Dilaila un Grejs izkāpa no mašīnas.
– Tā ir krāšņa, – Grejs atzina, pakāpies atpakaļ, lai aplūkotu celtni pilnībā. – Biju dzirdējis par Stērlingfortu, bet līdz šim nebija gadījies to apmeklēt. Viņi nav sabiedriski… tie Stērlingi. Ballītēs šī ģimene nav sastopama.
– Cik skaisti! – Dilaila pamāja ar roku uz parku. – Visapkārt.
– Tāda ir Dorseta. Ar savām tradīcijām, gadsimtiem ilgi zemkopju lolota, ar brīnišķīgām ainavām. Tagad iesim sameklēt Reičelu, jānoskaidro, vai modeles jau ieradušās.
Nostājušies zem varena dekoratīva lieveņa jumta, viņi parāva milzīgu arkveida parādes durvju rokturi. Durvis atvēra viens no filmēšanas grupas palīgiem.
– Kur ir mājas īpašnieks? – Dilaila jautāja, iegājusi plašā hallē ar marmora grīdu, ko veidoja melnbalti lauciņi. Palīgs paraustīja plecus.
Dilaila nojauta, ka Stērlingfortas īpašnieks, lai kurš tas būtu, droši vien uzskata, ka ērtāk būs nerādīties atbraucējiem acīs. Žurnāli un filmēšanas grupas par telpu izmantošanu modes skatēm un vēsturisku drāmu uzņemšanai maksāja brangu naudu māju saimniekiem, tāpēc viņi labāk turējās malā, ļaujot rīkoties. Galu galā viņiem atlīdzināja par jebko, kas vairs nebija tieši tāds pats kā sākumā, kad grupas ieradās.
Reičelu viņi sastapa lielā, ar tirkīzu un zeltu dekorētā istabā.
– Vai nav vareni? – viņa skaļi sauca, ieraudzījusi nākam Dilailu un Greju.
– Tu taču neesi pārāk aizrāvusies, vai ne, Reičela? – Dilaila piesardzīgi jautāja, apzinoties, ka stiliste laikus jāiegrožo, pirms viņa zaudē jebkādu mēra izjūtu.
– Saprotams, ka ne! – Reičela sašutusi iebilda. – Mums pilnībā jāizmanto šī burvīgā vide un fantastiskie tērpi, kurus man izdevās dabūt. Skatieties! – Viņa piegāja pie drēbju statīva ar maziem modeļu izmēru apģērbiem, krāsu un audumu pārbagātības – slidena zīda, plāna šifona, spīdīgas ādas un gumijas, visu variāciju tvīdiem un adījumiem. – Dior, Chanel, Stella McCartney, Givenchy, McQueen! Viss, ko vien var iedomāties! Skate būs iespaidīga. Un kad vēl parādīšu jums dekorācijas!
Dilaila nopūtās, vēlēdamās, kaut šodien izdotos izvairīties no strīdiem. Ar Reičelu mūžam notika viens un tas pats, kad viņu uzaicināja strādāt, un viņa katrā ziņā piedalījās pašos smalkākajos pasūtījumos. Jo plašāka māja, greznāka filmēšanas vide, prāvāks budžets, jo lielāka iespēja, ka parādīsies Reičela, lai visu sabojātu. Viņu nemanītu ne tuvumā vidēja līmeņa studijas filmēšanā neinteresantā vietā Tūtingā, kur jāreklamē jauna dizainera drēbes. Būdama žurnāla izdevēja māsīca, piedevām snobs, Reičela drīkstēja daudz ko atļauties. Bez sirdsapziņas pārmetumiem viņa varēja sabradāt Dilailas radošās idejas un pilnvaras, to vietā liekot savējās, pat ja Dilaila bija žurnāla mākslinieciskā vadītāja.
Reičela kā allaž bija ģērbusies ekscentriski – karaļa Edvarda laika tērpā ar atbilstoši paceltu svārku daļu mugurpusē un garu, koši rozā balerīnas pačku zem tā. Atlasam šalcot, viņa tipināja pa koridoriem apavos uz platformas, un Dilaila viņai sekoja, juzdamās nožēlojami normāla savās džinsu biksēs, pelēkā zīda T kreklā un teniskurpēs. Viņa bija apguvusi, ka filmēšanā viegli var justies neizskatīga un noplukusi, kad apkārt staigā skaistas modeles dizaineru tērpos, tāpēc izvēlējās modernu, tomēr arī praktisku stilu, kas viņai piestāvēja. Kaut arī viņai nebija modeles figūras, viņa jutās apmierināta ar savu garo, pietiekami sportisko augumu. Grejs mēdza mudināt, lai viņa vairāk parādot savas slaidās kājas, bet viņa lielākoties deva priekšroku džinsiem un melnām biksēm.
