– Šis viedoklis ir nepatiesa priekšstata par mani auglis. Izmetiet to visu no galvas.
– Tu baidies būt atklāta pret mani. Tas ir viss.
– Man bija atklātas sarunas ar daudzām sievietēm. Tikai daži cilvēki tagad atceras Sapfo no Lesbas salas, Kleopatru, Katrīnu II, Eleonoru Rūzveltu, Margrētu Tečeri, Madlēnu Olbraitu. Bet es nevienam no viņiem nepateicu visu patiesību. Es tev arī neteikšu.
– Vai jūs kādreiz, tikai vienu reizi, esat piesaistījusi sieviete?
«Es esmu vismazāk piemērots mīļākās lomai.» Ar visu šo jāsaka, ka vīrietis nevar mīlēt sievieti vairāk par sevi. Cik es vēl atceros, Roberts Saūds reiz Šellijai, kura tobrīd plosījās starp sievu un saimnieci, teica: «Vīrietim ir jāspēj saprasties ar jebkuru sievieti. Es nešķiros ar savu sievu. Manuprāt, galu galā ģimenes dzīve visiem ir vienāda. Sievietes izvēle ir ierobežota, un, jāatzīst, arī starp tām nav nekādas atšķirības.
«Varbūt viņam ir taisnība,» Sāra piekrita. – Bet tas nekādā gadījumā nav vispārējs noteikums.
4 daļa
Sāra pat nezināja ko domāt, kad viesistabā ienāca Belcebuls diezgan dīvainās drēbēs. Tā viņi ģērbās, sekojot pagājušā gadsimta modei. Bija ģērbusies tumši brūnā vilnas jakā, kuras piegriezums un stils atklāja viņa Čikāgas izcelsmi, balta apkakle, pārmērīgi plati svārki, zeķes, vārdu sakot, kaut kas grezns un vaļīgs aprocēs. Viņš nostājās viņas priekšā un sakrustoja rokas uz vēdera: acīs dzirkstīja viltība, lūpu kaktiņos slēpās smaids. Viņš gribēja ar savu dzīvespriecīgo izskatu parādīt, ka tagad ir raksturā.
«Dažos aspektos man patīk būt kvēkerim,» paskaidroja Belcebuls.
«Es uzdrošinos jums jautāt, ser,» Sāra teica tā laika manierē. – Kāds tam ir iemesls?
«Sazinieties ar mūsu kopienas vadītāju, viņš paskaidros,» Belcebuls atbildēja tikpat pieklājīgi. – Kvekeri, tāpat kā neviens cits, prata dzīvot pilnīgā saskaņā ar visiem dabas likumiem.
– Tev ir atdarināšanas talants. Jūsu iztēle ir neizsmeļama!
«Tas nav iztēles, bet izvēles jautājums.» Ja es varētu dzīvot cilvēka dzīvi, man nebūtu jāatrod sevi. Ir kopiena, kas man ir ļoti tuva garā, es runāju par mormoņiem. Man viņos patīk viss.
«Dažreiz man šķiet, ka jūs esat mūžīgās jaunības tips.»
– Labi teikts.
«Klausies, tā kā jūs varat atgriezties laikā, kāpēc gan nedzīvot kvēkera dzīvi sava prieka pēc?»
– Pagātne ir nemainīga. Es nevaru sevi ieberzt jau pabeigtā pasākumā. Bet es varu būt klāt kā novērotājs: man nav iespēju patstāvīgi piedalīties neviena cilvēka liktenī. Tagad ir 21. gadsimts, es atbilstu savam laikam, tāpēc varu iejaukties jebkura pasaules nozīmes notikuma norisē, varu kaut ko kaitēt, iejaukties, virzīt, ietekmēt, noteikt, pabeigt.
– Viena lieta, kas jūs raksturo kā romantiķi, iespējams, vairāk nekā jebkas cits, ir jūsu savrupība. Šajās dienās jūs jūtaties neērti, vai ne?
– Jā. Man šķiet, ka mūsdienu pasaule ir vulgāra, strauja, ir daudz mākslīgu, nepatiesu lietu, tagad ir tauku parazītu laiks, tā es saucu politiķus. Tāpēc es tik bieži uzskrienu pagātnē.
– Kā?
– Caur mūziku. Man ir kaste Metropolitēna operā. Biju uz visām pirmizrādēm, arī uz visu laiku izcilāko koncertu, kas notika 1983. gadā par godu pirmā teātra pasaulē simtgadei.
– Ko tu vakar spēlēji?
– Lista sonāte h minorā.
– Paldies, ka dalījāties ar mani ne tikai savās zināšanās, bet arī garīgajā bagātībā. Pastāsti man, vai pagātne ir tavs mīļākais laiks?
