Sāra paskatījās uz viņu ieplestām acīm.
– Vai tu vari izpildīt manu vēlmi? viņa jautāja.
– Jebkas.
– Labi. Es gribu redzēt Barbru Streizandu.
– Vai man šurp jāzvana Barbra?
– Ak nē. Es tikai gribu būt viņas koncertā.
«Es nevaru atteikt tik nelaimīgai un trūcīgai sievietei kā jūs.»
– Tas ir brīnums! – Sāra sajūsmā iesaucās. – Bet kā tu to izdarīji? Maģiskais koncerts notika 1994. gadā. Cik viņa bija skaista! Viņa izstaroja gaismu. Viņai ir šarma bezdibenis!
– Viņas krāšņums ir no Dieva! Viņas balss ir tik tīra un spēcīga, ko īpaši raksturo apbrīnojama vokālo nianšu bagātība, un šajā ziņā viņa paliks visu laiku un visu tautu lielākā dziedātāja.
– Es neticu, ka tu esi velns. Tu esi Kristus cilvēka veidolā.
– Kas tu! Par ko tu runā?
«Visu savu dzīvi es sapņoju redzēt Barbru Streizandu sev priekšā. Viņa ir mans elks. Un visbeidzot, es to redzēju! To, ko tu izdarīji manā labā, neviens velns nekad neizdarīs. Tā ir patiesība?
– Izlemiet paši.
– Tu esi Kristus, kas nāca uz Zemes. Es gribu lūgt klusumā.
– Pagaidi! Pagaidiet. Nav nepieciešams lūgt. Jums nav taisnība. Es esmu velns no galvas līdz kājām.
– Pierādi.
– Vai esat saņēmis maz pierādījumu? Ko vēl vajag?
– Vai zini, kāda nākotne mani sagaida?
– Nē, bet es zinu, ka katram cilvēkam ir noteikts savs liktenis.
– Mana vecuma sievietei bailes no vecuma ir pašsaprotama lieta. Vai jūs varat padarīt mani jaunu?
– Ja šī ir tava otrā vēlēšanās.
– Cik daudz vēlmju tu vari piepildīt?
– Tikai trīs.
– Es esmu jums pateicīgs, ka izvēlējāties mani.
– No manas puses šeit nav nekādu īpašu nopelnu. Jūs esat iemesls tam, nevis es. Es uzreiz redzēju, ka tu esi īpašs.
– Tā ir patiesība! Paldies. Es varu tik daudz. Nav nekā, ar ko es nevarētu tikt galā. Man dzīve ir mans kalpojums skaistumam.
– Tas jūs droši vien pārsteigs, bet to pašu varu teikt par sevi.
«Es neesmu pārliecināts, ka varu jūs pārsteigt, bet es tomēr teikšu: es jūtu velnu ne tikai apkārtējā pasaulē, bet arī sevī.» Viņš ir daļa no manis.
– Kāpēc te jābrīnās, jo es esmu katrā cilvēkā no viņa dzimšanas brīža.
– Nu jā. Kādu iemeslu dēļ es par to nedomāju. Zini, es varētu.
– Kas?
– Dzīvot pret savu sirdsapziņu. Godīga dzīve man maksāja augstu cenu. Kā šis! Ko tu dari Ņujorkā?
«Es nezinu citu pilsētu pasaulē, kas iedvesmotu tādu sajūsmu un iedvesmu dvēselē.» Es dzīvoju visās Eiropas galvaspilsētās, un man nav lielāka prieka par atgriešanos Ņujorkā. Šeit ir tāda garīgās dzīves bagātība. Un tad es vienmēr jūtos labi šajā pilsētā.
«Es domāju, ka tikai Dievs mīl Ameriku.»
