– Nē, būs jau labi. Tev taisnība. Viss noteikti ir kārtībā. – Viņa izmocīja vārgu smaidu.
Simona atnesa mums kafiju, un es samaksāju, pievienodama dāsnu dzeramnaudu. Kad gājām ārā, viņa mums pamāja.
Uzgājām turpat augšā uz biroju. Riza jau bija priekšā. Paskatījos pulkstenī. Viņa bija ieradusies pirms noteiktā laika. Rizas sveicienā bija jūtams tas spars, kura mums abām šobrīd pietrūka. Viņa bija uzvilkusi melni rakstainas, šauras bikses un melnu jaku ar pogām un izskatījās nevainojami profesionāla. Es pati biju izmantojusi izdevību un pievienojusies puišu iedibinātajam, nepārprotami ikdienišķajam ģērbšanās stilam. Man mugurā bija tumši džinsi un Allijas aizdotā blūze ar pusgarām piedurknēm.
– Allij, tā ir Riza Korvi, mūsu jaunā mārketinga daļas vadītāja.
Riza pastiepa roku.
– Allij, ļoti priecājos iepazīties! Cik labi, ka mēs šodien varējām satikties.
– Es arī priecājos.
Iekārtojāmies pie mazā apspriežu galda biroja tālākajā galā un sākām pārrunāt jaunumus. Kad bija pagājusi gandrīz stunda, pa durvīm ienāca Bleiks visā savā burvīgajā sešu pēdu auguma godībā. Mans skatiens pievērsās viņam tik neatraujami, it kā viņa parādīšanās kaut kādā veidā būtu izsūkusi no telpas visu skābekli un nu man būtu vajadzīga viņa atļauja, lai atsāktu elpot. Uz mirkli pārstājusi blenzt, pamanīju, ka arī Allija un Riza nespēj no viņa ne acu novērst.
– Vai es netraucēju? – Uzzibinājis man greizu smaidu, Bleiks sabāza rokas kabatās un nāca mums klāt. Viņam mugurā bija ierastais darba ietērps – zili džinsi un pieguļošs sporta krekls ar Lasvegasā apmeklētās konferences reklāmu. Mums tur bija klājies labi.
Riza gandrīz apgāza krēslu, pielēkdama kājās, lai varētu ar viņu sasveicināties. Viņas acīs dega neslēpta atzinība.
– Jūs noteikti esat Lendona kungs. Mani sauc Riza Korvi.
– Mani var saukt par Bleiku.
– Ja gribi, vari mums pievienoties. Mēs nupat pārskatījām reģistrētos klientus, – es aši iejaucos.
– Protams, bet vispirms man jāparunā ar Sidu.
Pamāju un nolūkojos, kā viņš aiziet, no sirds priecādamās par to, cik fantastiski viņa sēžamvieta izskatījās džinsos un cik cieši tie apkļāva viņa augšstilbus. Saņemies, Ērika. Tu atrodies darbā. Vai tad man vēl nebija gana ar pagājušo nakti? Ārprāts, kas man bija lēcies? Papurināju galvu, lai atjēgtos. Riza ar skatienu urbās turpat, kur pirmīt biju skatījusies arī es. Brīdinoši noklepojos.
Viņa no jauna steigšus pievērsās man.
– Es atvainojos. Viņš ir… kaut kas traks. – To teikusi, viņa nopūtās un sāka pārskatīt savas piezīmes.
Allija izteiksmīgi saviebās. Es tūlīt saspringu, pārslēgdamās nesaprātīgā īpašnieciskas greizsirdības režīmā. Nemierīgi klikšķinādama pildspalvu, aši pārliku prātā dažas Rizai domātas izmeklētas frāzes. Diemžēl neviena no tām nebija pienācīgi piemērota izrunāšanai skaļi. Iekodu mēlē, nevēlēdamās, lai Rizai jau pirmajā darba apspriedē nebūtu jārunā par viņas jukušo priekšnieci, kura pasludinājusi par savu īpašumu uzņēmuma investoru, kurš gluži nejauši bija izrādījies arī viņas puisis.
Lēni ieelpoju, pūlēdamās veltīt visu uzmanību saviem pierakstiem. Bleiks bija satriecošs. Lai kur viņš arī parādītos, visi uz viņu atskatījās, un te bija noticis tas pats.
– Pie kā mēs palikām? – Allija noprasīja, acīmredzami dedzīgi vēlēdamās ātrāk pabeigt šo apspriedi.
