– Tieši tā, – māte piekrita. – Tomēr ļaujiet mūsu māsīcai nedaudz atsvaidzināties, pirms aizraujat viņu uz savu dievināto parku. Viņa noteikti ir ļoti nogurusi.
– Jā. Nogurusi un skumja, un sailgojusies pēc senākajiem draugiem. Es dzirdēju, ka mans brālis ir ļoti slims. Viņa Gaišība Nortamberlendas hercogs vēstulē man rakstīja, ka ārsti nevēlas laist mani pie Edvarda, jo tas viņu nogurdināšot. Tomēr man ir sāpīgi nebraukt pie viņa. Frānsisa, jums ir jāsaprot, ka es mīlu zēnu. Vai atceraties dienu, kad nomira viņa māte? – Lēdijas Mērijas acīs sariesās asaras. – Karaliene Džeina Seimūra, mana labsirdīgā pamāte, kas palīdzēja man atgūt tēva labvēlību pēc visa ļaunā, ko man nodarīja Anna Boleina.
Reiz Mērija bija parādījusi man gredzenu, ko viņas tēvs dāvinājis, lai atgādinātu par karalienes Džeinas labo sirdi un nepieciešamību paklausīt tēvam. Uz tā bija gravējums latīņu valodā: “Padevība raisa vienotību, vienotība raisa pastāvīgumu un sirdsmieru, un tie ir nenovērtējami dārgumi.”
Princese turpināja: – Es zvērēju pie karalienes Džeinas nāves gultas, ka atmaksāšu viņai par laipnību, mīlot Edvardu kā savu dēlu. Nortamberlends rīkojas nežēlīgi, nelaižot mani pie viņa.
Es uzdrošinājos iesāņus uzlūkot māti, gaidot dusmu uzliesmojumu kā vienmēr, kad Džeina kaut ko pārmeta sātaniskajam hercogam. Bet māte mani pārsteidza.
– Karalim jātaupa spēki, lai viņš varētu atveseļoties, – viņa sacīja.
Vēl pirms brīža mans tēvs bija teicis, lai karalis mirst, it kā priecātos par šādu iespēju. Es apjuku, bet… Tiklīdz iedomājos, ka varētu par to apjautāties, gara acu priekšā iznira ass cirvis un bende ar ādas kapuci galvā. Es atcerējos mātes brīdinājumu, ka runas par karaļa nāvi ir valsts nodevība.
Māte pieskārās lēdijas Mērijas piedurknei, ko rotāja izšūti zelta lauvas. – Viņa Gaišība Nortamberlends rīkojas karaļvalsts labā.
– Iespējams. – Princeses piesarka un saknieba lūpas vēl ciešāk. – Tomēr es būtu ar mieru uz visu, lai vērstu nebijušu to plaisu, kas izveidojusies starp mani un brāli manas ticības dēļ.
– Nortamberlends noteikti paaicinās jūs pie Edvarda gultas, kad būs pienācis īstais brīdis.
– Es neesmu par to pārliecināta. Mums ar hercogu bija drausmīgs strīds par to, ka es celebrēju katoļu misi, kaut gan karaliskie edikti to aizliedz. Viņš nepiemirsīs manu nepakļāvību. Ir tikai viens veids, kā pārvarēt šo šķērsli. Viņš apsvērtu manu lūgumu rūpīgāk, ja es sameklētu uzticamu aizstāvi, kuru Nortamberlends uzklausītu. Es iedomājos par jums.
Tanī mirklī es nožēloju, ka nav izdevības pabrīdināt princesi, lai nerunā tik lūdzoši. Mana māte nicināja vājumu. Lēdija Mērija panāktu vairāk, ja skarbi bērtu pavēles, piecirstu kāju un atgādinātu, ka nav prātīgi sadusmot nākamo karalieni. – Vai izmantosiet savu ietekmi un aizstāvēsiet mani? – princese jautāja.
Māte mani atkal pārsteidza. Viņas smaids pat šķita patiesa maiguma pilns. – Nekad nešaubieties, ka mēs palīdzēsim. Mūsu dzimtas ir vienotas jau kopš laikiem, kad mani vecāki nostājās pret Annu Boleinu. Mans tēvs bija jūsu krusttēvs. Jūs esat mana tuvākā bērnības draudzene. Mēs esam ģimene. Nekad neticiet, ka mūsu jaunie uzskati varētu iznīcināt asinssaites. Es jūsu labā esmu gatava uz visu.
– Es lūdzu Dievu, kaut tā būtu, – princese noteica. – Drīz man draugi būs vajadzīgi vairāk nekā jebkad iepriekš.
Man nebija ne jausmas, ko tas nozīmē. Kāpjot tronī, viņa noteikti iegūs daudz draugu, bet visus nelabvēļus nosūtīs uz Taueru, kur dzīvo bende. Es apskaudu šādu varu. Tomēr… kāpēc princeses sejā bija manāms nemiers, it kā viņa ar kādu sesto maņu nojaustu briesmas? Viņa vēlējās noticēt manas mātes vārdiem, un es to redzēju, bet kaut kur dziļi prāta nostūrī zināju patiesību.
