– Mēs te nedrīkstam palikt vairs nevienu dienu! Jau rīt es runāšu ar Enriki. Pat viņam jāsaprot, ka šādos apstākļos te nav vietas ne man, ne Alfonso.
– Sakiet, ko vien vēlaties, bet domāju, ka viņš neko nedarīs. – Beatrisa ielūkojās man acīs. – Viņš pameta zāli, tiklīdz jūs ar princi sākāt dejot. Viņam līdzi bija… draugs. – Es sastingu, un Beatrisa turpināja: – Jau iepriekš mēģināju jums pateikt… – Viņa pieklusināja balsi, it kā sienām būtu ausis. Arevalo mēs nekad nejutām vajadzību tā slēpties. – Es dzirdēju galminiekus runājam; karaliene ienīstot jūs ar Alfonso, jo jūs apdraudat viņas meitu. Viņa jūs ieslodzīšot un darīšot visu iespējamo, lai jūs vairs nebūtu troņmantnieku rindā. Un, ja karaliene tik ļoti baidās un ir gatava uz tādiem soļiem, varbūt baumas ir patiesas. Varbūt šis bērns nav… – Beatrisa piesardzīgi apklusa; ceļā uz Avilu es viņu norāju par šādiem vārdiem, bet tagad to slēptā, draudīgā nozīme vairs nebija noliedzama.
Es aizvēru acis. Netālu atskanēja ieslodzīto zvēru rēcieni, un es iztēlojos baudkārās izpriecas un samaitātību, kas pārņēma alkazaru. Jau atkal es redzēju, kā izkrāšļotais jauneklis glāsta Enriki, atkal pārdzīvoju šausmas, pamanot Hironu un Alfonso. Atcerējusies Beltrana de la Kvevas smaidu un karalienes dusmas, es nespēju ievilkt elpu.
Vai tiešām karaliene uzņēmusies palaistuves lomu, lai glābtos? Vai tiešām jaunā princese ir ārlaulības bērns, radusies no karalienes un Beltrana de la Kvevas netiklā sakara? Tādā gadījumā piepildītos nelaime, ko pareģoja mana māte: ja Enrike padarīs par troņmantnieku bastardu, viņš noliegs savas dievišķās tiesības valdīt. Viņš sašķels valsti, sadusmos grandus un izraisīs jukas. Viņš izsauks Dieva dusmas pār Kastīliju… un mums visiem.
“Galmā jums jāmācās tēlot, ja gribat izdzīvot.”
– Ko mēs darīsim? – Beatrisa čukstēja, un es atvēru acis. Viņa bija saspiedusi plaukstas kopā un bailēs nobālējusi. Man vajadzēja būt stiprai viņas un Alfonso dēļ. Man vajadzēja parūpēties par mūsu drošību.
– Visu, kas būs nepieciešams.
7. nodaļa
Es pavadīju nemierpilnu nakti, sapnī iedama pa nebeidzamu, tumšu gaiteni. Priekšā mani vilināja arkveida durvis, un tajās mirdzēja spoža ziemas gaisma, bet es, par spīti visām savām pūlēm, nevarēju to aizsniegt.
Spēji uztrūkusies no miega, es atklāju, ka esmu sapinusies palagos. Beatrisa gulēja man pavisam blakus; acīmredzot mēs bijām tik satrauktas, ka tvērāmies viena pie otras pat miegā. Kad pastāstīju viņai par sapni, viņa paziņoja, ka tas esot pareģojums, proti, mana nākotne esot daudzsološa, bet briesmu pilna. Kaut gan mana draudzene bija skaidri domājošs cilvēks, viņai piemita arī neliels māņticīgums. Viņa pati apgalvoja, ka to esot mantojusi no saviem konversu senčiem. Es atvairīju viņas runas par ļaunām zīmēm; ebreju pēcteči kaut kam tādam ticēja, bet es ne. Mani stiprināja ticība Dievam; tā man rādīs pareizo ceļu.
Nedaudz pavērušas durvis, mēs ieraudzījām, ka sargi nozuduši un dārzs ir pielijis ar vēso maija saules gaismu. Kavrera atnesa mums brokastis – siltu maizi, svaigus augļus un sieru. Istabene elegantas, vecākas dāmas uzraudzībā sagatavoja man vannu. Kundze paskaidroja, ka ir donja Kavrera, Andresa māte. Mēs ar Beatrisu pateicīgas izbaudījām karsto ūdeni ar rozmarīna aromātu, šļakstījāmies un spurdzām kā mazas meitenes.
Tomēr, tiklīdz apģērbāmies un devāmies uz alkazara Karaļu zāli ar apzeltītajiem, izgreznotajiem griestiem, es atkal nokļuvu raižu varā. Man nebija ne jausmas, kas todien gaidāms, un es jutos neizskaidrojami priecīga, kad ieraudzīju Fernando. Mani nomierināja viņa klātbūtne un ašais smaids, ko viņš man veltīja, kad pagāju viņam garām ceļā uz paaugstinājumu. Viņš vienīgais šajā galmā šķita normāls un neiesaistījies nekādos slepenos plānos un intrigās.
