– Tu paliksi kopā ar misis Petersoni. Un neatradīsies man tuvumā.
– Uzbrucēju vienība tik un tā var mani atrast un izmantot, lai piekļūtu tev, – Džeimija aizrādīja.
– Tevi labi apsargās.
– Palūkojies uz gredzenu man pirkstā! – Džeimija bilda. – Es šai notikumā esmu iesaistīta tikpat dziļi kā tu. Es ij negrasos slapstīties, kamēr tu sevi padarīsi par mērķi.
– Tā tev būs drošāk.
– Man nospļauties par to, kas man ir droši. Vai tu slēptos, ja mēs būtu mainītās lomās? Ja mērķis būtu es?
– Protams, ne. Bet tas būtu…
– Citādi? Kā? Vienīgā problēma ir tā, ka es esmu sieviete un tu esi vīrietis?
– Tu labi zini, ka es tā nedomāju. Bet… ja mēs esam kopā, ja kaut kas noiet greizi un ar tevi kas atgadās… Ja tevis vairs nebūtu, es to nepārdzīvotu.
– Vai tu domā, ka es pārdzīvotu to, ja tevis vairs nebūtu? Tu ar uguni nesameklēsi labāku, motivētāku sargu par mani!
– Es zinu.
– Piedevām man šis darbs padodas. Tu pats man to bieži daudzināji. Paliekam kopā?
Aizkustinātajam Kevanam bija grūti parunāt. – Jā. Paliekam kopā.
TREŠĀ DAĻA
“VAI TEV PATĪK SPĒLĒT VIDEOSPĒLES, RAUL?”
1. NODAĻA
Dominiku pārsteidza tas, ka filmzvaigzne Šeina Leina izrādījās pieklājīga un paklausīga – krasi atšķīrās no citām slavenībām, kuras viņam nācies sargāt. Divdesmit vienu gadu vecā, satriecošā sieviete jau varēja lepoties ar piecām ienesīgām, slavenām filmām, un tēlojums vienā no tām jau bija atnesis viņai “Oskara” nomināciju. Bet tad viņa uz ilgu, karstu vasaru pazuda no redzesloka. Policija, privātdetektīvi un žurnālisti zvaigzni visur izmeklējās, un visbeidzot viņa tika atrasta pilnīgā narkotiku varā streipuļojam pa Kanādas Jaunskotijas provinces mazpilsētas galveno ceļu, ieņēmusi galvā, ka dodas iegādāties sacīkšu zirgu. Neviens nespēja izskaidrot, kas šai starplaikā noticis – arī viņa pati ne. Varas iestādes veica nelielu izmeklēšanu un uzgāja vasaras namiņu, kurā viņa bija apmetusies kopā ar savu draugu, kurš bija kreka atkarības varā.
Samaksājuši sodanaudas un noklausījušies tiesneša lekciju par talanta un dzīves izniekošanas bezjēdzīgumu, viņi atgriezās Losandželosā. Taču, par spīti Šeinas apņēmībai sākt jaunu dzīvi un pārtraukt šīs attiecības, bijušais draugs uzstājīgi vēlējās ar viņu tikties. Savu mīlestību un neatlaidību viņš izrādīja, aizdedzinot aktrises BMW un nožņaudzot viņas kaķi, un tad nozuda, cerot nogaidīt, līdz policijai apniks filmzvaigzni sargāt.
Te parādījās darbs Dominikam. Izmisīgi vēloties pasargāt savas investīcijas, kinostudija piedāvāja milzīgu honorāru Dominikam un vēl pieciem sargiem, lai tie dodas uz filmēšanas vietu Meksikā, kur tobrīd Šeina uzturējās. Viņi strādāja maiņās pa diviem un uzmanīja, lai tuvumā neparādās viņas draugs. Sargiem bija uzticēts vēl kāds pienākums – pieraudzīt, lai, iejūtoties filmas sižetā par narkotiku kontrabandistiem, Šeina nesteidz nobaudīt īsto mantu.
Dominikam par izbrīnu, Šeina uzvedās priekšzīmīgi – klausīja norādījumiem, filmēšanas laukumā ieradās laikus, iemācījusies tekstu, un ne reizi nežēlojās par divdesmit stundu ilgo darbadienu un stingro kontroli pār viņas laiku ārpus filmēšanās. Svētdienas bija jaunās aktrises vienīgās brīvdienas, un šo laiku viņa izmantoja, Dominika un vēl kāda sarga pavadībā apkaimes pilsētiņās iepērkot paklājus, keramikas izstrādājumus un dzīvnieku atveidojumus vai apmeklējot Oahakas baroka katedrāli, kuras velves greznoja žilbinoši zelta rotājumi.
