– Ko jūs sakāt?
– Pēc tam, kad viņš izlasīja Edvarda Oksforda vārdu otrajā zīmītē.
Notikumi arvien vairāk pārsteidza komisāru. – Otrajā zīmītē?
– To mēs atradām rokā citam upurim. – Raiens ar roku pamāja uz bibliotēkas istabu otrpus hallei.
Lords Pālmerstons un komisārs Meins aizsteidzās turp. – Paldies, ka novirzījāt sarunas tematu un vairs nepieminējāt nodevību, – de Kvinsijs sacīja Raienam.
– Jācer, ka vēlāk jūs par to izstāstīsiet, – noteica Bekers. – Katrā ziņā, – Emilija apsolīja. – Reti gadās, ka tēvs neizsaka kādu domu līdz galam. Ja reiz viņu kaut kas pamudinājis vilcināties, es to neapšaubāmi vēlos dzirdēt.
Abi augstmaņi atgriezās istabā diezgan satriekti.
– Vai tas ir lords Kosgrovs? – Raiens jautāja.
Lords Pālmerstons pamāja. Parasti ap šo cilvēku bija jaušama spēka un varenības aura, taču tobrīd grumbiņas vecišķo acu kaktiņos nodeva milzīgo satricinājumu. Allaž izrieztās krūtis nu izskatījās iekritušas.
– Kāds nezvērs spētu viņam to nodarīt? – Komisārs Meins skumji nopūtās.
– Cilpa, likumu grāmata un izdurtās acis norāda, ka to izdarījis cilvēks, kurš lordu Kosgrovu uzskatījis par nezvēru, – atbildēja de Kvinsijs.
– Jūs viņu apvainojat, – lords Pālmerstons iebilda.
– Tāds nebija mans nolūks, milord. Taču rūpīgi iestudētā aina liecina, ka slepkava tā rīkojies, viņaprāt, attaisnojamu dusmu vadīts.
– Kādu dusmu? Lords Kosgrovs bija viens no visvairāk apbrīnotajiem pēriem valstī. Viņa sasniegumi cietumu reformas jomā bija parauga cienīgi. Kurš varētu ienīst tik augsti tikumīgu vīru?
– Vai ienīst lēdiju Kosgrovu tik ļoti, lai nogalinātu arī viņu? – komisārs Meins piemetināja. – Es nesaprotu, kālab viņa ietērpās sēru kārtā un devās uz baznīcu, nevis ziņoja policijai. Tad viņa, iespējams, vēl būtu dzīva.
– Varbūt viņa nemaz nedevās uz baznīcu, – sacīja de Kvinsijs un pielika pie mutes opija tinktūras flakonu.
– Debesu vārdā, viņa tur guļ asiņu peļķē! – lords Pālmerstons izsaucās. – Vai kāds nevarētu iesēdināt šo vīru vilcienā uz Skotiju, lai es beidzot būtu brīvs no viņa? Salietojies opiju, viņš vairs neapjēdz, kas notiek patiesībā un kas iedomās.
– Tēvs, labāk klusē! – Emilija brīdināja.
– Nē, es gribu dzirdēt! – lords Pālmerstons uzstāja. – Varbūt kādudien jūsu tēvs sarunās tādas lietas, ka izpelnīsies vietu trakonamā.
– Es vienīgi vēlējos atzīmēt, ka īstenība nereti var izrādīties tieši pretēja šķietamībai. – De Kvinsijs norādīja uz līķi, kas gulēja hallē. – Iespiedumu istabenes galvaskausā un arī iedobumu kalpotāja galvā ir radījis ierocis, kuram vienā galā ir apaļa virsma. Sitienu leņķis ir tāds, ka to var izdarīt vienīgi no augšas uz leju. Šādi! – De Kvinsijs pacēla labo roku un strauji nolaida, iztrūcinādams lordu Pālmerstonu. – Šādam nosacījumam atbilst džentlmeņa spieķa rokturi. Bet mēs nezinām, vai šo spieķi nesis džentlmenis. Varbūt šis vīrs pārģērbies par džentlmeni, lai iekļūtu mājā.
– Nav iedomājams, ka labi audzināts cilvēks varētu pastrādāt tik riebīgu noziegumu, – lords Pālmerstons neiecietīgi paziņoja. – Mums nav laika klausīties jūsu pārdomās. “Jaunā Anglija”. Edvards Oksfords. No komisāra uzzinājis par dievnamā atrasto zīmīti, es bez kavēšanās izlūdzos Viņas Majestātei audienci. Raien, tā kā jūs izmeklējāt Oksforda pastrādāto slepkavības mēģinājumu, jūs nāksiet mums līdzi.