Alfonso jau bija klāt un stāvēja uz paaugstinājuma kopā ar karaļa ģimeni. Mans brālis izskatījās noguris un bāls, acīmredzami izjuzdams vakar izdzertā vīna sekas. Ar ziliem un zeltītiem izšuvumiem rotātais dublets un švītīgā cepurīte ar spalvu vēl vairāk izcēla viņa krīta krāsas ādu. Viņam blakus stāvēja arhibīskaps Karriljo un veltīja man tikpat siltu smaidu kā parasti, bet šoreiz es to uztvēru daudz piesardzīgāk. Tagad es zināju, ka viņš, iespējams, tīši liedzis mūsu mātei doties uz galmu kopā ar mums. Aprēķina pilnais miers viņa skatienā mani biedēja, it kā viņš lūkotos man cauri uz nākotni, kas redzama tikai viņam.
Princese gulēja karalienei Žuanai uz rokām, ievīstīta garā, baltā, ar pērlēm rotātā samtā. Es nolaidos reveransā, un Žuana pastiepa bērnu man pretī, lai es noskūpstu mīksto, pienbalto vaidziņu; mazā Huana bija iemigusi, un mana sirds uz brīdi izkusa. Tik nevainīga būtne nekādā ziņā nespētu kļūt par juku cēloni.
– Tu būsi viņas krustmāte, – Žuana paziņoja. Viņas smaids bija tikpat neīsts kā tumši sarkano lūpu krāsa. – Mēs īpaši pasūtījām dāvanu, ko tu viņai pasniegsi šovakar svinību laikā. Tas ir sudraba kristību trauks, kurā iegravēts viņas vārds. Nebūtu skaisti, ja krustmāte ierastos tukšām rokām!
Nomurminājusi pateicības vārdus, es novērsos no karalienes asā skatiena. Ja viņa kaunējās par to, ko it kā izdarījusi, tas nebija manāms; un es sāku apšaubīt zemiskās baumas, kam vēl pirms dažām stundām jau gandrīz noticēju.
Skarbajā dienas gaismā nebija iespējams domāt, ka Portugāles princese, karaļa māsa un manas mātes radiniece spertu šādu izmisuma soli, apdraudot pati savu kroni.
Es nostājos blakus Alfonso. Enrike sēdēja tronī, un izskatījās, ka viņam nav ērti. Viņam galvā bija dārgakmeņiem rotāts kronis, un ap pleciem aplikta mantija. Vaigus un zodu sedza rugāji, zem apsārtušajām acīm ēnojās tumši loki. Viņš neskatījās uz mani, tikai satraukts pētīja sanākušos, kamēr herolds lasīja pavēli piešķirt mazajai Huanai karalisko Astūrijas princeses titulu, kas viņu padarīja par troņmantnieci. Kastīlijas kortesiem jeb parlamentam, ko veidoja visu karaļvalsts ietekmīgo provinču pārstāvji, vajadzēja balsojumā apstiprināt jauno pēctecības rindu. Grandi tuvojās paaugstinājumam, metās ceļos un zvērēja atbalstīt princeses tiesības, bet visiem sejas šķita kā pārakmeņojušās, un viņi norunāja vārdus vienmuļā balsī, tāpēc pasākums vairāk līdzinājās bērēm.
– Kur ir Albas, Kavras un Paredesas grāfi? – karaliene caur sakostiem zobiem jautāja Enrikem, kad pēdējais no grandiem bija devis zvērestu. – Kur ir Andalūzijas grandi, Medina–Sidonija un Kadisa? Vai viņi mūs aizvaino? Mēs viņus uzaicinājām jau pirms vairākām nedēļām; visiem jābūt šeit, lai pagodinātu mūsu meitu.
Enrike iespieda zodu sermuļādas apkaklē. Pienāca Alfonso kārta, un Karriljo pastiepa roku. Vienu stindzinošu mirkli man šķita, ka viņš atturēs Alfonso. Bet viņš tikai papliķēja manam brālim pa delmu, it kā viņu iedrošinādams. Alfonso noskaitīja zvērestu un atkāpās, un es biju pēdējā. Es nometos ceļos, ielūkojos Enrikes sāpju pilnajās acīs un sacīju: – Es, Trastamaru Izabella, Kastīlijas infanta, svinīgi apsolu uzskatīt princesi Huanu par likumīgo troņmantnieci, pirmo starp visiem pārējiem.
Vārdi manā mutē garšoja pēc pelniem. Es pati nezināju, vai tiem ticu vai nupat esmu grēkojusi, atzīstot šo apšaubāmas izcelsmes bērnu. Tomēr, atgriezusies savā vietā, es atvieglota uzelpoju. Māte droši vien dusmās trakos, to dzirdot; augstmaņi kurnēs, galminieki arī turpmāk izplatīs savus zemiskos apmelojumus, bet viss bija izdarīts. Mazā Huana kļuva par Enrikes mantinieci, ja vien kortesi neiebildīs. Mēs bijām zvērējuši padevību un nevarējām lauzt solījumu.
Zālē iestājās