Mensija de Mendosa iepleta acis. – Runa nav par pūlēm! Karaliene mums lika jums pakalpot. Viņa ļoti vēlas, lai jums nekā netrūkst.
– Par infantu atbildīga esmu es, – Beatrisa paziņoja. – Varu apliecināt, ka viņai netrūkst itin nekā.
– Atbildīga par infantu? – Mensija iesmējās. – Jūs pati tikai nupat esat pametusi bērnistabu!
– Man ir piecpadsmit gadu, – Beatrisa atcirta. – Un bērnistabu es pametu pietiekami sen, lai zinātu savu pienākumu, kundze. Kā jau Viņas Augstība jums nupat paskaidroja, mums nekas nav vajadzīgs.
Mensijas smaids apdzisa, un viņa samiedza ar melnu līniju apvilktās acis.
– Mēs ar de Bovadiljas jaunkundzi esam ļoti pateicīgas Viņas Gaišībai, – es steidzīgi ierunājos, – tomēr es nevēlos rotājumus. Mana gaume ir vienkārša. Un es neesmu pieradusi pie tik daudzām palīdzēm, tāpēc dodu priekšroku de Bovadiljas jaunkundzes palīdzībai, ja neiebilstat.
Mensijas sejā vairs nebija manāma nepatika, tomēr, kad viņa pieliecās reveransā un ierunājās, viņas balss skanēja dzestri: – Kā Jūsu Augstība vēlas. – Viņa uzsvērti palūkojās uz Beatrisu. – Jums jāpierod pie sajūtas, ka esat daļa no plašākas sabiedrības. Šobrīd esat karalienes paspārnē, un Viņas Gaišībai patīk uzturēties izsmalcinātu sieviešu ielokā.
To pateikusi, viņa izveda pārējās dāmas ārā, pametot mūs ar Beatrisu vienas.
– Nekauņa! – Beatrisa sašuta, pagriezdamās uz lādes pusi, un sameklēja piedurknes. Viņa sāka mani ģērbt, kamēr es stāvēju nekustīga. – Par ko tā Mensija de Mendosa sevi uzskata? Izsmalcinātas sievietes… Vai redzējāt, cik daudz krāšļu viņai bija uz sejas? Pat palaistuves lieto mazāk. Ak, ja te būtu donja Klara, viņa sāktu trakot! Vai tiešām iespējams, ka valdniece pacieš savā tuvumā tādas sievietes?
Es apslāpēju pretīguma trīsas, kamēr Beatrisa sasēja mana virstērpa saites un piestiprināja platās, ar samtu apdarinātās piedurknes. – Viņa nav vienkārša sieviete. Mendosas ir viena no dižciltīgākajām Kastīlijas dzimtām; Mensija ir granda meita.
Beatrisa nicīgi iespurdzās. – Vai tiešām? Es vēl nekad neesmu norājusi granda meitu. – Viņa mani pagrieza un, izņēmusi no kastes suku, ķemmēja manus zeltaini gaišbrūnos matus, kas sniedzās līdz pat viduklim, līdz tie atgādināja mirdzošu zīdu. Mati bija viena no manām slepenajām vājībām, kaut gan es centos to apslāpēt. Svētās Annas klostera māsas man paskaidroja, ka sievietes mati ir sātana kāpnes.
– Lūk! – Beatrisa atkāpās. – Paskatīsimies, ko tagad teiks Mensija de Mendosa. Varu apzvērēt, ka galmā nav nevienas meitenes ar tik nevainojamu ādu un zeltainiem matiem.
– Paštīksme ir grēks, – es smaidīdama pārmetu draudzenei, un viņa pārģērbās savā melnajā, pieticīgajā tērpā un savija matus mezglā virs skausta. Tad pie durvīm pieklauvēja Karriljo.
Viņu ieraudzījusi, es iztaisnoju muguru. Kaut gan zināju, ka viņš pildīs savu solījumu un parūpēsies par mums, jo viņa labklājība bija saistīta ar mūsējo, man tomēr nebija nekādu šaubu, ka arhibīskaps prasmīgi pierunājis māti mūs atlaist un apsolījis kaut ko tādu, kas nebija viņa spēkos. Karriljo bija ietekmīgs un nežēlīgs cilvēks, un mēs šobrīd bijām viņa varā. Man jābūt piesardzīgai gan darbos, gan vārdos. Jātēlo pakļāvība, lai es varētu uzmanīt brāli. Turklāt man šķita, ka neko citu Karriljo no manis negaida.
Arhibīskaps mani nopētīja. – Es saņēmu vēsti, ka esat atteikusies no karalienes dāmu piedāvātās palīdzības, kaut gan viņas šeit ieradās, krietnu nolūku vadītas. Vai tā ir taisnība?
– Jā, protams. – Manā balsī ieskanējās tēlotas raizes. – Vai es kļūdījos? Man likās, ka nav nozīmes desmit cilvēkiem darīt to, ko var lieliski izdarīt arī viens.
