Man sāpēja galva. Biju piedzīvojusi pietiekami vienai dienai. Bet Beatrisa nekur nebija manāma, un es atkal pievērsos Enrikem. Biju gatava turpināt sarunu, līdz radīsies piemērots mirklis un es varēšu lūgt atļauju aiziet.
Enrike atlaidās krēslā, un skaistais, aizplīvurotais stāvs, kas viņu iepriekš apkalpoja, atkal uznāca uz paaugstinājuma un nolika plaukstas viņam uz pleciem. Nepilnais plīvurs aizsedza degunu un muti, bet atklāja skaistās, tumšās acis. Plakstiņi bija apvilkti ar melnu krāsu un nopūderēti ar zelta putekļiem. Stāvs pieliecās un kaut ko iečukstēja Enrikem ausī.
– Jā, mīļum, – Enrike klusi atbildēja, – jau drīz. Man vēl nedaudz jāpatēlo, ka mani interesē šīs izklaides. Apbruņojies ar pacietību un pamasē man muguru. Tā ļoti sāp.
Stāvs noņēma plīvuru, un es sastingu. Fernando piecēlās un apgāja galdam apkārt, nostādamies man blakus; es viņu tikai sajutu, nevis redzēju. – Jūsu Augstība, vai drīkstu jūs lūgt uz šo deju?
Es nespēju pakustēties.
Izkrāšļotais zēns, ģērbies kā mauru odaliska, man veltīja laiskas vienaldzības pilnu smaidu, glāstīdams karaļa muguru. Enrike ievaidējās un miegaini noteica: – Ejiet vien, Izabella. Padejojiet ar Fernando. Jūs esat jauna, un te iespējams labi izklaidēties.
Fernando satvēra manu roku un saspieda pirkstus, mudinot piecelties. Es nejutu kājas un tik tikko manīju, kas notiek apkārt, līdz attapos uz deju grīdas un ieņēmu vietu. Mūs ielenca galminieki; mūzika kļuva arvien skaļāka. Mēs sākām sarežģīto Kastīlijas segidilju, un es nenovērsu skatienu no Fernando, it kā viņš būtu vienīgais, kas šobrīd varētu palīdzēt man saglabāt līdzsvaru.
Man nebija ne jausmas, kā man izdodas spert dejas soļus – papēdis, purngals, pagrieziens, pieliekta galva, atkal papēdis un purngals, – bet es kaut kā tos paveicu un beigās noslīgu reveransā kopā ar pārējām dāmām. Fernando nostājās man pretī, izriezis krūtis. Viņš bija īsāks un daudz jaunāks par pārējiem, tomēr izstaroja lepnumu, kas padarīja viņu par vairākiem gadiem vecāku.
– Kaut gan augāt tālu no galma, jūs esat lieliski apguvusi dejas mākslu, – viņš aizelsies noteica. – Visi mūs vēro.
– Mani? Viņi vēro mani?
Fernando pamāja. – Tieši tā. Un visciešākais skatiens pieder Beltranam de la Kvevam.
Es pagriezu galvu un ieraudzīju spilgtu vīrieti, ģērbušos tumši sarkanā samtā. Viņš lūkojās uz mani, un viņa pieri klāja sviedri. Blakus Beltranam de la Kvevam stāvēja karaliene, nupat beigusi deju. Vīrieša biezie, gaišie mati cirtās slīga līdz platajiem pleciem kā saules apspīdēts varš; deguns bija smalki veidots, lūpas pilnīgas, un augstos vaigu kaulus papildināja zeltaini ruda bārda – reti sastopams skats šajā gludi skūto vīriešu galmā. Šis karaļa favorīts, kura tiesības sēdēt uz paaugstinājuma todien netīšām biju piesavinājusies es, bija pat pārāk skaists. Viņš turēja karalienes roku, kaut gan deja bija pabeigta; viņa smaidā vīdēja nekautrība, vilinājums, un smaragdzaļo acu skatiens bija tik ciešs, ka es nespēju novērsties. Karaliene Žuana pamanīja mani, sadusmota ar otru plaukstu aptvēra Beltrana zodu, pagriezdama to uz savu pusi un kaut ko noņurdēja. Vīrietis skaļi, pārdroši iesmējās, acīmredzami pārliecināts par sevi.
– Runā, ka viņa esot ar Beltranu apsēsta, – Fernando klusi noteica, un es atkal palūkojos uz viņu. – Beltrans viņai sniedzot to, ko nespēj karalis. Tāpēc viņas bērnu dēvē par Beltranehu jeb Beltrana meitu.
