– Tava vēlēšanās piepildīsies, – pēc ilga klusuma brīža Kevana paziņoja Džeimijai. Nesaprotamais paziņojums Džeimiju samulsināja. – Esmu ar mieru pieņemt Dankana testamentā atvēlēto mantojumu. Es pārņemu Global Protective Services vadību.
Plītiņa sīca. Viljams un misis Petersone vēroja runātāju.
– Notvert vainīgo es varu, sevi padarot par ēsmu, – Kevana klāstīja, – un vislabāk es to varētu veikt kā Global Protective Services īpašnieks. Tad es varētu izmantot mūsu nozares labāko darbinieku pakalpojumus. Visu mūžu es esmu centies sargāt citus. Pat dienestu vienībā “Delta” es uztvēru kā sargāšanu. Pret teroristiem. Pret visiem gļēvuļiem un sadistiem, kas ieņēmuši galvā, ka tiem ir atļauts nogalināt Dieva vārdā vai pašiem iejusties Dieva lomā. Taču šāds pavērsiens man ir kaut kas jauns. Tā ir pirmā reize, kad man nāksies sargāt pašam sevi.
14. NODAĻA
Viesnīca bija ierīkota pārbūvētā divpadsmitā gadsimta dodžu pilī, un no numura loga pavērās satriecošs skats uz Sv. Marka laukumu. Pat viļņu mestās dzestrās šļakatas nemazināja ļaužu drūzmu laukumā.
– Stikla ražotne, – sacīja interneta magnāts.
– Stikla ražotne? – drūmā balsī pārvaicāja viņa apsardzes grupas vadītājs.
– Visi Venēcijas apmeklētāji brauc pāri līcim uz Murāno, – sparīgi piebilda magnāta sieva. – Man jābrauc katrā ziņā! Murāno ir visslavenākā stikla pūtēju pilsēta pasaulē. Viņu ražojumiem ir muzeju eksponātu vērtība.
Apsargs pamāja. – Dodiet man divdesmit četras stundas laika, lai parūpētos par drošību.
– Pēc divdesmit četrām stundām mēs būsim Madridē, – magnāta sieva uzstājīgi turpināja.
– Madridē? Tā nav iekļauta maršrutā.
– To mēs nolēmām brokastu laikā. Šeit ir pārāk mitrs gaiss.
Aģents, bijušais britu Stratēģisko Gaisa Kara spēku dienesta darbinieks, atkal pamāja. – Jā, tas daudzo kanālu dēļ. Kanālu bija simt piecdesmit. Četri simti tiltu. Simt septiņpadsmit salu, un ikvienā kaktā vai spraugā varēja slēpties iespējamais uzbrucējs.
– Tātad pēc desmit minūtēm izbraucam uz Murano, – sieviete kategoriskā tonī paziņoja un iemeta salveti pusizēstajā augļu traukā.
Nekas vairs nebija piebilstams. Aģenta Millera rīcībā bija pieci vīri, no kuriem trīs gulēja pēc nakts maiņas. Tā kā maršrutā izmaiņas veiktas pēdējā mirklī, neviens uzbrucējs par to uzzināt nevarēja, un tādējādi nebija jēgas sūtīt savu cilvēku izpētīt apkārtni. Millers sevi mierināja ar domu, ka šoreiz nevajag īpaši raizēties par snaipera uzbrukumu no attāluma. Parasti bagātus uzņēmējus cenšas nolaupīt, lai saņemtu izpirkuma naudu.
Divdesmit minūšu brauciens pāri nemierīgajiem līča ūdeņiem magnātam un viņa sievai izraisīja vieglu nelabumu. Millera skatiens klīda pāri putās sakultajam ūdens klajam, vērojot, vai lielā ātrumā netuvojas kāda laiva. Viņš apskatīja Sanmikēles salu, Venēcijas galveno kapsētu. Tās krastā šūpojās vairākas laivas, izgreznotas ar bēru vainagiem un audekliem. Millers atminējās lasījis, ka Venēcijas apkaimē ir tāds sauszemes trūkums, ka smiltis uz kapsētu jāved ar laivām.
Millers pievērsa skatienu Murāno – pilsētiņas centrā stiepās divas renesanses laikmeta ēku rindas, kuras atdalīja kanāls. Cita citai līdzās rindojās dzeltenbrūnas, garenas akmens celtnes, un gandrīz katrā atradās stikla pūtēju darbnīca.
“Mans Dievs! Ja būs jāapstaigā katra ēka, mēs te noklaiņosim visu dienu,” nodomāja Millers.