– Ja drīkstu ierosināt, seržantam Bekeram vajadzētu mūs pavadīt, – Raiens ieteicās. – Tad viņam būtu iespēja ātrāk uzzināt plašāku informāciju.
– Labi, Beker, nāciet līdzi. Žiglāk! Mēs nedrīkst likt Viņas Majestātei gaidīt, – komisārs Meins mudināja.
– Un… – Raiens saminstinājās.
– Kas vēl? Mēs esam laika trūkumā.
– Arī misteram de Kvinsijam būtu jānāk.
– Jūs taču jokojat.
– Saruna ar viņu mani pārliecinājusi, ka viņš par Edvarda Oksforda pastrādāto karalienes slepkavības mēģinājumu zina tikpat daudz, cik es. Varbūt pat vairāk.
– Opija lietotājs pie karalienes? – lords Pālmerstons noelsās. – Vai būsiet pats piekļuvis viņa opija tinktūras krājumiem?
– Viņas Majestāte gribētu, lai mēs izmantojam visus, pat visneparastākos līdzekļus, lai karalieni pasargātu. Vai jūs piekrītat, milord?
Lords Pālmerstons neapmierināts novaidējās.
Atriebējs varēja nosaukt konkrētu nedēļas dienu, datumu un laiku, kad viņam pirmo reizi atausa gaisma par to, kā izgāzt ilgi apspiestās dusmas. Ceturtdiena. Tūkstoš astoņsimt piecdesmit pirmā gada pirmais maijs. Trīs minūtes pāri vienpadsmitiem no rīta.
Pirmā diena pirmajā vispasaules Lielajā izstādē, kuru lielākoties dēvēja tāpat kā speciāli šim pasākumam būvēto krāšņo ēku, proti, par Kristāla pili. Teorētiski šī “pils” nebija nekas cits kā gigantiska siltumnīca. Daudzi valsts varenie smējās, izdzirdot princi Albertu iesakām šādas būves ideju. Bet – kurš būtu iztēlojies ieceres kolosālo īstenojumu, tik pārsteidzoši apbrīnojamu celtni! Milzīgi plašās, grandiozās Kristāla pils būvniecībā izlietoja gandrīz miljonu kvadrātpēdu stikla. Miljonu! Haidparkā tā aizņēma piecdesmit astoņus akrus un slējās divpadsmit stāvu augstumā – tik augstu, ka pieaugušas gobas tika atstātas iekšpusē, lai izdaiļotu interjeru, un tās pat neaizsniedzās līdz griestiem. No milzīgiem, ārpus pils uzslietiem torņiem piegādāja ūdeni neaptverami lielajām strūklakām. Divu milzu ērģeļu, divsimt citu mūzikas instrumentu un sešsimt balsu skanējumu tajā tik tikko varēja dzirdēt.
Atriebējs, todien stāvēdams izcilo viesu vidū, pats par to varēja galvot. Kaut arī ēkā uzstājās vairāk nekā astoņsimt dalībnieku orķestris, mūzika šķita gluži vai izšķīstam milzīgajā telpā. Kad ienāca procesija ar karalisko ģimeni, visa bezgalīgi plašā ēka iegrima cieņas pilnā klusumā. Pat strūklakas tika izslēgtas. Desmit tūkstoši skatītāju vēroja garām paejam cilvēkus, ko turēja par dievībām.
Karaliene Viktorija bija īsa auguma, vāju zodu, ar noslieci uz tuklumu.
Princis Alberts savukārt bija gara auguma, maigiem sejas pantiem, ar ūsām, šauriem pleciem un līku muguru.
Valdniece nēsāja neiedomājami vērtīgus dārgakmeņus un greznu galvassegu, kas atgādināja tiāru.
Kaut arī ne reizi nebija piedalījies kaujā, princis valkāja militāru uniformu ar daudzām medaļām.
Abus atriebējs neieredzēja ar tādu spēku, ka cieši sažņaugtajās dūrēs draudēja lūzt kauli. Viņš pārlaida skatienu augstajām galerijām, kur stāvu pēc stāva bija izstādīti daudzu pasaules valstu atsūtītie eksponāti. Šī pasākuma ierosinātājs bija princis Alberts, un atriebējs, kaislīga naida plosīts, bija cerējis, ka tas izgāzīsies. Lasīdams laikrakstos žurnālistu zobgalības, viņš iekšēji bija gavilējis.
Eiropas monarhi pamatoti baidījās, ka vienkāršo ļaužu pūlī var