– Varam to uztvert tā, ka brauciens kopā ar mums bija interesants, bet visam pienāk gals, – ierunājās Džeimija.
– Interesants? Ir grūti apjaust iemeslu, bet man, pat tādu baiļu māktai, šis piedzīvojums šķita gandrīz vai aizraujošākais visā mūžā.
– Vinstons Čērčils reiz ir teicis: “Nav nekā aizraujošāka par to, ka tu tiec apšaudīts un paliec dzīvs.” Redziet, – Kevana piebilda, – pārāk bieži tādu aizraujošu piedzīvojumu mēs negribam piedzīvot. Viljam, kad Dankans mani iekļāva testamentā?
– Mēnesi pirms bojāejas. Kādēļ tu jautā?
Zālē ienāca trīs cilvēki.
Pirmais – nepilnus četrdesmit gadus vecs Austrumindijas izcelsmes vīrietis, dzimis Akronā, Ohaio pavalstī. Kompakta miesasbūve. Īsi, biezi tumši mati. Stingra, stūraina seja. Tumšas acis, pārliecināts skatiens. Muskuļaini pleci. Dienējot ASV Īpašo spēku vienībā, Ali Karima specialitāte bija valodas, medicīna un sprāgstvielas, kā arī spēja iejukt un neizcelties Āzijas izcelsmes sabiedrības vidū. Viņa pienākums bija Global Protective Services aizsargaģentu vervēšana, apmācība un uzraudzība.
Otra – ķīniete, vairāk nekā trīsdesmit gadus veca. Uzaugusi Sietlā. Gari, mirdzoši melni mati. Piecas pēdas četras collas gara, slaida, smalkiem, taču pievilcīgiem vaibstiem. Ārēji Kima Lī šķita pārāk trausla, lai strādātu apsardzes uzņēmumā. Tomēr ikviens, kurš tā domāja, ātri vien pārliecinājās, ka šī sieviete ir aikido un czecjuaņdao instruktore un melnās jostas īpašniece. Kima bija viena no retajiem Global Protective Services darbiniekiem, kura nebija piedalījusies īpašajās operācijās, taču viņas pienākumiem militārā apmācība nebija nepieciešama. Dankans viņu nolīga tālab, ka viņa reiz bija bēdīgi slavena hakere un datorvīrusu programmētāja – šāda prasme ārkārtīgi labi noderēja uzņēmumiem, kas sargāja ne tikai pret fiziskiem, bet arī pret elektroniskiem uzbrukumiem. “Diez, kā Kima un Džeimija spēs sadarboties,” Kevana nodomāja, “Džeimija taču arī ir datorspeciāliste.”
Trešā persona – baltais vīrietis. Vairāk nekā četrdesmit gadus vecs. Izskatīgs, solīdas miesasbūves afrikands, agrākais Dienvidāfrikas izlūkdesanta vienības loceklis. Džeralda Brokmena specialitāte bija darbs ienaidnieka aizmugurē visbaismīgākajos apstākļos brīvā dabā. Viena no vienības izturības pārbaudēm bija spēja izdzīvot piecas dienas Āfrikas bušā starp lauvām, ziloņiem un bez pārtikas – līdzi bija vienīgi kārba kondensēta piena, pārtikas deva pusei dienas un divpadsmit cepumi, turklāt pārbaudāmie ar nepatiku atklāja, ka lielāko daļu pārtikas instruktori aplaistījuši ar petroleju. Elitārā militārā pagātne un teicamas vadības spējas ļāva Brokmenam ieņemt pagaidu vadītāja vietu uzņēmumā.
Visi trīs nebilda ne vārda. Īpašie operatori ir mācīti valdīt emocijas, taču tagad pārsteigums nebija noslēpjams.
– Kevana? – Brokmens visbeidzot noteica, cieši uzlūkojis kādreizējo kolēģi.
Sazinoties ar uzņēmumu, Viljams bija klausījis Kevanas rīkojumiem un pateicis Brokmenam vien to, ka advokāts ieradīsies kopā ar jauno īpašnieku.
Uzlūkojis Džeimiju un misis Petersoni, Brokmens noprata, ka sievietes nav ierindojamas iespējamo īpašnieku sarakstā.
– Un tu būtu jaunais uzņēmuma vadītājs? – viņš vaicāja Kevanam.
Kima pievērsās advokātam. – Viljam, tu jau piecus mēnešus lūdz mani meklēt datu bāzēs Āronu Stodardu. Man radās iespaids, ka tieši viņam Dankans ir novēlējis uzņēmumu.
