Troņa cena. Māsu Greju liktenis. Ella Mārča Čeisa

noturējusi šo parādību par drudža murgiem, bet Elenas kundzi asiņainie krusas graudi izbiedēja tāpat kā mani. Ja vien varētu saprast, ko šī vētra nozīmē! Biju pārliecināta, ka manām māsām ir kāds viedoklis. Man gribējās iekārtoties pie guļamistabas kamīna un runāties ar viņām līdz vēlai nakts stundai.

      Pēc brīža es pamanīju kādu pazīstamu cilvēku, un manī pamodās cerība. Ketas vīratēvs, Pembrukas grāfs, sarunājās ar Hantingdonas grāfu. “Varbūt arī Keta ir kaut kur tuvumā?” es prātoju. Pat tad, ja viņa kopā ar savu vīru vēl dzīvoja Beinarda pilī, es varētu kaut ko uzzināt par savu māsu. It kā nolasījis manas domas, Pembruks nāca tuvāk, un Hantingdons viņam sekoja. Pirms paguvu viņu uzrunāt, Ketas vīratēvs nometās ceļos un noskūpstīja man roku.

      Izbrīnīta es lūkojos uz viņu, un Hantingdons sekoja Pembruka priekšzīmei. Kāds klusi noteica: – Mūsu valdniece! – Es biju pārliecināta, ka pārklausījos, ja vien tuvumā nebija mātes māsīcas Mērijas. Par to iedomājoties, jutu sirdi sažņaudzamies. Viņa noteikti bija apvainojusies par to, ka netika ielūgta kāzās.

      – Milord, es vēlos redzēt savu ģimeni, – es teicu Pembrukam. – Vai zināt, kuri no maniem radiem ir šeit?

      – Jūsu māsa Ketrīna mums pievienosies tikai rīt. Viņa ir aizņemta ar gatavošanos diženajam notikumam.

      – Kādam? Vai iespējams, ka viņa jau gaida bērnu?

      – Nē, tas nevar būt, – Pembruks atbildēja, turklāt tik asi, ka es satrūkos. Pēc tam viņš pasmaidīja, bet šī izteiksme tikai paspilgtināja savādo steigu. – Laika bērniem būs pietiekami, tiklīdz būs paveikts tas, ko mēs visi cenšamies panākt, vai ne?