Taču magnāts ar sievu iepriekš bija pa tālruni vienojušies ar kādas darbnīcas īpašnieku un tagad konkrēti zināja, kurp dosies. Millers norīkoja vienu no saviem vīriem sargāt motorlaivu, lai tai neviens nepiekļūst. Tad viņš kopā ar otru aģentu nostājās katrs savā pusē klientiem un ar skatienu meklēja iespējamo apdraudējumu. Nelikdamies ne zinis par tūristiem, magnāts ar sievu šķērsoja ielu, kas stiepās līdztekus kanālam, un iegāja ēkā, kur tos jau gaidīja divi eleganti ģērbti īpašnieki.
Pustumsā grimstošais gaitenis un rēkoņa, kas atplūda no telpas gaiteņa galā, Milleru darīja bažīgu. Viņi iegāja plašā telpā, kurā atradās vairākas krāsnis ar pavērtām zvērojošām kurtuvēm. Vairāki vīrieši, uzvilkuši ugunsdrošus priekšautus un cimdus, turēja krāšņu liesmās metāla stieņus un grozīja tos, kausējot lielos stikla veidojumus stieņu galā. Viens no strādniekiem, vajadzīgajā brīdī izvilcis stieni no krāsns mutes, kausēto stiklu apstrādāja ar dažādiem instrumentiem, to grozot, virpinot un piešķirot stikla masai formu, brīžiem pūšot caurulītē, lai izveidotu lodi.
Modri uzmanīdams gaiteni, Millers klausījās sarunā aiz muguras. Abi īpašnieki angliski skaidroja klientam un viņa sievai, cik laikietilpīgs process ir stikla priekšmeta darināšana ar rokām – dažkārt vajadzīga diena, lai izgatavotu vienu nevainojamu vāzi, un nepieciešams daudz ilgāks laiks, lai no stikla izveidotu pāvu, kura izplestā aste mirdzētu tikpat daudzkrāsaina kā īstam putnam. Lai radītu visneparastākos priekšmetus ar vissarežģītākajām formām un slāņiem, jāliek lietā gadsimtiem ilgi krāta stikla pūtēju pieredze. Ražošanas paņēmienus nodod no paaudzes paaudzē.
Millers saspringa – pa gaiteni tuvojās vīrietis un sieviete. Abi bija aptuveni trīsdesmit piecus gadus veci, pievilcīgi, ģērbušies īsbiksēs un sandalēs. Gan vīrieša krekls, gan sievietes blūze bija sakārtoti īsbiksēs, tāpēc bija redzams, ka viņi zem apģērba neslēpj šaujamieroci vai nazi. Arī jostas somiņas ap vidu ne vienam, ne otram nebija, bet vīrietim kaklā karājās fotoaparāts. Satraukumam nebija pamata. Ieraudzījis Milleru, nācējs viegli pamāja ar galvu – viņš šķita nedaudz apmulsis, ka apmeklētājs neizrāda interesi par rosību ap krāsnīm. Millers arī palocīja galvu.
Darbnīcas īpašnieki klāstīja magnātam un viņa sievai, ka gandrīz pabeigtās vāzes, kas novietotas tepat uz galda, ir vēl mazliet jāapstrādā, un pēc vienas procedūras tās varēs izstādīt apskatei.
– Šeit ir divdesmit vāzes. Kāda būtu kopējā vērtība? – taujāja magnāts.
Tika nosaukts liels skaitlis lirās.
Telpā ienāca vēl daži tūristi.
Arī tos vērīgi aplūkojis, Millers nekā draudīga nesaskatīja.
– Cik tas būtu dolāros? – tincināja magnāts.
Millers dzirdēja klikšķam kalkulatora taustiņus. – Četrsimt tūkstoši.
– Vai tās var droši iesaiņot un nosūtīt ar gaisa pastu? – magnāts nerimās.
– Bez šaubām.
– Sinjor, – viens no darbiniekiem aizrādīja tūristam ar fotoaparātu rokās, – šeit nav atļauts fotografēt.
Tūrists franču valodā paskaidroja, ka neko nesaprot.
Darbinieks atkārtoja franciski, ka darbnīcā fotografēt ir aizliegts.
Telpā sadrūzmējās vēl vairāk cilvēku.
– Nē, neaiztieciet! – itāliski uzsauca otrs darbinieks.
Atskanēja plīstoša stikla troksnis.
Pārsteiguma refleksu pilnībā iznīdēt nav iespējams. Tas ir cieši ievīts cilvēka nervu sistēmā. Viņš ieliecas ceļgalos, sagumst plecos