Troņa cena. Māsu Greju liktenis. Ella Mārča Čeisa. Читать онлайн. Newlib. NEWLIB.NET

Автор: Ella Mārča Čeisa
Издательство: Apgāds KONTINENTS
Серия:
Жанр произведения: Исторические любовные романы
Год издания: 2015
isbn: 978-9984-35-785-0
Скачать книгу
pasludināja arī lēdiju Mēriju par dzimušu ārlaulībā, – mana māsa neatkāpās. – Tā teica mans skolotājs.

      Šāda mātes nepatika bija tikpat biedējoša kā vecā karaļa Henrija dusmas. – Uzmācīgais bērns! Vai redzi, ko esi panākusi, Džeina? Aplipināji māsu ar savu ķildīgo dabu! – Māte pievērsās Mērijai, izslējusies pāri pundurītei. – Es nevaru sodīt tavu māsu par tavas sliktās uzvedības veicināšanu, tāpēc nāksies pārmācīt tevi. Neuzdod vairs nekādus jautājumus, citādi pavadīsi kāzu dienu, ieslēgta savā istabā. Ja vēlreiz kļūsi par nastu, es pat neļaušu tev slēpties kapelas dziļumā.

      Džeina jau grasījās nostāties starp viņām, bet plānā, sudrabotā tērpa apmale aiz kaut kā aizķērās. – Lūdzu, nepadzeniet Mēriju. Lūdzu!

      Māte veltīja Mērijai skatienu, kas man vienmēr lika padoties, bet Mērija pat nesarāvās. – Un es nevēlos visu nakti redzēt tev rokās šo lelli. Vai saproti, ko es no tevis gaidu?

      – Jūs negribat mani redzēt, māt.

      Es zināju, ka tā ir patiesība, bet vairs ne mirkli nespēju izturēt Mērijas radīto spriedzi istabā. – Mērij, kāpēc tu neklausi mūsu mātei? Ieliec to muļķīgo rotaļlietu savā Zagles lādē kopā ar pārējiem sazagtajiem sīkumiem!

      – Zagles lādē? – Nortamberlendas hercogiene skarbi iejautājās. – Lēdija Safolka, mana ģimene nav radusi uzturēties blakus zagļiem.

      Es redzēju, ka māte ir apvainota, bet viņa nepaguva atbildēt, jo iejaucās Mērija. – Neviens nav zaglis, ja paņem mantas, kas citam nav vajadzīgas, Jūsu Gaišība.

      Nortamberlendas hercogiene sarauca degunu. – Lai nu kā, es ceru, ka neredzēšu tevi šovakar kaut ko piesavināmies.

      – Neraizējieties, Jūsu Gaišība. – Mērija nolaidās reveransā, un viņas sejā pavīdēja kaut kas līdzīgs augstprātībai. – Jūs mani vispār neredzēsiet.

      Es vēroju māsu aizklibojam un zināju, ka viņa dodas pie apskrambātās koka lādes, kurā slēpa savus dārgumus jau kopš piecu gadu vecuma.

      Es viņai sekoju un priecājos, ka varu pamest nelaipno sievieti pie Džeinas. – Mērij! – es uzsaucu, panākusi māsu pie loga, ko rotāja Dadliju ģerbonis.

      Viņa apstājās, satvērusi lelli tik cieši, it kā baidītos, ka es to atņemšu. – Man to uzdāvināja Džeina.

      – Neviebies tā! – es pavēlēju. – Man ir vienalga, ka Džeina tev kaut ko uzdāvināja. Lelles domātas mazuļiem, un tēvs man nopirka daudz kāzu tērpu.

      – Ko tad tu vēlies?

      – Gribēju tev kaut ko pajautāt. – Man iekvēlojās vaigi. – Īsti nesaprotu, kā pateikt. Tu zini, ka es tevi mīlu, un… un mēs ar Džeinu… Tēva namā visi ir pieraduši pie taviem dīvainajiem skatieniem un neapdomātajiem vārdiem. Bet Henrijs nav pieradis. Lūdzu, nevajag… nevajag viņu kaitināt un…

      Mērijas sejā kaut kas pazibēja, un es apjukusi vilcinājos, jo nevēlējos aizvainot māsu, tomēr doma par pazemojumu līgavaiņa priekšā mani biedēja vairāk. – Henrijs ir jauns vīrietis, un viņš varētu… – “Baidīties, ka es laidīšu pasaulē bērnu, kurš līdzīgs tev.” Es neizrunāju šos vārdus skaļi, bet tie iesvēla manī kaunu. Es biju pamanījusi bailes Henrija acīs, un tās mani sāpināja. – Viņš varētu uztvert tavus vārdus nelāgi. Es vēlos, lai Henrijs mani mīlētu.

      – Viņš tevi mīl. Es dzirdēju viņu sarunājamies ar Gilfordu Dadliju dārzā.

      Mana sirds iepukstējās straujāk. – Ko Henrijs teica?

