Pašā istabas vidū stāvēja bārdainais džentlmenis ar spieķi, kam bija sudraba rokturis.
– Esi sveicināts “Jaunajā Anglijā”, Ronald!
PIEKTĀ NODAĻA
TROŅA ZĀLE
Sniegam slāpējot zirgu pakavu dipoņu un riteņu metāla aploču graboņu, pa Pikadili ielu traucās lorda Pālmerstona kariete. Kaut arī četrvietīgo karieti sildīja tajā iespiedušies seši cilvēki, tur bija neciešami auksts, un aiz tās sienām valdīja nedabisks klusums.
Raiens norādīja uz pusloka piebraucamo ceļu pie lorda Pālmerstona grandiozās rezidences un uzrunāja Emiliju:
– Tajā vietā pirms pieciem gadiem kāds raudzīja atņemt Viņas Majestātei dzīvību.
– Kārtējais atentāts pret viņu? – Emilija pārsteigta vaicāja. Jaunā sieviete sēdēja starp Raienu un Bekeru. Jau atkal nācās pateikties liktenim par paradumu valkāt blūmeres, jo sieviete krinolīna kleitā nevarētu iespraukties tik pārpildītā karietē.
– Kopumā bijuši seši tādi mēģinājumi, – Raiens atbildēja. – Es esmu apņēmies darīt visu, lai nebūtu septītā.
– Seši slepkavības mēģinājumi? – Emilija izklausījās vēl pārsteigtāka. – Un viens no tiem norisinājies pie jūsu nama, lord Pālmerston?
– Tolaik tas nebija mans. Te dzīvoja karalienes tēvocis. Reiz, kad Viņas Majestāte devusies pie radinieka viesos, ap karieti sapulcējies ziņkārīgo pūlis, un zirgi bijuši spiesti apstāties. Piepeši no burzmas iznācis vīrietis un belzis ar spieķi Viņas Majestātei pa galvu. Sitiens bijis tik spēcīgs, ka izraisījis asiņošanu.
– Augstā debess!
– No tiesas tā, – lords Pālmerstons piezīmēja. – Karaliskās ģimenes locekļiem nepieklātos asiņot.
– Vai arī viņš bija iedomātas slepenas organizācijas loceklis, Jūsu Gaišība? Vai arī viņš sarakstīja dokumentus, perinādams sazvērestību nolūkā gāzt valdību un Kroni? – Emilija apvaicājās.
– Nē. Viņa vārds bija Peits. Dīvainis, kurš mēnešiem ilgi maksāja vienam un tam pašam kebmenam, lai tas viņu aizvestu uz dažādiem parkiem. Tur viņš ienira brikšņos un atgriezās izmirkušā, pilošā apģērbā, notriepies ar kazeņu sulu. Pa ielu viņš maršēja militārā solī un vicinājās ar spieķi, it kā uzbrukdams ar zobenu kaujas apstākļos.
De Kvinsijs domīgi lūkojās sniegpārslās, kas krita aiz loga.
– Peits ne vienmēr tāds bija, – viņš piebilda. – Savulaik viņš bija kavalērijas virsnieks, kuram piederēja trīs zirgi, kas viņam bija dārgāki par visu pasaulē. Visus trīs sakoda traks suns un vajadzēja nošaut. Pēc tam Peitam sākās šīs ērmīgās izpausmes.
– Tātad traks suns ir vainojams pie tā, ka viņš pats kļuva traks, – secināja Bekers.
– Likuma priekšā Peits nebija vājprātīgs, – atgādināja de Kvinsijs, kad kariete strauji no Pikadili ielas nogriezās Konstitjūšenhillā.
– Bet viņa uzvedība… – Bekers iesāka.
– …arī citādā ziņā bija ekscentriska, – de Kvinsijs pabeidza. – Viņš mēdza jebkurā diennakts stundā pēkšņi iedziedāties piesmakušā balsī, nokaitinādams visus apkārtējos. Viņš mazgājās vienīgi viskijā ar kamparu. Šādu cilvēku parasti dēvē par jukušu, taču ekscentriska uzvedība nav vājprāta pierādījums. Likuma burts vēsta, ka neprāts ir smadzeņu slimība, kas liedz cilvēkam apzināties savu rīcību un tās nepareizumu.
– Jūs zināt likumu? – komisārs Meins izbrīnīts ievaicājās. – Pēc studijām Oksfordā es apsvēru domu apgūt jurista profesiju, – de Kvinsijs atbildēja. – Tomēr, gadu apguvis tieslietas, es nospriedu, ka tas nav manā garā.
