– Tas būtu jauki.
– Es tev piezvanīšu, kad būšu brīvs.
Viņš pakāpās atpakaļ, taču es satvēru viņu aiz krekla apakšmalas, it kā ar šo niecīgo auduma sauju varētu viņu noturēt pie sevis. Negribēju ļaut viņam aiziet. Bijām pavadījuši kvēlu nakti, un man vajadzēja zināt, ka viņš vēl aizvien ir kopā ar mani. Bijām bijuši tik tuvi un emocionāli atkailināti, ka doma par to, ka Bleiks kādreiz no jauna varētu mani atstumt, šķita briesmīgi biedējoša. Es vairs nekad nevēlējos piedzīvot kaut ko tādu.
– Kas ir?
– Es gribu tevi aizkavēt vēl brītiņu ilgāk. Vai tad tas ir slikti?
– Es nemaz negrasos iebilst. – Bleika acis satumsa, un viņš panācās tuvāk. Noglāstījis man rokas, viņš noliecās, lai noskūpstītu mani.
Asi apzinādamās, ka atradāmies tepat visu acu priekšā, es sastingu, sagatavojusies viņa iedvesto sajūtu triecienam. Mēs izmantojām šo nolaupīto mirkli. Viņa lūpas piekļāvās manai mutei, silti, savaldīgi. Manas lūpas pavērās, taču viņš atrāvās.
– Tikai ne atkal, – es nomurmināju.
Redzot manu sejas izteiksmi, viņš pavīpsnāja un ar īkšķi noglāstīja manas apakšlūpas malu.
– Manuprāt, tavs fetišs ir sekss birojā, mīļā, – viņš pačukstēja.
– Tu esi mans fetišs, Bleik. Apkārtnei nav lielas nozīmes.
Viņa klusie, piesmakušie smiekli atbalsojās manā augumā. Pārāk stipri iekodu sev lūpā, un viņa atstāto vieglo tirpumu aizstāja sāpju dūriens.
– Šīs jūtas ir abpusējas, tomēr tās nekādi nespēj atrisināt pašreizējo sarežģīto situāciju. Es gribu uzsēdināt tevi uz rakstāmgalda un paņemt priekšā tā, lai tu sāktu kliegt, bet, kā jau tu reiz tik saprātīgi piezīmēji, dažiem no mums ir arī jāstrādā.
– Apklusti.
Sagrābu dūrē Bleika kreklu un no jauna novilku viņu lejup pie sevis, piespiezdama viņu mani noskūpstīt un apslāpēdama viņa kluso ieņurdēšanos, kas bija sajūtama visā viņa ķermenī. Bleiks spēcīgi saspieda manu dibenu un pierāva mani sev klāt, liekot atcerēties pagājušās nakts notikumus. Viņa augums, viņa tuvums tik ātri pārņēma visas manas maņas. Mani apreibināja pēkšņas iekāres uzplūds, liekot aizmirst visu, izņemot viņa apskāvienu, viņa pieskārienu, viņa mēles glāstus.
Mani pārņēma alkas pēc kaut kā vairāk. Kā vienmēr.
Neskaidri sadzirdēju, ka mums tuvojas papēžu klikšķi. Atrāvusies no skūpsta, pamanīju, ka uz mums ar platām acīm skatās Riza. Mani pāršalca neviltotas pašpārliecības vilnis. Vari nobeigties no skaudības, mīļā. Bleiks ir mans, un skaidrāk to nemaz nebūtu iespējams apliecināt. Ja Riza gribēja Bleikā iemīlēties, tad viņai atlika vienīgi stāties rindā.
Šķita, ka Bleiks gaida, ko es darīšu. Pasmaidīju, aši noskūpstīju viņu un nedaudz atstūmu no sevis.
– Atā, mīļais!
Bleika sejā pazibēja atzinība. Viņš bija pārāk izteikts aprēķina cilvēks, kurš labi zināja, cik liela spēj būt mana greizsirdība. Protams, mana reakcija bija pārspīlēta, taču Riza visu saprata pareizi.
Pasmaidījis tikpat zinoši, viņš nesteidzīgi atkāpās, pieklājīgi pamāja Rizai un izgāja.
– Es ļoti atvainojos. Es ne…
Riza bija plati iepletusi acis. Viņas mute bija palikusi vaļā.
Tūlīt pat nožēloju savu rīcību. Galu galā šī taču bija viņas pirmā darba diena.