Nepaguvu ierunāties, kad no mana rakstāmgalda puses atskanēja telefona zvans.
– Atvainojiet, lūdzu. Jūs abas varat turpināt. – Aizspruku aiz aizslietņa un sāku meklēt somiņā telefonu. Ieraudzījusi zvanītāja numuru, es sastingu, tad aši atjēdzos un atbildēju uz zvanu.
– Daniel, sveiks! – steidzos atsaukties, cerēdama, ka viņš vēl nebija paguvis nolikt klausuli. Nebiju runājusi ar Danielu jau pāris nedēļas kopš tā brīža, kad biju pametusi Keipkodas māju dažu apstākļu dēļ, par kuriem viņš pat nenojauta. Bija gan jāšaubās, vai viņš šajā laikā bija juties tikpat neveikli kā es.
– Ērika, kā tev klājas?
Pasmaidīju, dzirdot Daniela zemo, pārliecināto balsi.
– Labi. Un tev?
– Nu, tu jau zini, esmu aizņemts ar vēlēšanu kampaņu. Gribēju pavaicāt, kas tev iecerēts piektdien. Mūsu firma šogad sponsorē kādu lielu pasākumu, un mums ir dažas liekas biļetes. Tur būs daudz ietekmīgu cilvēku, varbūt pat dažas slavenības. Tā tev varētu būt laba iespēja tikt pie noderīgiem paziņām.
– Izklausās brīnišķīgi. Tas patiešām būs iespējams?
– Pilnīgi noteikti. Es labprāt atkal satiktos ar tevi.
– Paldies, es arī. Gribēju piezvanīt, bet…
Patiesībā es nemaz nezināju, vai Daniels vispār grib ar mani sazināties. Protams, viņš bija mans bioloģiskais tēvs, taču mēs to bijām atklājuši pavisam nesen. Mēs viens otram bijām gandrīz pilnīgi sveši. Par spīti tam, ka biju nejauši saskrējusies ar viņa padēlu un manu dzīvo murgu Marku, mūsu ciemošanās bija patīkama un jēgpilna. Es gribēju, lai starp mums izveidotos attiecības, taču nebija īsti skaidrs, vai kaut kur starp viņa kandidēšanu gubernatora amatam un korporatīvajam mehānismam līdzīgo dzīvi varētu atrasties vieta arī man. Mēs abi bijām vienojušies, ka man nevajadzētu rādīties cilvēkos kā viņa ārlaulības meitai.
– Neuztraucies. Tās biļetes es tev vēlāk atsūtīšu ar kurjeru. Paņem līdzi Lendonu un vēl kādu, kurš varētu pameklēt noderīgus paziņas tavā labā.
– Izklausās brīnišķīgi. Liels paldies!
– Nu, tad es ļoti gaidīšu mūsu tikšanos, Ērika.
Viņa sirsnīgo balsi strauji nocirta sarunas beigas. Dažus mirkļus vēl cieši raudzījos uz telefonu un tad izdzirdēju, ka man aiz muguras nostājas Bleiks.
Viņš apskāva mani un piespiedās klāt.
– Vai kaut kas atgadījies? – viņš klusi pavaicāja, silti noskūpstīdams mani uz kakla.
Aptvēru Bleika rokas, lai viņš paliktu tepat un neiedomātos pēkšņi aiziet. Lai tikai viņš pamēģina tuvākajā laikā mani vēlreiz aizraidīt.
– Ar ko tu grasies nodarboties piektdienas vakarā? – es apvaicājos.
– Ar tevi.
Man sejā iesitās karstums, un es apskāvienā pagriezos pret viņu.
– To var nokārtot, taču Daniels ir mūs uzaicinājis uz kaut kādu viņa firmas rīkotu svinīgu pasākumu. Viņiem ir dažas liekas biļetes.
– Vai tu mani aicini uz satikšanos?
Pasmīnēju un brīdi apsvēru, vai nevajadzētu izteikt kādu piezīmi par iepriekšējā vakara “satikšanos”, kas bija beigusies ar mājās gatavotas maltītes ieturēšanu un ļoti kvēlu, neapmierinātības izraisītu seksu, taču tad pārdomāju un nolēmu klusēt.
– Vai tad tas tevi neinteresē? Es droši vien varētu aši uzaicināt kādu citu, – paķircinājos.
– Tikai pār manu līķi. – Viņš apskāva mani vēl ciešāk, tik burvīgi piespiežot mani sev klāt,