Sava norīkojuma priekšpēdējā vakarā Dominiks ar pārinieku, izvietojušies atstatus Victoria viesnīcas iekšējā pagalma restorānā, pustumsā stāvēja un uzmanīja vairākas ieejas, kamēr Šeina ieturēja vakariņas kopā ar režisoru. Stāvu zemāk citi aktieri plunčājās peldbaseinā.
Krēsla sabiezēja. Pēc vakariņām sargi pavadīja Šeinu uz numuru, kas atradās vienā no garām ēku rindām blakus restorānam. Maigi apgaismoto gaiteni vietumis greznoja vāzes ar ziediem. Kamēr pārinieks pieskatīja ieejas gaitenī, Dominiks atslēdza Šeinas numura durvis un pārliecinājās, ka viņa būs drošībā.
Tikai dzirdēdami, ka Šeina aizslēdz vairākas durvju slēdzenes, abi sargi ļāvās atslābinājumam.
– Kad aizvedīsim viņu uz Štatiem, vai tu pieteiksies jaunam norīkojumam? – Dominiks apvaicājās pāriniekam.
– Nē. Es apsveru iespēju atbraukt šurp ar sievu. Kādi ir tavi plāni?
– Es dodos uz Ņūorleānu. Man paredzēti apsarga pienākumi Pasaules Tirdzniecības organizācijas konferencē. Pēc tam, kad viesuļvētra “Katrīna” izpostīja Ņūorleānu, organizācija vēlas atbalstīt pilsētas atjaunošanas pūliņus un noorganizēt tur tikšanos.
– Kad es pēdējoreiz strādāju Pasaules Tirdzniecības organizācijas konferencē, demonstranti sarīkoja nekārtības un pilsēta tika slēgta. Tāds, lūk, paaugstināts apdraudējuma stāvoklis. Nedēļu darbojos Oranžajā stāvoklī. Pēc tam nogulēju septiņas dienas bez pārtraukuma.
Abi vīrieši atslēdza savus numurus, kas atradās abās pusēs Šeinas numuram. Tādējādi viņi spētu reaģēt nekavējoties, ja kinozvaigzne nospiestu trauksmes pogu, kas nosūtītu signālu uz sargu istabām. Tikko katrs atvēra sava numura durvis, piepildījās vietējo sakāmvārds: “Pret šīs čūskas kodumu dakteru zāles nelīdzēs.” Nošņāca mačetes, kas nocirta abiem galvas.
2. NODAĻA
Ceturtā lielākā lidosta Ņujorkas pilsētas apkaimē pēc Kenedija, Lagvardijas un Ņuarkas starptautiskajām lidostām ir Tīterboro, kura tiek saukta arī par atslogošanas lidlauku, kas apkalpo līgumreisus, korporatīvos un privātos lainerus, šādi atvieglojot darbu lielākām lidostām. Divdesmit jūdžu brauciens no Tīterboro lidlauka pāri Džordža Vašingtona tiltam būtu aizvedis Kevanu uz Global Protective Services biroju Manhetenas vidū. Iedomājies, ka uzbrucēju vienība varbūt paredzējusi braucienu šajā virzienā un likusi novērot Tīterboro, viņš nolēma, ka braukt ar automašīnu būtu pārāk riskanti, un tālab lidoja ar helikopteru.
Manhetenā bija izbūvēti trīs helikopteru nosēšanās laukumi. Kevana izvēlējās to, kas atradās vistālāk no Global Protective Services mītnes, jo sprieda, ka to diez vai novēros. Bija pusnakts, un bruņots furgons aizveda viņu un pārējos uz slēgtu autostāvvietu zem kādas Medisona avēnijas ēkas, kuras četrdesmitajā stāvā atradās firmas birojs. Furgona ierašanos gaidīja vienība, kas pavadīja Kevanu ar biedriem liftā un cauri augšējo stāvu drošības pārbaudes punktiem.
No konferences zāles pavērās krāšņs skats – pilsēta ņirbēja uguntiņās. Kaut zinādams, ka logi ir no ložu necaurlaidīga stikla, Kevana nospieda podziņu, kas acumirklī nolaida tik biezas žalūzijas, ka caur tām nevarēja saskatīt klātesošo apveidus. Viņš aplūkoja dārgos, biezos paklājus un sienas ar ozolkoka paneļiem. Katra sēdvieta pie garā konferenču galda bija apgādāta ar datora termināli un tālruņu konsoli, un vienu no tām viņš izmantoja, lai aicinātu atnākt trīs firmas darbiniekus, kuriem bija lūgts uzkavēties pēc darba laika.
– Rādās, ka tu pamazām iejūties priekšnieka lomā, – Viljams konstatēja.
– Kā