– Viens pats. Tā kā man patīk mūzika, un muzikālākais periods bija 19. gadsimts, skaistuma un pat literatūras pilns laiks, man nav jādomā, kurā laikā vēlos atgriezties. Es atgriežos Parīzē ar satraukumu un nepacietību. Laiks no 1830. līdz 1840. gadam. Iedomājieties, cik daudz lielisku cilvēku dzīvoja vienlaikus un satikās šajā skaistajā pilsētā: Paganīni, Fr. Šopēns, F. Lists, G. Berliozs, R. Vāgners, Mendelsons, Šūmans, Jūdžins Delakruā, O. de Balzaks, J. Sanda, V. Igo, A. Dimā, G. Heine, Vēbers, Šatobrians, A. de Musē, Prosper Merimee, Sainte-Beuve, Lamartine, Jenny Lind – zviedru dziedātāja, viņai bija milzīga diapazona balss, kas izceļas ar skaistu tembru un kristāldzidrumu. Johanness Brāmss, Antons Rubinšteins, izcilais tenors Rubini, Žozefīne Fodore un daudzi citi. Parīze tolaik bija Eiropas garīgās dzīves centrs.
– Vai esat bijis Mulenrūžā?
– Protams. Turklāt zelta laikā, kad tur spīdēja La Goulue, ārkārtēja dejotāja, viņai bija savs, raksturīgs šarms. Nu, un, protams, Lautrec. Viņš ieradās divas vai trīs reizes nedēļā. Es domāju, ka viņš dzīvoja mājā Pigalle ielā. Vēl tagad atceros, lielajā zālē dārd orķestris, deg visas lampas, lielākā daļa klātesošo ir ārzemnieki, viņi ir pilnībā nodoti muzikālā virpuļa burvībai, La Goulue ir kā viesulis, kas griežas trakulīgā ritmā., tad lēcienā uzmet kāju un čīkstot apsēžas uz spraugām. Kādi vārdi var raksturot viņas stilu? Un vai viņai bija stils? Daudz svarīgāka ir cita lieta: viņa prata radīt pareizo noskaņu. Šī strīdīgā, augstprātīgā un amorālā uzvedība viņai atnesa lielus panākumus ar rupjajām dvēselēm, kas piepildīja šādu māju zāles. Viņiem patika viņas nekaunīgās un smieklīgās pretenzijas uz ekskluzivitāti. Personīgi es redzēju viņas mēģinājumus iemiesot nepieklājību kā sava veida māksliniecisku apsēstību. Kas attiecas uz Lautreku, viņš bija nesabiedrisks, vienmēr sēdēja viens, daudz dzēra, bet redzēja, saprata, juta visu, kas notiek apkārt. Tad viņš bija maz pazīstams un pievērsa uzmanību tikai tiem, kas dzirdēja par viņa neglītumu. Par godu amerikāņiem bija tas, ka viņi pirmie novērtēja Lautreka ģēniju un sāka pirkt viņa darbus. Vēlāk notika viņa gleznu izstāde, un viens vērīgs Volstrītas finansists teica: «Man šķiet, ka viņa gleznas manās mājās nav īpaši noderīgas, Fanija. Viņa sieviešu grimasēs ir sāpes, un paši darbi dveš cildenas skumjas. «Bet mākslinieks ir rupjš, viņš glezno izšķīdušas sievietes,» viņam iebilda jauns kompanjons salmu cepurē. «Cik ilgi jūs esat kļuvis vienaldzīgs pret ciešanas dvēseli, kuru liktenis ir atņēmis? Jā, maniere ir nepieklājīga, bet tās pamatojums slēpjas mākslinieka ģenialitātē. Citi mākslinieki redz savu mērķi pacelt savu talantu tajos augstumos, no kuriem tas būs redzams visiem, bet Lautrekam nav vajadzīga slava, viņš nedomā par nemirstību, nejūt bailes no Dieva diženuma, viņš godīgi glezno to, ko viņš jūtas. Viņa sirds, simts bultu caururbta, asiņo. Neaizmirstiet, ka radošums ir vienīgais mierinājums lieliskiem cilvēkiem, kuriem ir nosliece uz vientulību. Tur ir viņu laime. Varbūt vēlāk jūs viņu iemīlēsit, bet ne tāpēc, ka viņš ir aristokrāts, jūs vienkārši atklāsiet, ka Lautreka dabiskais cēlums piešķir katrai viņa gleznu detaļai šarmu. Šis skaidrojums nemaz neatturēja Faniju, un viņa, paužot naivu ticību mākslinieka ģēnijam, ar entuziasmu sacīja: «Tagad es viņu saprotu!» Es biju tur tajā vakarā, kad pie galda sēdēja Velsas princis, topošais karalis Edvards VII. Tā bija smieklīga aina – La Goulue, kā parasti, spilgti izdomāta, izcili vulgāra, ģērbusies bez gaumes, nemainīgi saplēstās zeķēs griežas dejā, ne vienmēr iekrīt ritmā, viņa bieži uzņemas brīvības, bet viss tiek piedots. viņai viņa ir Mulenrūžas zvaigzne, tāpēc viņa zina, ka zālē ir augstdzimis princis, un it kā neviļus dejas laikā pārceļas uz viņa galdu, un, kad viņa ir tuvu, viņa uzmet palaidnību. dedzinošs skatiens uz viņu, kas ar gaismu varētu izgaismot tumšāko pagrabu, un kliedz: «Hei, gēli, šampanietis