– Velc kaut ko krāsaināku! – Grejs bārās. – Mūžam tas melnais un baltais. Vai tev pašai nav apnicis? – Taču Dilaila bija pieradusi pie monohromatiskā darba apģērba stila.
Birojā viņa valkāja baltas blūzes un tumšas žaketes, un bikses, un kurpes ar augstiem, smailiem papēžiem, papildinot tēlu ar modernu piesitienu, ko pieprasīja žurnāls. Filmēšanā viņa ģērbās pilnīgi pretēji – tur svarīgs bija citu cilvēku izskats, bet viņai vienkārši vajadzēja justies ērti. Šodien viņa biezos, garos matus bija saņēmusi uz augšu mezglā un iespraudusi tajā dažādas pildspalvas un zīmuļus. Daļēji tādēļ, lai savaldītu matus, un daļēji tādēļ, ka darba procesā viņai bija nepieciešams turēt pildspalvu pa rokai, citādi tās meklēšana viņu apgrūtināja un saniknoja. Dilaila zināja, cik ļoti Grejam nepatīk tāds izskats, tomēr šorīt, kāpjot automašīnā, viņš piesardzīgi to noklusēja. Viņš vienmēr mudināja Dilailu vairāk krāsoties, kārtīgi ieveidot matus, bet viņa tikai pasmējās. Dilailai patika savi garie mati, pat ja bija nepieciešama stunda, lai tos izžāvētu. Viņai šķita, ka pārmērīga krāsošanās viņu padara līdzīgu klaunam. Viņai bija dabiska seja, tīra āda ar dažiem vasaras raibumiem uz deguna, dabiski skropstas tumšas. Glīti vaibsti, izteikti vaigu kauli, strups deguns un labi veidota mute, gandrīz kā romiešiem. Viņa nekad nespētu iegūt citādu izskatu, kā tas bija ar modelēm, kad viņu parastās, sīkās sejiņas zem kosmētikas kārtām kļuva ēteriski skaistas. Patlaban trīs modeles aizgāja uz pagaidu salonu, kur stilistu komanda, apbruņojusies ar matu šķērēm un uzacu sukām, meitenes ar neizteiksmīgajiem vaibstiem un iekritušajiem vaigiem pārveidoja par apburošām daiļavām.
Manuprāt, es dodu priekšroku sev, Dilaila domāja. Grejs vienmēr atkārtoja, cik viņa burvīga, un, kaut arī Dilaila zināja, ka tā nebija gluži patiesība, viņa uzskatīja, ka prot sevi parādīt pietiekami labi.
Reičela pieveda viņus pie liela loga ar skatu uz pagalmu, palūkojās laukā un priecīgi paziņoja:
– Tur nu mēs esam!
Dilaila sekoja viņas skatienam uz četrstūraino pagalmu, kuru apjoza mājas nākamā daļa. Smaragdzaļā mauriņā bija salikti milzīgi dzīvnieki, kā likās, konstruēti no krāsaina papjēmašē. Liels, balts gulbis ar zelta kroni galvā, liels, balts trusis rūtainā vestē, nostājies uz pakaļkājām, pele grozā, ziņkāri pieliekusi galvu, un izlocījusies zaļa čūska, kas gatava uzbrukt. Citi, mazāki radījumi bija sastinguši tādās kā nepabeigtās pozās, it kā tos būtu sasaldējis baltās raganas burvju zizlis.
– Reičela! – Dilaila šausmās iesaucās, piespiedusi pieri pie loga rūts. – Ko tu esi izdarījusi? Cik tas maksāja?
– Grašus, mīļā, grašus! Tu pati teici, ka vajadzīgas pasakas. Manuprāt, figūras ir lieliskas. Vai piekrīti? Tiklīdz tās ieraudzīju, tūlīt teicu: “Jā, jā, jā!” – Reičela viņai uzsmaidīja, plakšķinot biezi uzkrāsotās skropstas. Apakšā zālienā parādījās divi vīri, kuri pacēla peli un nesa uz māju.
– Bet es pasūtīju dekorācijas, – Dilaila protestēja, tik apjukusi, ka vēl nepaspēja sadusmoties. – Mums ir paredzētas kāpnes, tonnām tilla un viss pārējais, ko apspriedām birojā.
– Ak, dārgā, bet zvēriņi ir burvīgi! Vai tie nav daudz interesantāki par vecām, garlaicīgām kāpnēm?
Pagalmā atskanēja kliedziens,