Lai kas būtu lēdijas Mērijas draugi šodien un turpmākajās nedēļās, mani vecāki nebija to vidū.
Nākamajā dienā, kad man lika pamest mācības un pavadīt laiku ar māti un viņas māsīcu Mēriju, nemiera kamols man pakrūtē samilza vēl lielāks. Es jutos kā grauds starp diviem dzirnakmeņiem, jo priecājos par labestīgās radinieces klātbūtni, bet māte mani biedēja vairāk nekā jebkad.
Man reti bija ļauts ieiet bagātīgi iekārtotajā istabā, kur Besa, apveltīta ar vanaga redzi, uzmanīja pārējās dāmas, kas atšķetināja zīda pavedienus izšuvumiem, ar ko nodarbojās mana māte un princese otrā istabas galā. Lēdija Mērija un mana māte sēdēja uz spilvena pie arkveida loga, kur neviens nedzirdēja viņu sarunu. Izņemot mani. Kamēr dāmas bija aizņemtas ar darbu, es paslēpos zem galda un biju pietiekami tuvu, lai pieskartos lēdijas Mērijas mīkstajam, krāšņajam tērpa audumam, bet pietiekami tālu, lai māte nevarētu mani sasniegt, ja pieķertu.
Ilgi klusējusi, lēdija Mērija nopūtās. Mana māte pacēla skatienu no šuvekļa un steigšus noslēpa aso, vērtējošo sejas izteiksmi. – Vai jums kaut kas nepatīk, māsīc? – viņa jautāja. – Mēs darīsim visu, lai jūs justos ērti.
Es uzliku Dženetai galvā sīciņo cepurīti, ko tai bija pagatavojusi princese, un klausījos.
– Jūs ar Henriju mani uzņēmāt lieliski, kā jau vienmēr. Vienīgā iespēja mazināt manas skumjas būtu pagriezt atpakaļ laiku. Bredgeita ir mainījusies kopš meiteņu aiziešanas. Jūs noteikti pēc viņām ilgojaties. Es atceros savas skumjas, kad biju šķirta no mātes. Gaidīju viņas vēstules kā slīkstošais katru nākamo elpas vilcienu.
Tāpat jutos es, gaidot Džeinas vēstules. Bet nebiju saņēmusi ne vārda jau ilgāk kā nedēļu. Vai Džeina mani aizmirsusi?
– Dzirdēju, ka Džeinai un Ketrīnai bija skaistas kāzas. – Lēdija Mērija piekala skatienu altārsegai, ko izšuva, un es saklausīju aizvainojumu viņas vārdos.
– Cik žēl, ka nevarējāt būt klāt! – mana māte atsaucās. – Mēs ar Henriju pavadījām bezmiega naktis, skumstot par jūsu prombūtni. Bet, ja mēs aicinātu jūs, nāktos ielūgt arī Elizabeti. – Māte sarauca degunu, it kā būtu saodusi netīru veļu. – Nevarēju aicināt vienu māsu un pamest novārtā citu. Viss galms to pamanītu un sāktu uzdot jautājumus.
– Mēs ar Elizabeti esam atšķirīgas tādā ziņā, ka es esmu jūsu draudzene kopš bērnības, – lēdija Mērija pārmeta.
– Jā. – Šķita, ka māte jūtas neērti. – Tomēr mums bija jāpadomā par karali. Viņa Majestāte grasījās mūs pagodināt ar savu klātbūtni ceremonijā. Jūsu attiecības ar brāli jau tik sen ir saspringtas, un karalis jutās tik slims, ka mēs neuzdrošinājāmies viņu satraukt. Man negribējās to pieminēt, lai jūs neapbēdinātu, bet pēc jūsu pēdējās tikšanās Viņa Majestāte jutās ļoti nelāgi. Mums šķita bīstami savest jūs kopā.
– Es, tik ļoti mīlēdama karali, esmu viņam bīstama? – princese iesaucās. – Mana sirds sažņaudzas, kad par to iedomājos. Kaut es nebūtu sagādājusi viņam nevienu nepatīkamu mirkli!
– Bet jūsu ietiepība ticības jautājumos uzjundīja sarežģītus jautājumus…
Mērija saspringta iesmējās. – Jā, sarežģītus. Es tveros pie senās ticības, mans brālis pie jaunās. Es cerēju, ka mūsu attiecības uzlabosies, kad Edvards sasniegs pilngadību. Varbūt tad, kad viņš vairs nebūs pakļauts Nortamberlendam, mēs varētu sākt visu no sākuma. Bet tā, kā ir šobrīd… – Viņas acis iemirdzējās, un es zināju, ko viņa domā, proti, Edvards nekad nekļūs pieaudzis. – Es saprotu, ka Nortamberlends ir Džeinas