– Viss kārtībā. Patiesībā es gribēju tev kaut ko pajautāt.
– Protams, ko tieši?
– Mums ir biļetes uz piektdienas vakara pasākumu. Vai tu būtu ar mieru doties turp, lai pārstāvētu mūsu uzņēmumu? Protams, tu varētu paņemt līdzi kādu puisi.
– Labāk ne.
Jautājoši pacēlu uzacis.
– Es gribēju teikt – es labprāt ietu, bet neņemtu nevienu līdzi. Tā ir vieglāk iepazīties ar cilvēkiem.
– Ahā, skaidrs. Ļoti labi. Ja pārdomāsi, tad brīdini mani.
– Lieliski, nespēju vien sagaidīt. – Viņa plati pasmaidīja un uzmeta skatienu pierakstu bloknotam, ko turēja rokās. – Mēs ar Alliju izskatījām lielāko daļu manu jautājumu, taču viņa gribēja, lai es tev pajautāju šo to tādu, par ko viņa īsti nebija pārliecināta. Vai tev ir brītiņš laika?
– Protams. Apsēdies tepat. Es tūlīt atgriezīšos.
Pametusi viņu turpat, uzmeklēju Alliju, kura izskatījās tikpat nemierīga kā šorīt. Sēdēdama pie apspriežu galda, viņa pētīja savu mobilo telefonu.
– Vai esat beigušas?
Allija pamāja.
– Man tā šķiet. Ja neiebilsti, es varbūt labāk iešu atpakaļ uz dzīvokli. Man jāsakravā mantas un jāpaveic vēl dažas darba lietas.
– Vispār jau tev ir atvaļinājums.
– Diemžēl šajā darbā tā nav.
– Labi, tad tiksimies vakarā. Ja esi ar mieru, mēs vēlāk varētu pavakariņot kopā ar Bleiku.
– Izklausās labi. – Viņa piecēlās, aši apskāva mani, atvadīdamās pamāja Sidam un izgāja.
Mēs ar Alliju sēdējām brīvdabas bārā pie kokteiļu galdiņa, malkojām bumbieru martini un gaidījām Bleiku. Laiks bija nevainojami silts. Rietēja saule, pūta viegls, silts vējiņš. Šādu dienu dēļ bija patiešām vērts pārciest garo ziemu. Tagad viss šķita iespējams. Atlika vienīgi vēlēties, kaut arī Allija domātu tāpat. Viņa izskatījās labāk, vairāk atpūtusies, tomēr kaut kas vēl aizvien nebija kārtībā.
– Neticami, ka tev jau jādodas prom. Man ir tāda sajūta, ka tu esi tikai nesen atbraukusi.
Allija bija izvēlējusies strādāt Ņujorkā, kamēr es biju nolēmusi palikt Bostonā. Mēs abas pamazām bijām sākušas iejusties katra savā vietā. Man gribējās pieprasīt, lai viņa atgriežas. Tagad, kad bijām tikuši pie finansējuma, Allija varēja tā darīt. Viņa to zināja tikpat labi kā es, tomēr nolēmu savas domas paturēt pie sevis. Ņemot vērā visu, ar ko viņai šobrīd vajadzēja tikt galā, papildu juceklis vai, vēl ļaunāk, vainas apziņa, visu vēl tikai pasliktinātu.
– Zinu. Es arī vēl nejūtos gatava doties atpakaļ.
– Varbūt es drīz varētu tevi apciemot.
Allija atplauka.
– Tas būtu lieliski! Es tev parādītu savu jauno mājokli.
– Es arī to gribētu. Laikam gan vajadzēs palūkoties, kā mums ies. Kādu brīdi, kamēr visi būs iejutušies un mēs varēsim ķerties pie ikdienas darba… mums droši vien būs krietni daudz darāmā.
– Protams.
– Ko tu domā par Rizu? – Kopš šī rīta mārketinga apspriedes mums nebija gadījies neviens brīvs brīdis, lai apspriestu Allijas aizvietotāju uzņēmumā.
Allija iemalkoja nedaudz dzēriena.
– Viņa ir gudra. Un izskatās tikpat mērķtiecīga kā tu. Manuprāt, viņai veiksies labi.
Dzirdot šādu sausu aprakstu, man radās aizdomas, ka draudzene varētu justies nedaudz greizsirdīga. Biju to jau paredzējusi, taču Allija bija labsirdīga, un