Es nepieklājīgi lūkojos uz karali, aizmirsusi pieklājību. Biju dzirdējusi runas, ka viņš līdzinās manam tēvam, bet es tik tikko atcerējos mirušo karali, kas mums dāvāja dzīvību, un velti meklēju kādu pazīstamu vaibstu.
– Jūs… jūs esat glīta, – Enrike noteica, it kā tikai šobrīd pievērstu uzmanību manai ārienei. Es ielūkojos pusbrāļa sērīgajās, nedaudz izvelbtajās dzintara krāsas acīs ar smagnējiem plakstiņiem. Viņam bija plakans deguns, apaļi vaigi un biezas lūpas, tāpēc viņš neizskatījās pievilcīgs; tikai garais augums ļāva viņam izcelties pārējo vidū. Un, kaut gan mauru tunikas bija katra kastīlieša drēbju klāstā un ļoti noderēja, lai vairītos no sakaršanas vasaras mēnešos, māte mums ļāva šādi ģērbties tikai pašu istabās tālu prom no citu acīm. Es spēju iztēloties, ko viņa teiktu, ja stāvētu mums blakus un jau pirmajā vakarā redzētu karali neticīgā drānās. Bet Enrike kautri smaidīja, aicinādams mani tuvāk. Es pieliecos, lai noskūpstītu viņa roku, ko rotāja Kastīlijas zīmoggredzens, un viņš neveikli ierāva mani apskāvienā. Ap karali vējoja kodīgs smārds, kas atgādināja par nemazgātu dzīvnieku. Kaut gan es biju jutīga pret dažādiem aromātiem, šis man nelikās slikts, kaut gan karalim droši vien nevajadzētu tā ost.
– Esiet sveicināta, māsa, – viņš noteica. – Priecājos uzņemt jūs galmā.
Galminieki mums apkārt dedzīgi aplaudēja. Enrike paturēja manu plaukstu savējā un pagriezās ar seju pret zāli. – Kur ir infants Alfonso? – viņš uzsauca, un no galminieku pūļa iznāca mans brālis, sadevies rokās ar druknu jaunekli. Alfonso bija piesarcis, un tas nozīmēja, ka viņš dzēris neatšķaidītu vīnu, kas līdz šim viņam bija liegts. Acīmredzot nožēlu, kas viņu mocīja pēc māju pamešanas, bija izkliedējusi jūsma par jauno mītni. Es nekur neredzēju donu Čakonu, kaut gan parasti viņš neatkāpās no Alfonso.
– Izabella, lūk, ko es satiku! – Alfonso pielieca galvu sava pavadoņa virzienā. – Tas ir mūsu brālēns Fernando no Aragonas. Mēs dzīvojam vienā istabā, un viņš nemitējas taujāt par tevi.
Fernando paklanījās. – Jūsu Augstība, – viņš sacīja, balsij ietrīsoties, – es jūtos ļoti pagodināts, kaut gan šaubos, vai mani atminaties.
Viņš maldījās; es viņu atcerējos, vismaz zināju viņa vārdu. Tomēr nepavisam nebiju domājusi, ka sastapšu šo puisi sava brāļa galmā.
Mūsu dzimtas vienoja Trastamaru asinis, bet naidīguma un mantkārības dēļ Kastīlija un Aragona jau vairākus gadsimtus karoja. Aragonas karaļi kvēli sargāja savu mazo, neatkarīgo valsti, nemitīgi strīdējās ar Franciju un aizdomīgi vēroja Kastīliju, tomēr nekad nenoraidīja iespējamos laulību piedāvājumus, cerot reiz iesēdināt Kastīlijas tronī Aragonas princi.
Fernando bija gadu jaunāks par mani un, tāpat kā mēs ar Alfonso, dzimis sava tēva Aragonas Huana otrajā laulībā. Viņa māte bija Huana Enrikesa, cēlusies no dzimtas, kas paaudžu paaudzēs mantoja Kastīlijas admirāļa titulu. Fernando bija arī Aragonas troņmantnieks kopš sava vecākā pusbrāļa nāves pirms vairākiem gadiem. Es zināju šīs ziņas par Fernando dzimtu un radurakstiem, bet līdz šim nebiju dzirdējusi neko interesantu par viņu pašu vai Aragonu; līdz manām ausīm atklīda tikai vēsts, ka vecais karalis Huans, kurš nemitīgi kala dažādus plānus, pirms daudziem gadiem piedāvājis Fernando man par līgavaini.
