Piepeši zālē pazibēja kaut kas ruds ar kuplu asti, traucoties pretī putnam. Es ieraudzīju plati atplestus žokļus, kuros rēgojās asi zobi, un skrēju pie dzīvnieka, skaļi kliedzot. Aizķērusies aiz saknes, es paklupu un kritu, nobrāzu kreiso vaigu, bet man izdevās nobiedēt putnu; lapsa paguva saķert tikai tā astes spalvu, kad putns pacēlās spārnos. Es izķēru spalvu lapsai no mutes, jo negribēju atvēlēt ienaidniekam pat tādu nieku no putna skaistuma.
Izbiedētā lapsa nozuda mežā, atstājot spalvu man rokā. Es to cieši turēju, un nākamajā brīdī lēdija Mērija jau pacēla mani rokās.
– Bērns, vai esi ievainota? Tava seja ir saskrāpēta.
Sāpes pieņēmās spēkā. – Hetija teiktu, ka es nevaru izskatīties vēl sliktāk kā parasti.
Princese sarauca pieri. – Hetija rīkojas ļoti nelāgi, tā runājot. Skrambas izskatās jēlas. Mums tās jāizmazgā, lai nerastos strutas. – Viņa atmaiga. – Tu rīkojies ļoti drosmīgi, Mērij, bet droši vien ne gluži prātīgi.
– Putnam mēs patikām, kaut gan tas bija skaists, bet mēs tādas neesam. Es nespēju pieļaut, lai to apēd briesmīgā lapsa.
– Kaut gan tā varēja tevi sakost?
– Jā.
Mērija ilgi vēroja mani. – Putnam paveicies iegūt uzticamu draugu, kas to brīdināja par briesmām. Vai zini, ko es vēlos, mazo Mērij? – Princeses acīs mirdzēja asaras.
– Ko gan, kundze? – Es ar spalvu pieskāros viņas vaigam.
– Es uzskatītu sevi par visveiksmīgāko sievieti pasaulē, ja man būtu kaut viens tikpat drošsirdīgs un padevīgs draugs kā tu.
– Varat uz mani paļauties, kundze, – es sirsnīgi apsolīju.
Pie mums pieskrēja Besa un Hetija. – Uzmanieties, bērns! – Hetija man pārmeta. – Jūs notraipīsiet lēdijas Mērijas tērpu ar asinīm.
– Traipi man būtu vienaldzīgi, ņemot vērā visu, ko nupat paveica mazā Mērija, – princese sacīja. – Viņa izglāba dzīvību.
Hetijas sejā parādījās kaut kas savāds. – Dzīvību, Jūsu Gaišība?
– Mazā Mērija izglāba putnu un lapsas, un šī ir viņas balva. – Princese pacēla manu roku, rādot koši zilo spalvu. – Varbūt Hetija varētu to piešūt pie tavas cepures, – viņa ierosināja.
– Nē, es gribu novietot spalvu citur, – es sacīju, apņēmusies ielikt guvumu savā Zagles lādē, lai atcerētos šo dienu. Varbūt, ja vēlāk izdotos atraut radinieci no manas mātes, es uzdrošinātos parādīt viņai savus dārgumus.
Nākamajā rītā mani pamodināja kņada pagalmā. Es steidzīgi apģērbos – Hetija tik tikko paguva aizsiet mana tērpa saites – un traucos lejā. Lēdijas Mērijas kalpotāji rosījās, jūdzot zirgus ratos un iekraujot lādes, kurās salikti viņas tērpi, gultasveļa un dārglietas. Vai viņa pameta mūs, kad vēl nebiju paspējusi atvadīties?
– Kas noticis? – es jautāju tuvākajam cilvēkam, laužoties cauri pūlim.
– Lēdijai Mērijai nekavējoties jādodas ceļā, – staļļa puisis Ouens pavēstīja, bažīgi iepletis acis. – Kalpotāju istabās sākusies sviedru slimība.
Mani pārņēma drebuļi. Sviedru slimība bija baisa parādība, kas nogalina cilvēkus divu stundu laikā. Ar skatienu sameklējusi princeses zaļo karieti, es steidzos pie tās. Tuvojoties dzirdēju lēdijas Mērijas balsi. – Frānsisa, lūdzu, ļaujiet man aizvest Mēriju uz Hansdonas namu! Tur slimība viņu neapdraudēs.
Es jutu sirdi priekā ietrīsamies; varbūt man izdosies doties prom kopā ar radinieci, aizbēgot gan no biedējošās sērgas, gan saviem vecākiem.