Līdzīgus vārdus es jau biju dzirdējusi no mātes un Beatrisas, kā arī redzējusi pietiekami daudz, lai nojaustu, ka iespējams ir viss. Tomēr es atmetu galvu, jo negrasījos pieļaut, lai mana brāļa sievu tik atklāti nomelno.
– Jūs aizmirstat, par ko runājat. Lai ko teiktu ļaudis, viņa tik un tā ir mūsu karaliene.
– Savukārt jūs nedrīkstat tik atklāti paust savas izjūtas, – Fernando atbildēja. – Sejas izteiksme jūs nodod. Galmā jums jāmācās tēlot, ja gribat izdzīvot.
Skarbie vārdi ieurbās manī kā nazis. Es nedaudz atkāpos. – Pateicos par padomu un deju. Diemžēl ir jau vēls. Man jādodas pie miera.
Fernando nobālēja. – Es nevēlējos aizvainot…
– Jūs mani neaizvainojāt, – es viņu pārtraucu. – Arlabunakti, brālēn. – Es sniedzu viņam roku. Viņš noliecās, siltām lūpām skāra manu ādu un tad pacēla skatienu. Fernando acīs es redzēju mēmu lūgumu, bet viņš nepaguva vairs neko pateikt, jo es pievērsos paaugstinājumam. Tas izrādījās tukšs; pāži jau bija aiznesuši servjetēm apkrauto galdu. Es ar skatienu meklēju karali, bet ieraudzīju tikai Beatrisu, kas lauzās caur pūli man pretī, rokā turēdama manu apmetni. Fernando vēl joprojām satriekts vēroja mani.
– Vai atradi donu Čakonu? – es jautāju Beatrisai, kad viņa aplika man ap pleciem apmetni.
– Nē, bet vērsos pie Andresa de Kavreras, un viņš to izdarīja. Viljenas marķīzs pavēlēja Čakonam palikt istabā un izkravāt mantas. Bet viņš tūlīt ieradīsies, lai aizvestu Alfonso atpakaļ.
– Ja spēs viņu sameklēt, – es noteicu. Gaisā vijās dūmi un skanēja smiekli; galminieki piedzērušies grīļojās, un pārīši slēpās ēnā. Nekad es nebiju redzējusi tik vaļīgu uzvedību. Sievietes parāva ņieburus lejup, atklājot miesu, un vīrieši nekautrēdamies to glāstīja. Kad nokļuvām pie zāles durvīm, es palūkojos uz arkādes pusi un pamanīju Alfonso;
mans brālis zvilnēja uz spilveniem, un Hirons grūda viņam rokā vīna kausu. Kāda sieviete bija nometusies ceļos viņiem pie kājām un atraisījusi ņieburu tā, ka bija redzami krūšu gali. Viņas plauksta slīdēja augšup pa Alfonso kāju.
Es satriekta ievilku elpu. Beatrisa satvēra mani aiz rokas, liegdama steigties pie brāļa. Viņa izveda mani priekšnamā, un es atvieglota pamanīju, ka Čakons saniknots tuvojas Alfonso.
Kavrera mūs jau gaidīja kopā ar četriem baismīgiem mauru izcelsmes sargiem un lāpu nesēju. – Diemžēl naktī nav droši pārvietoties pa alkazaru, – viņš paskaidroja, ieraudzījis mulsuma pilno skatienu, ko es uzmetu sargiem.
– Nav droši? Es esmu karaļa māsa; kā gan man var draudēt briesmas viņa pilī?
Kavrera noskumis uzlūkoja mani. – Diemžēl šeit daudzi neatzīst likuma varu. Es nemūžam sev nepiedotu, ja Jūsu Augstībai kaut kas notiktu.
Es palūkojos uz Beatrisu, kas drūmi vērās man pretī, it kā brīdinādama neiebilst. Pacēlusi kapuci, es sekoju Kavreram pa alkazara gaiteņiem, kur piedzērušies galminieki gulēja stūros, blakus nolikuši karafes. Gaisā vējoja kodīgais izlieta vīna smārds; grandu svītas pavadoņi, ko varēja pazīt pēc īpašajām zīmotnēm uz piedurknes, vāļājās uz grīdas pie svecēm, kas iestiprinātas izkausētā vaskā. Viņi alkatīgi uzlūkoja mūs;
viens no tiem ieķērās sev kājstarpē un uzsauca: – Nāciet tik šurp, meitenes, un parotaļājieties ar šo! – Pārējie smiedamies ierēcās un izteica arī savus neķītros priekšlikumus.
Sargi pievirzījās mums tuvāk; mēs paātrinājām gaitu. Šķita, ka šī cietokšņa svētītā greznība kritusi par upuri pusnakts burvestībai. Es dzirdēju vaidus un elsas, un visapkārt rūkdami klaiņoja suņi, bet nišās pāri