– Tiesa, – Viljams atteica. – Tagad, kad esmu saņēmis klienta atļauju, es beidzot drīkstu atklāt, ka Global Protective Services mantinieks ir Ārons Stodards.
– Un Ārons Stodards esmu es, – bilda Kevana. Pār telpu nolaidās klusums. – Es spriedu, ka sargs kļūtu viegli ievainojams, ja sliktie zēni iegūtu ziņas par viņa personisko dzīvi, – Kevana skaidroja. – Tā var izmantot sarga draugus un tuviniekus, lai izdarītu spiedienu uz viņu. Kevana ir mans pseidonīms.
– Vai sliktie var piekļūt tādiem ierakstiem? – Ali iebilda. – Tie glabājas absolūti drošā vietā, kur pieeja ir tikai man un Kimai.
– Maldīgs priekšstats, – Kevana atklāja. – Vakar viņi uzbruka manai mājai.
– Ko?
– Manai mājai, Dieva dēļ! Īpašumam uz Ārona Stodarda vārda. Visa apkaime mani pazīst tikai kā Āronu Stodardu. – Dusmām kūsājot dzīslās, Kevana pūlējās kontrolēt elpu. – Taču uzbrucējiem izdevās mani atrast. To viņi varēja, vienīgi atrodot manu vārdu Global Protective Services datubāzē.
– Iesaistīts arī Viljama birojs, – Ali atgādināja. – Tieši viņš uzsāka meklēšanu.
– Es apliecinu, ka vienīgi jums trijiem esmu izpaudis akūto nepieciešamību sameklēt Āronu Stodardu. – Viljams pagriezās pret Kevanu. – Konfidencialitātes dēļ es nedrīkstēju minēt Dankana testamenta noteikumus. Taču viņi drīz vien apjauta saistību.
– Piķis un zēvele, kas tas par mājienu? – Brokmens noprasīja. – Mēs esam nosūtījuši uzbrucēju vienību, lai neļautu tev mantot uzņēmumu? Lai mēs paši iegūtu varu pār to?
– Līdz šim tāda doma man nebija ienākusi prātā, – Kevana meloja.
– Stulbuma kalngals! – Amerikāņiem raksturīgais idiomātiskais izteiciens šķita pilnīgi neiederīgs indiešu izcelsmes cilvēka mutē. – It kā mums trūktu nepatikšanu! Tagad mums darīšana ar puisi, kurš vēl nesen par varītēm bēga no mūsu uzņēmuma, bet nu izdomājis, ka tomēr grib atgriezties, un piedevām vēl apvaino mūs, ka mēs strādājam pretējās puses labā.
– Pārtraukums! – Kevana pasludināja.
– Tas patiešām ir stulbuma kalngals! – Ali neatlaidās.
– Nopietni, es iesaku ņemt pārtraukumu. Vai Dankans te glabāja viskiju?
– Vai tu esi sācis dzert? – Kima izbrīnīta apvaicājās.
– Nē, – Kevana attrauca. – Tomēr, ja kārtīgi iebelzīsim cits citam ar pudeli pa galvu, varbūt tiksim pie jēgas. Dankans jums trim pilnībā uzticējās. Es arī jums pilnībā uzticos. Tomēr mums ir jāatklāj, kurš pārkāpis drošības noteikumus, un tas nebūs viegli. Kāds mani medī, un šā cilvēka rīcībā ir liela nauda un resursi. Lai arī pirmais mēģinājums nav izdevies, tas nenozīmē, ka apdraudējums vairs nepastāv. Man jāpieņem, ka tiks sarīkots nākamais uzbrukums. Plašāks un organizētāks.
Brokmens pārlaida plaukstu gludi noskūtajai galvai. Ali lēni nopūtās.
– Piedod, – Kima atzina. – Acīmredzot mēs netiekam galā ar stresu.
Atskanēja klauvējiens pie durvīm, un apsargs ienesa sūtījumu. – To piegādāja mistera Faradeja palīgs.
Kevana pasniedza pieblīvēto gareno aploksni Viljamam, un advokāts izplāja tās saturu uz konferenču galda.
– Kur lai uzlieku savu autogrāfu? – Kevana jautāja.
– Vai tu vispirms to neizlasīsi? Kā advokāts es tev no sirds iesaku izskatīt to, ko paraksti.
– Vai tev ir iebildumi pret kādu punktu?
– Viss ir gaužām vienkārši. Tu apstiprini mantojumu. Tu pārņem uzņēmuma vadību līdz ar tā aktīviem un… es uzsveru… saistībām.
– Vakar tu minēji,