Beatrisa dzēlīgi uzlūkoja mani, bet Karriljo tikai iecietīgi pasmējās, un es atvieglota uzelpoju. – Ir acīmredzams, ka neesat audzināta galmā. Donja Mensija sūdzējās, ka jūsu drānas ir piemērotas vienīgi nabagu mājai, bet es domāju, ka izskatāties apburoša, kaut gan tērps ir nedaudz novecojis.
– To darināja mana māte. Es lepojos ar iespēju valkāt šo tērpu.
– Lieliski. – Arhibīskaps sparīgi pamāja. – Lepnums ir noderīgs, bet tā nedrīkst būt pārāk daudz, vai ne? – Viņš pavicināja ar zelta gredzenu rotāto pirkstu. – Negribam taču, lai jūs jau pašā sākumā sperat nepareizu soli. – Karriljo piemiedza Beatrisai ar aci. – Un jūs acīmredzot protat aizstāvēt mūsu infantu un iegūt ienaidniekus, Bovadiljas meita. Turpmāk rūpīgāk izraugieties tos, ko apvainosiet, vai sarunāts? Donja Mensija ir karalienes mīlule, un man nav ne laika, ne vēlēšanās šķirt sieviešu strīdus.
– Protams, – es piekritu, ar mājienu apklusinājusi Beatrisas iebildumus. – Tas vairs neatkārtosies, arhibīskapa kungs. – Es pieskāros viņa rokai. – Domāju, ka esmu gatava.
Es smaidīdama ļāvu, lai arhibīskaps ved mani uz pirmo tikšanos ar karali.
6. nodaļa
Lielās zāles dzelzs kroņlukturī kusa neskaitāmas bišu vaska sveces un apgaismoja augsto griestu apzeltītos rotājumus, kas mirdzēja kā zaigojošas debesis. Gar sienu augšmalu bija izvietotas krāsotas Kastīlijas seno karaļu statujas; tēli drūmi raudzījās uz mums. Zem to pjedestāliem karājās plati vilnas un zīda gobelēni, un košie toņi plūstoši spoguļojās uz pulētās grīdas. Zālē skanēja sarunu čalas un smiekli, uzpostie galminieki atgādināja spilgtus jāņtārpiņus, un itin visur vējoja mirru, smaržu un vīraka aromāts.
Es zināju šī alkazara pagātni. Ledainajās ziemās, ko pavadījām Arevalo, mēs ar Beatrisu izklaidējāmies, skaļi lasot Crónicas – vēstījumus par karaļiem un karalienēm, kas dzīvojuši un miruši šajās sienās. Tāpat kā pārējie Kastīlijas cietokšņi, arī Segovijas alkazars sākumā bija mauru pils, bet rekonkistas laikā to ieguva kristieši. Biju domājusi, ka mani pārņems dievbijīga jūsma šajā vēsturiskajā celtnē, kur mituši mani senči, tomēr nebiju rēķinājusies ar piepešajām izjūtām, kas mani pārņēma, it kā manās asinīs pamostos kaut kas ilgi dusējis. Biju spiesta pievērsties paaugstinājumam zāles malā un tukšajam tronim, lai nelūkotos apkārt apbrīnas pilnām acīm, kā to darīja Beatrisa.
Karriljo tuvojās mums un lika Beatrisai atkāpties. Viņš pieveda mani pie paaugstinājuma. Galminieki atbrīvoja mums ceļu, neticami ilgi lūkojoties uz mani un tikai tad noliecot galvu. Es gandrīz dzirdēju viņu domas – “Lūk, kāda ir karaļa pusmāsa!” – un centos apvaldīt sajūtu, ka mani pēta izsalkuši plēsoņas. Mensija stāvēja netālu no Viljenas marķīza, ģērbusies savā tumši sarkanajā tērpā. Viljens pasmaidīja, atklādams zobus, un es pievērsu skatienu galdiem, kas salikti gar sienām pirms vakara mielasta. Uz visiem bija dārgakmeņiem rotāti šķīvji, uz kuriem sakrauti Andalūzijas apelsīnu torņi, ķirši no Estremaduras, cukurotas mandeles, dateles, vīģes un aprikozes – īsts gardumu dārzs, turklāt tik bagātīgs, ka šķita grēcīgi izšķērdīgs.
Nonācis pie paaugstinājuma, arhibīskaps paklanījās un dārdošā balsī paziņoja: – Infanta Izabella!
Kāpēc viņš uzrunāja tukšu troni? Es nolaidos zemā reveransā, slēpdama apjukumu.
Piepeši kāds klusi painteresējās: – Vai šī tiešām ir mana mazā māsiņa?
Es nedroši pacēlu skatienu. Liela auguma vīrietis, ģērbies melnā, zvilnēja uz kaudzē sakrautiem spilveniem ar zīda bārkstīm. Blakus viņam bija nolikts