      – Viņš esot ieguvis skaistuli. Gilfords žēlojās, ka Džeina ir nogurdinoša svētule, bet viņiem ar Henriju vismaz nevajagot ievilkt gultā karalisko krupi. – Mērijas acīs pazibēja sāpes, un es piepeši skaudri izjutu atšķirību starp mums abām. Viņas sejas kauli bija lieli un greizi, bet manējie smalki un glīti. – Vai Gilfords runāja par mani, Keta?

      Mani pārņēma nepatika pret Džeinas līgavaini. – Iespējams, bet tā nevajadzēja! Dadliju asinis nekad nebūs tik dižciltīgas kā tavējās.

      “Kāda būtu sajūta, ja cilvēki nodrebinātos, kad es tuvojos? Apmainītos dzēlīgiem jokiem par mani? Nicinātu mani par kaut ko tādu, kas nav mana vaina?” Ne jau savas gribas dēļ Mērija bija tik atšķirīga.

      – Mērij, arī es tev esmu kaut ko sagatavojusi. Atvadu dāvanu.

      Bērns atplauka. – Vai tiešām?

      – Protams, – es atbildēju. Tikai pagaidām nebiju pārliecināta, kāda šī dāvana būs.

*

      Pat tad, ja sasniegšu simt gadu vecumu, es neaizmirsīšu šo dienu. Mani pārņēma patīkamas trīsas. Ketrīnas Grejas vairs nebija; es kļuvu par lēdiju Ketrīnu Hērbertu, sievu jauneklim, kurš sēdēja man blakus uz paaugstinājuma. Viņš ar augšstilbu saburzīja manu kāzu tērpu, piekļaudamies iespējami ciešāk. Mana jaunā vīra plakstiņi slīga lejup, bet viņš nebija piedzēries kā Gilfords Dadlijs, kurš sēdēja blakus Džeinai un kura platie pleci šķita sagumuši pēc neskaitāmajiem tostiem, ko viņš uzsaucis kopā ar saviem nepieklājīgajiem draugiem. Henrija acis kaismīgi mirdzēja, un mēs abi zagšus apmainījāmies skūpstiem, kamēr pārējie aplaudēja. Mērija lūkojās no savas paslēptuves aiz pīlāra, izmēģinot skūpstīdama savas plaukstas virspusi.

      – Laiks sūtīt lordu un lēdiju Hērbertus uz kāzu gultu, Safolk! – kāds no mana tēva draugiem medniekiem uzsauca. – Jaunais vīrs ir tik nepacietīgs, ka nav baudījis nevienu kumosu no šī gardā mielasta, ko jūs mums sarūpējāt!

      – Maniem znotiem diemžēl nāksies apbruņoties ar pacietību, – tēvs atbildēja. – Mēs ar Viņa Gaišību Nortamberlendas hercogu nolēmām, ka jauniešiem vispirms labāk jāiepazīstas un tikai tad viņi drīkstēs gulēt kopā.

      – Kā, lūdzu? – Es sastingu, pacēlusi pie mutes mandeļu kūciņu, un medus pilēja man uz pirkstiem.

      Henrijs satvēra manu plaukstas locītavu un nolaizīja lipīgās, zeltainās lāses. – Neraizējieties, sieva. Jūsu tēvs joko. Visi ķircina jaunlaulātos. Hercog, nejokojiet tā! Mēs ar Gilfordu aizrautīgi gaidījām kāzu nakti. Pacietība nedāvās jums mazdēlus. Vai tiešām esat tik nežēlīgs, ka ļaujat mums tikai nogaršot saldumus un tūdaļ atraujat šķīvi?

      Bet Gilfords Dadlijs izskatījās tikpat garlaikots kā vienmēr, un Džeina… Es palūkojos uz māsu. Viņas sejā staroja tāds atvieglojums, it kā viņa būtu apžēlota pie karātavām.

      – Gilford, pasakiet mūsu jaunajam sievastēvam, kā mēs alkstam pildīt savu pienākumu! – Henrijs zem galda iespēra draugam.

      Dadlijs izsūca smadzenes no pāva kaula, ko tanī brīdī ēda, un nometa to uz grīdas. – Es esmu gatavs pakļauties sava sievastēva viedajam lēmumam.

      Nortamberlendas hercogiene strauji pavēcināja savu gredzeniem rotāto plaukstu. – Gilfords ir visskaistākais, vispaklausīgākais jauneklis pasaulē! Mans pastarītis, mūža nogales bērns. Jums ir paveicies, lēdija Džeina. Gilfords ir pietiekami gudrs, lai uzklausītu vecāku cilvēku norādījumus visos jautājumos.

      Henrijs pieliecās un iečukstēja man ausī: – Varbūt lēdija Dadlija novēros savu lolojumu guļamistabā un paslavēs viņu par uzcītību gultā.

      Es apslāpēju smieklus, un Henrijs mīļi pieskārās manai mugurai. – Toties mums, mīļā, šādus uzmundrinājumus nevajadzēs. Mēs paši atradīsim ceļu, vai ne?

      Man kvēloja vaigi, tomēr es smaidīju. – Tagad jūs esat mans kungs un pavēlnieks.

      Tomēr mans tēvs piecēlās un, piesoļojis pie mums ar Henriju, apskāva mūs abus. –