– Iedomājies, arī velns. Spēks, krāšņums, pārpilnība, varenība, rūpniecība, kārtība, skaistums, tas viss ir Amerikā. Un kāda te ir daba! 1901. gadā izcilais spāņu čellists Pablo Casals ieradās Amerikā turnejā. Es iegāju Raimonda Dankana ķermenī, kurš sagatavoja ceļojumu. Starp citu, viņš bija ekstravagantās Isadoras Dankanas brālis, kura jau dzīves laikā kļuva par leģendu. Pie mums tajā laikā bija Parīzē dzīvojošā amerikāņu dziedātāja Emma Nevada, kura, starp citu, mani iepazīstināja ar Verdi. Pablo bija sajūsmas pilns, Amerika uz viņu atstāja milzīgu iespaidu: reiz mēs dzērām kafiju viesnīcā, šķiet, Filadelfijā, un viņš teica: «Nekad agrāk neesmu bijis tik šokēts par dabas varenību un daudzveidību, nekad ar tādu. Es esmu izjutis nevaldāmo garu tiem, kuri iekaroja un apdzīvoja šīs telpas. Šeit mani piepilda pārliecība, ka cilvēks var piepildīt savu sapni, jo viss, kas viņam pietrūkst laimei, ir iespējams uz šīs zemes. Nevaru garantēt, ka tie bija tieši tie vārdi, ko Casals teica tajā vakarā, tāpēc pieņemsim, ka tie tika teikti pārstrādātā versijā, kas ir ļoti tuva oriģinālam.
«Man ir prieks jūs klausīties,» sacīja Sāra. Pēc šiem vārdiem viņa dziļi nopūtās.
Iestājās īss klusums. Pirmais to salauza Belcebuls. Viņš jautāja:
– Protams, tu nebrauksi mājās?
– Man vairs nav mājas. Cik reizes man tev jāsaka?
– Vai tu gribi nākt pie manis? Es dzīvoju divus kvartālus no šejienes.
Sāra paraustīja plecus un sāka skatīties prom.
«Jūs varat palikt šeit uz šī sola vai nākt ar mani.»
Ar tādu pašu attālinātu skatienu viņa turpināja skatīties kaut kur tālumā. Viņu pārņēma šaubas. Un tad man tomēr bija jāpieņem uzaicinājums. Sāra neskaidri saprata, ka ir noticis notikums, kam bija lemts kaut kā ietekmēt visu viņas dzīvi. Vai tikšanās ar velnu bija pagrieziena punkts viņas liktenī?
«Ir vēls, un es neko neesmu ēdusi,» viņa teica.
– Netālu no manas mājas ir restorāns.
Kad viņi bija restorānā, Belcebuls teica, kas viņam bija sakāms.
– Klausies, Sāra. Manā mājā ienāca maz mirstīgo, un tiem, kurus es saņēmu, es piedāvāju, kā parasti, noslēgt ar mani līgumu.
– Un nebija gadījuma, kad kāds būtu nepiekritis?
– Visi bez izņēmuma piekrita.
Sāra kādu minūti klusēja. Visbeidzot, viņa ar satraukumu atbildēja:
– Ja vien es zinātu, ko zaudēju?
– Nekas. Darījums ar mani ir vairāk atlīdzība nekā laimes solījums. Neapvērsīsimies.
– LABI. Kādi nosacījumi?
– Patiesībā to nevar saukt par nosacījumu. Darīsim to šādi. Tu dzīvosi manā mājā, līdz es izpildīšu tavu pēdējo vēlēšanos. Pēc tam tu vairs nevarēsi palikt ar mani.
«Bet līgumam ir jābūt divpusējam,» Sāra iebilda.
«Pietiekami godīgi,» piekrita Belcebuls.
– Tātad, es pats tevi pametīšu, kad vien vēlēšos un tikai pēc tam, kad uzzināšu tavu noslēpumu?
– Sāra, es neslēpju sliktās lietas, kas ir manī. Tā ir atšķirība starp vīrieti un mani. Man nav noslēpumu, jūs varat man uzticēties.
«Redzi, katram ir savs noslēpums, un jums arī,» Sāra uzstāja. «Tas, ko es uzzināšu, nebūs līdzīgs nekam citam.»
«Mani moka slikta sajūta,» viltīgi smaidīdams sacīja Belcebuls. Viņš bija nedaudz pārsteigts, ka Sāra nekavējoties un pilnībā pārņēma sarunu. Apbrīnojama lieta!
Un tomēr šie vārdi un tonis, kādā viņš tos izrunāja, viņu iedrošināja. Visvairāk Sāru iepriecināja apziņa, ka Belcebuls ļoti augstu vērtēja savu velnišķo cieņu.
«Es nezinu, kāpēc, bet esmu gandrīz pārliecināts, ka šis noslēpums jūs satrieks.»
Pusminūti Belcebuls