Lūkodamās uz šo princi, savu attālo brālēnu, es nospriedu, ka viņš ir mulsinoši pievilcīgs jauneklis ar izteiksmīgu degunu, gudra cilvēka muti, mirdzošām, brūnām acīm un biezām skropstām. Par tām viņu apskaustu jebkura sieviete. Fernando kreisā acs bija nedaudz mazāka par labo un tiecās uz leju, tāpēc viņa sejas izteiksme likās mūžam šķelmīga. Viņa augums bija neliels, tomēr spēcīgi veidots, un biezie, tumšie, taisnie mati apgriezti tieši virs pleciem. Man īpaši iepatikās viņa tumsnējā āda, ko saule bija nokrāsojusi bronzas tonī. Fernando droši vien pavadīja daudz laika svaigā gaisā, tāpat kā mans brālis, bet Alfonso bija bāls kā alabastrs, toties Fernando līdzinājās mauram un izstaroja neapslāpējamu dzīvīgumu. Kaut gan abi bija ļoti atšķirīgi, es nepavisam nebrīnījos, kāpēc mans brālis un Fernando izturas kā seni draugi, jo viņus vienoja gara tuvība.
Es satrūkos, apjautusi, ka Fernando mani pēta tikpat cieši kā es viņu, un klusi noteicu: – Kā lai jūs atceros, brālēn, ja līdz šim neesam tikušies?
– Esmu daudz par jums dzirdējis, tāpēc šķiet, ka mēs viens otru pazīstam visu mūžu.
Aragonas Fernando bija tikai divpadsmit gadus vecs, vēl zēns, bet kāda neizskaidrojama iemesla dēļ viņam izdevās panākt, ka man aizraujas elpa.
Enrike, stāvēdams man blakus, paskaidroja: – Fernando ieradies nosvinēt manas meitas dzimšanu. Viņš rīt pārstāvēs savu tēvu, jo karali Huanu nomoka acu slimība un viņš nevar doties ceļā. Ceru, ka turpmāk starp mūsu zemēm valdīs saticība. Pārāk ilgi esam naidojušies, kaut gan mums ir vienas asinis.
– Taisnība, Jūsu Majestāte, – Fernando piekrita, nenovērsdams skatienu no manis. – Mums nepieciešama saticība, jo Francijas zirneklis jau klauvē pie mūsu vārtiem.
– Bērni spriež par ārlietām! – Karriljo smiedamies iesaucās, bet Enrike nopietns atbildēja: – Viņš runā patiesību. Ne Aragona, ne Kastīlija nevar atļauties karot ar Francijas Luiju. Mums vajadzīgs miers.
Fernando spēji pagriezās pret mani. – Vai Jūsu Augstība sēdīsies pie mūsu galda?
Es apjukusi uzlūkoju karali, un Enrike pasmaidīja. – Neredzu šķēršļus… – viņš iesāka, bet piepeši apklusa un sastinga.
Šāda pārvērtība mani izbrīnīja, tāpēc es sekoju viņa skatienam.
Mums lēni tuvojās sieviete, augstu pacēlusi galvu. Galminieki sastājās divās rindas gar eju pie paaugstinājuma un godbijīgi klanījās nācējai. Viņas kustībām piemita vienmērīga graciozitāte, trauslos gurnus apjoza ar rubīniem un zeltu apdarināta josta, un ziloņkaula krāsas samta tērpa apmali rotāja dārgakmeņiem izšūti raksti. Viņai sekoja dāmas, kas iepriekš ielauzās manā istabā.
Pat nevajadzēja jautāt, kas viņa ir. Arī es pieliecu ceļus zemā reveransā.
– Enrike! – karaliene Žuana pārmetoši iesaucās. – Man nebija ne jausmas, ka mūsu viesi jau ieradušies. Kāpēc nesūtījāt man ziņu? Es nupat iemidzināju mūsu pequeсita. – Runādama viņa žilbinoši uzsmaidīja Alfonso, kurš pietvīka sarkans kā biete, un pievērsās man.
Šī sieviete nudien neizskatījās pēc tādas, kas nupat pavadījusi laiku pie zīdaiņa gultiņas. Bija gandrīz neiespējami noticēt, ka viņa jebkad ir dzemdējusi bērnu. Karaliene bija slaida kā rīkste, lieliski saposta, krāšņie, tumši kastaņbrūnie mati savīti abpus galvai un izrotāti ar pērlēm. Nevainojamo sejas ādu paspilgtināja pūderis un vaigu sārtums. Sejā visskaidrāk izcēlās acis, melnas kā onikss un novietotas atstatu viena no otras, bet skropstas bija nokrāsotas ar melnu pūderi, lai kļūtu kuplākas. Viņa līdzinājās brīnišķīgai, krāsotai statujai.
– Piecelieties, bērns, – viņa atvēlēja. – Es gribu jūs aplūkot. Cik pieaugusi! – viņa iesaucās. – Gandrīz jau sieviete.
Un mēs gaidījām mazu meiteni ar divām bizēm.
Brīdī, kad Žuana noskūpstīja mani uz vaiga, es tik tikko apvaldīju klepu, ieelpojot smacējošo rožūdens smaržu. Es sarāvos un jau grasījos atkāpties; viņas vērtējošais skatiens manī ieurbās kā nazis.
Pāži pavilka galdus uz priekšu, lai mēs varētu sākt mielastu, un šis troksnis mūs iztraucēja. Enrike ierunājās: – Mēs nupat pārrunājām sēdvietu