skaidrs, kāpēc – seksa meistars izmantoja pret mani savas apbrīnojamās spējas.
Zemapziņa pablenž uz mani pār savām bibliotekāres brillēm un nosodoši paklakšķina mēli, bet dieviete ir sabrukusi uz krēsla un nav spējīga piedalīties sarunā. Es lūkojos uz savu atspulgu. Rokudzelži atstājuši sarkanus nobrāzumus uz plaukstu locītavām. Arī tur noteikti būs zilumi. Es aplūkoju potītes – tās ir tikpat sarkanas. Rodas iespaids, ka esmu cietusi kādā negadījumā. Es vēroju sevi, mēģinādama aptvert, kā izskatos. Pēdējā laikā mans augums ir pavisam citāds. Tas ir tik tikko manāmi mainījies, kopš iepazinos ar Kristjenu… Es esmu slaidāka un spēcīgāka, mani mati mirdz un ir labi apgriezti. Nagi ir manikirēti, kājām veikts pedikīrs, uzacis ieguvušas lielisku formu. Es pirmo reizi mūžā esmu labi kopta… izņemot šos baisos mīlas kodumus.
Šobrīd man negribas domāt par skaistumkopšanu. Esmu pārāk nikna. Kā viņš uzdrošinājās šādi iezīmēt manu augumu? Gluži kā pusaudzis! Mēs kopā esam pavisam neilgi, bet Kristjens vēl nekad nav uzsūcis man zilumus. Es izskatos drausmīgi. Un es zinu, kāpēc viņš tā rīkojās. Sasodītais despots! Nu tā! Mana zemapziņa sakrusto rokas zem krūtīm; šoreiz viņš spēris soli par tālu. Es sparīgi izeju no vannasistabas un nozūdu lielajā skapī, rūpīgi vairīdamās pamest skatienu uz Kristjena pusi. Nometusi rītasvārkus, es uzvelku sporta bikses un kreklu. Atpinusi bizi, es paņemu suku no nelielās kumodes un laižu to pār sapinkātajiem matiem.
– Anastasija! – Kristjens mani pasauc, un es sadzirdu nemieru viņa balsī. – Vai viss ir labi?
Es izliekos viņu nedzirdam. Vai viss ir labi? Nē, viss ir slikti! Domāju, ka visa turpmākā medusmēneša laikā es nevarēšu nēsāt peldkostīmu, nemaz nerunājot par neticami dārgo bikini. Mani piepeši pārņem svelošs niknums. Kā viņš uzdrīkstējās? Tūlīt es viņam parādīšu, cik viss ir labi! Es dusmās kūsāju. Jā, arī es varu uzvesties kā pusaudze! Atgriezusies guļamistabā, es metu viņam ar suku, pagriežos un aizeju, bet pakavējos pietiekami ilgi, lai redzētu, cik pārsteigts ir Kristjens, cik zibenīgi viņš paceļ roku un aizsedz galvu. Suka tikai atsitas pret viņa apakšdelmu un nokrīt uz gultas. Izskrējusi no kajītes, es metos augšā pa kāpnēm uz klāja, bēgdama uz priekšgala pusi. Man nedaudz jānomierinās. Visapkārt valda tumsa, un gaiss ir patīkami silts. Vējā jaušams Vidusjūras aromāts, bet no krasta vēdī jasmīnu un buganvileju smarža. “Daiļā dāma” bez redzamas piepūles slīd pa rāmo, kobaltzilo jūru, un es ar elkoņiem atbalstos pret koka reliņiem, vērodama attālo krastu, kur mirgo un spīguļo sīkas gaismiņas. Es dziļi ievilku elpu un pamazām nomierinos. Kristjens nostājas man aiz muguras; es viņa klātbūtni sajūtu, vēl pirms dzirdu soļus.
– Tu uz mani dusmojies, – viņš nočukst.
– Vai tiešām, Šerlok?
– Cik ļoti?
– Skalā no viens līdz desmit manas dusmas sasniedz atzīmi “piecdesmit”. Piemēroti, vai ne?
– Tu esi tik dusmīga? – Viņš izklausās vienlaikus pārsteigts un apbrīnas pilns.
– Jā. Tik ļoti, ka esmu gatava uz vardarbību, – es nosaku, runādama caur sakostiem zobiem.
Mans vīrs klusē, un es pagriezusies viņu uzlūkoju. Viņš mani vēro, bažīgi iepletis acis. Viņš nav pat mēģinājis man pieskarties, un tas līdz ar viņa sejas izteiksmi liek man noprast, ka viņš jūtas kā no laivas izmests.
– Kristjen, tev jābeidz šie centieni pār mani valdīt. Tu jau paskaidroji man savu nostāju pludmalē. Turklāt ļoti iedarbīgi, ja pareizi atceros.
Viņš tik tikko manāmi parausta plecus. – Nu, tagad tu vairs nenovilksi peldkostīma augšdaļu, – viņš gražīgi nomurmina.
Un tas attaisno šādu rīcību? Es saniknota uzlūkoju Kristjenu. – Man nepatīk, ka tu uz manis atstāj pēdas. Vismaz ne tik daudz. Tas ir stingrais ierobežojums! – es nošņācu.
– Man nepatīk, ka tu cilvēku acu priekšā izģērbies. Tas savukārt ir mans stingrais ierobežojums, – viņš atcērt.
– Šķiet, to jau esam noskaidrojuši, – es caur sakostiem zobiem atcērtu. – Paskaties uz mani! – Es pavelku kreklu lejup, atklādama krūšu augšdaļu. Kristjens lūkojas man acīs, bet izskatās samulsis un nedrošs. Viņš nav radis redzēt mani tik dusmīgu. Vai tiešām viņš nesaprot, ko izdarījis? Vai nesaprot, cik muļķīgi tas ir? Man gribas uz viņu kliegt, tomēr es savaldos, jo negribu spert soli par tālu. Dievam vien zināms, kā viņš varētu reaģēt. Pēc brīža Kristjens nopūšas un paceļ plaukstas, rādīdams, ka ir samierinājies.
– Labi, labi, – viņš nosaka. – Es saprotu.
Aleluja!
– Lieliski!
Kristjens izlaiž pirkstus caur matiem. – Piedod! Lūdzu, nedusmojies uz mani. – Viņš beidzot izskatās nožēlas pilns un izmanto vārdus, ko parasti lietoju es.
– Dažreiz tu uzvedies kā muļķa puika, – es viņu norāju, tomēr manā balsī vairs nav cīņas spara, un viņš to jūt. Spēris soli man tuvāk, viņš bikli paceļ roku un atglauž matu šķipsnu man aiz auss.
– Zinu, – viņš klusi atzīst. – Man vēl daudz jāmācās.
Es atceros doktora Flinna vārdus…