Tomēr māte noraidoši pamāja ar roku. – Nav laika sakravāt Mērijas mantas. Es daudz vairāk raizējos par jums, mūsu troņmantnieci. Jums jāsteidzas nokļūt drošībā, kamēr sviedru slimība nav jūs panākusi.
Princeses sejā parādījās skaudras sāpes, un viņa lūkojās apkārt. Es zināju, ka viņa meklē mani, un centos tikt pie viņas, bet biju pārāk maza, lai mani pūlī varētu saskatīt, un pārbiedētie kalpotāji neatbrīvoja man ceļu. Turklāt māte neļautu man aizbraukt kopā ar princesi. Viņas sejas izteiksme bija skarba kā akmens.
Es uzkāpu uz koka mucas, kas bija nolikta pie pīlāra, un vēroju, kā rati aizbrauc pa ceļu starp ozoliem. Vai lēdija Mērija lūkojās uz mirmidoniem? Bet pat tie nevarētu viņu pasargāt no sviedru slimības.
Vēlāk man izdevās piekļūt mātei. Viņas sejā nebija nekādu raižu pēdu.
– Kurš saslima? – es jautāju. – Saslima? – viņa atkārtoja.
– Ar sviedru slimību. Ouens teica, ka mums visiem draud briesmas. Tāpēc lēdija Mērija aizbrauca.
– Briesmas vairs nedraud kopš mirkļa, kad lēdija Mērija mūs pameta. Es būtu ar mieru likt ķīlā savu un tava tēva dzīvību. Un arī tavu māsu Džeinu. – Viņas smaidā bija kaut kas biedējošs. Es apjukusi domāju par mātes vārdiem, kaut gan neradās izdevība kaut ko noskaidrot. Viņa bija pārāk aizņemta, lai veltītu laiku man.
Divas ilgas dienas es pavadīju bērnistabā kopā ar Hetiju, tad ieradās vēl viens ziņnesis, ģērbies Nortamberlendas hercoga livrejā. Nokāpis no zirga, viņš sagrīļojās un nometās ceļos.
Iespiedusi Dženetu padusē, es devos pie vecākiem, pārliecināta, ka notiek kaut kas ārkārtīgi svarīgs. Viņi stāvēja pie kamīna lielajā zālē, bet dāmas un kungi pulcējās nostāk, nemierīgi kā suņi, kas gatavojas medībām.
Tēvs iemeta ugunī pergamenta lapu. Zīmogvasks izkusa kā asiņu lāse. – Mums jābrauc uz Londonu, – viņš paziņoja, acīm mirdzot, it kā būtu baudījis pārāk daudz vīna.
Māte satvēra viņa piedurkni. – Tātad mūsu plāni rieš augļus?
– Ja Dievs dos, auglīgas būs arī mūsu meitas. Nortamberlends pavēlēja savam dēlam gulēt ar Džeinu, lai nostiprinātu savienību starp mūsu dzimtām. Viņa un Gilfords mums pievienosies Saionas namā, kad būs īstais brīdis.
– Tātad, kad satiksim Džeinu… – māte ieminējās un apklusa. Es nesapratu, par ko viņa runā, bet tēvs visu zināja.
– Vēl ne, bet drīz. Nortamberlends sūta ziņu, ka ir kāds pēdējais darbs, ko viņš var uzticēt tikai man.
– Jūs neesat Nortamberlenda sulainis! – Māte lepni izrieza krūtis. – Jūsu meita ir jaunā…
– Kad Džeinas stāvoklis būs nostiprināts, pietiks laika panākt, lai Nortamberlends un visa Anglija atzīst mūsu varenību. Pasteidzieties! Mums jādodas pie meitas.
Jautājumus par vēstules saturu es neuzdevu, tikai jutos atvieglota un cerēju, ka mana saprātīgā māsa spēs kliedēt neizprotamās bažas. – Vai es satikšu Džeinu? – es jautāju, tuvodamās vecākiem.
– Dieva dēļ, tu lavies pa istabu kā zaglīgs kaķis! – tēvs satrūcies uzkliedza. – Tavai māsai turpmāk būs svarīgākas darīšanas un nebūs laika ieklausīties tavās pļāpās, Mērij.
– Es gribu parādīt viņai savu spalvu.
– Rādi, ko vēlies, kad viss būs paveikts, – māte atcirta.
– Kas ir jāpaveic? – Es ciešāk apskāvu Dženetu.
– Tev par to