– Jurisprudence no tā vienīgi ieguva, – lords Pālmerstons norūca. – Patiesi, slepkavība kā smalkā māksla. Pats jūs esat prātu zaudējis.
– Bet ne likuma priekšā, – de Kvinsijs attrauca. – Peita prāvas laikā zvērinātie nāca pie secinājuma, ka viņa uzvedība, militāra maršēšana ielās, spieķa vēzēšana un tamlīdzīgi, gan ir pretdabiska, taču, iesitot karalienei, viņš apzinājās, ko dara. Zvērinātie pasludināja viņu par vainīgu. Kā izteicās tiesnesis pēc sprieduma nolasīšanas: “Jūs esat tik neprātīgs, cik vien veselam cilvēkam iespējams būt.”
– Galvassāpes mani nomoka aizvien stiprāk, – lords Pālmerstons noburkšķēja.
– Apspriežot tiks sarežģītus jautājumus, tas nav nekas neparasts, – de Kvinsijs viņam apliecināja. – Diagnosticēt neprātu nav vienkārši. Interesanti, ka Peita vārds angļu valodā apzīmē arī galvvidu.
– Esam klāt! – komisārs Meins saspringti izmeta.
Kariete apstājās.
Cilvēki izkāpa sniegputenī pie majestātiskās Bakingemas pils.
Vēl pirms nepilniem simt gadiem Bakingemas pils bija parasta māja. Karalis Džordžs Trešais iegādājās šo namu tūkstoš septiņsimt sešdesmit pirmajā gadā, atvēlēja to savai sievai un sāka pārbūvēt. Tūkstoš astoņsimt divdesmitajā gadā par valdnieku kļuva Džordžs Ceturtais, kurš dzīvoja citur un turpināja šķietami nebeidzamos pārbūves darbus, iztērējot šim nolūkam vairāk nekā pusmiljonu mārciņu, līdz māja beidzot pārtapa pilī. Kāpusi tronī tūkstoš astoņsimt trīsdesmit septītajā gadā, karaliene Viktorija bija pirmā valdniece, kurai šī ēka kļuva par galveno rezidenci, ko vajadzēja paplašināt, kad viņas bērnu pulciņš kļuva kuplāks.
De Kvinsijs stāvēja sniegputenī un brīnīdamies uzlūkoja plašo trīsstāvu celtni.
– Cik daudz te ir mainījies! Kad pirms vairākiem gadu desmitiem es ierados Londonā, pilī ieeja bija Marmora arka. Šī spārna vietā slējās tikai mūris.
Komisārs Meins pamāja.
– Lai atbrīvotu vietu austrumu spārnam, arku pirms četriem gadiem pārvietoja uz Haidparku.
– Tā cildināja mūsu uzvaru karā par Napoleonu, – de Kvinsijs atgādināja. – Tomēr šī arka atradās savā sākotnējā goda vietā tikai astoņpadsmit gadus, līdz Viņas Majestāte un Viņa Augstība to pārcēla. Cik strauji izdziest slava!
– Dieva dēļ, pilī tādu valodu neuzņemiet, – lords Pālmerstons brīdināja.
Krītošā sniega apņemts, viņš piegāja pie vārtiem, nosauca savu vārdu un titulu un paziņoja sargkareivim:
– Viņas Majestāte mūs gaida.
Sargkareivis izstiepās taisns kā svece un pavadīja visus pie cita sarga, kurš nodeva viņus trešā rokās. Visbeidzot viesus ieveda tunelim līdzīgā ejā, kur tos sagaidīja apkalpotājs un izvadīja cauri sarežģītam gaiteņu labirintam.
De Kvinsijs, it kā iegrimis opija tinktūras izraisītā sapnī, vērās augšup uz satriecoši augstajiem griestiem un neiedomājami krāšņajām, izsmalcinātajām lustrām. Kā miglā viņš lēni soļoja pa mīksto paklāju, izpelnīdamies lorda Pālmerstona pamudinājumu pasteigties. Franču neoklasicisma stilā iekārtotajās istabās sienas sedza tapetes, paneļi un apmetums, slējās kolonnas un dominēja mēļā, zilā un zelta krāsa. Redzēja arī ķīniešiem raksturīgus ornamentus, un šāda dīvaina pretišķība radīja de Kvinsijam iespaidu, it kā viņam rādītos halucinācijas.
Izteikdams