Pēkšņi Milleram acu priekšā viss kļuva pelēks. Taustoties pēc atbalsta, lai nesaļimtu, viņš klupdams streipuļoja pretī klienta sievai, kura apstulbusi kāpās atpakaļ. Kāds iekliedzās, bet Millers to tikpat kā nedzirdēja. Uguns rēkoņa no krāšņu mutēm pamazām noklusa. Spilgtās liesmas aptumšojās. Par spīti versmainajam karstumam, kas plūda no krāsnīm, ievainoto apņēma aukstums. Izstiepis rokas, vīrietis sasvērās un apgāza galdu, un pret grīdu sašķīda pārējās vāzes.
Atsities ar deniņiem pret betona grīdu, viņš vērās uz tagad nevērtīgajām vizuļojošajām krāsainā stikla lauskām. To mirdzums dzisa līdz ar viņa redzi. Paša asinīm klātās šķembas bija pēdējais, ko Millers savā dzīvē redzēja.
15. NODAĻA
Ložu necaurlaidīgo logu stikli mirdzēja saules staros. Pļaviņā pie mājas nolaidās helikopters. Rotora lāpstiņu radītā gaisa plūsma pielieca zāles stiebrus visapkārt.
– Kad es varēšu atgriezties pie ģimenes? – Helikoptera dzinēja troksnis lika misis Petersonei pacelt balsi.
– Tiklīdz būsim pārliecināti, ka jums vairs nedraud briesmas, – Džeimija paskaidroja.
– Tikpat labi varētu teikt: “Kad Āronam vairs nedraud briesmas.” – Misis Petersone pameta ar galvu uz Kevanas pusi.
Džeimija bija tik ļoti pieradusi pie vīra segvārda, ka viņu pārņēma kaut kas līdzīgs nerealitātes sajūtai, kad kāds Kevanu nosauca par Āronu.
– Tas ir ne tikai pašas, bet arī jūsu ģimenes drošības labad, – Džeimija atgādināja. – Ticiet man, par jums labi parūpēsies.
– Ņujorkā?
– Jā. Manhetenā.
Misis Petersone brīdi padomāja. – Vai tuvumā ir Radio City mūzikhola ēka?
Džeimijas sejā parādījās tikko manāms smaids. – Desmit kvartālus no jūsu apmešanās vietas. Daži izskatīgi jaunekļi jūs labprāt turp pavadīs.
– Viljams piezvanīja tiesnesim Kenfīldam, un mums ir atļauja aizbraukt no pavalsts un uzturēties Ņujorkā līdz dienai, kad sapulcēsies iepriekšējās izmeklēšanas zvērinātie, – Kevana stāstīja Gārtam.
– Viņš tiešām var pasteidzināt lietas. – Gārts acīmredzami nebija apmierināts ar to, ka postenis palīdz ietekmēt notikumus. – Mēs pārbaudām apkārtnes viesnīcas un moteļus. Īpašu uzmanību pievēršam mājām netālu no degvielas uzpildes stacijas pie Aļņu krustojuma, kur tu pirmoreiz redzēji uzbrucēju vienību. Tāpat zvanām lidsabiedrībām un vietējām auto iznomāšanas aģentūrām.
– Runājot par uzsprāgušo mašīnu… vai esi pārliecināts, ka bumba tiešām uzstādīta zem automašīnas?
– Nozieguma vietas izmeklētāji to apstiprināja.
– Velns parāvis, ko tas varētu nozīmēt? – Tomēr Kevana saprata, ka atbilde ir acīmredzama. – Tas, kurš tos vīrus nolīga, baidījās no tā, ko viņi var izpaust, ja tiek notverti un iztaujāti. Līdzīgi viņš rīkojās ar snaiperi.
Helikoptera pilots ar žestu aicināja visus iekāpt.
– Paldies par palīdzību, Gārt.
– Priecājos, ka esat izķepurojušies sveiki un veseli.
“Vienīgi Endželo nepaveicās,” Kevana nodomāja un iekaisa dusmās, atceroties mirušo biedru. “Un es atradīšu vainīgo.”
Helikopters cēlās aizvien augstāk, lai tiktu pāri klintīm, un pagriezās austrumu virzienā. Taču, kad lidaparāts atstāja Tītona ieleju, Kevana rīkojās pretēji tam, kā bija nosolījies sev iepriekš. Viņš lūdza pilotu vispirms doties uz ziemeļiem, jo gribēja redzēt savu rančo. No lidojuma augstuma viņš aplūkoja izdegušo pļavu, līdz ar zemi nolīdzināto mājvietu, krāsmatas, apogļojušos baļķus, dziļās bedres, kas bija radušās, uzsprāgstot propāna cisternai un helikopteram.
Kevana un Džeimija saskatījās.
“Jā, es atradīšu vainīgo,” viņš domās nozvērējās.
16. NODAĻA
Jaunuzbūvētais cietums atradās pilsētas nomalē. Šajā pavalstī viskarstākais laiks bija no jūnija vidus līdz septembra vidum, bet šajā lielā sausuma gadā tveice iesniedzās rudenī. Pat tagad, oktobra vidū, vēlā rīta stundā termometrs rādīja astoņdesmit piecus grādus pēc Fārenheita. Automašīnas logi stāvēja vaļā, taču vēja trūkuma dēļ salonā šķita karstāks nekā ārpus tā. Bovijam virs uzacīm krājās sviedru lāsītes, izmirkušais krekls lipa pie sēdekļa atzveltnes, taču viņš bija iemācījies neņemt vērā nepatīkamas sajūtas un visu uzmanību veltīja stikla durvīm – ieejai cietuma ēkā.
Pēc piecpadsmit minūtēm pa tām iznāca izstīdzējis latīņamerikānis. Cauri pavisam īsi apcirptajiem matiem vīdēja galvas āda. Viņš valkāja sporta apavus, džinsus un baltu tenisa kreklu, kura īsās piedurknes ļāva aplūkot uz rokām ietetovētos bandu pazīšanās simbolus. Bovijs zināja, ka Rauls Ramiress ir divdesmit trīs gadus vecs austrumkrasta bandas “Asmeņi” loceklis. Šāds nosaukums šķita atzinības vērts, lai gan Bovijs nebija pārliecināts, vai Rauls zina, ka vārds “asmens” netiek lietots vienīgi saistībā ar nažiem. Tiesa, Raulam asmens patiešām bija sagādājis lielas nepatikšanas. Viņš bija pavadījis piecus gadus aiz restēm par to, ka ieslodzīja kādu sievieti moteļa numurā un izvaroja viņu. Piedevām viņa kriminālajā pagātnē atrodami aresti par fizisku aizskaršanu, zādzību, šaudīšanos apdzīvotā namā un citas bandas loceklim piederoša automobiļa aizdedzināšanu. Par visiem noziegumiem, izņemot izvarošanu, viņam piespriests nosacīts sods.
Pavalsts cietumu pārslogotības dēļ pēdējos ieslodzījuma mēnešus Rauls varēja pavadīt jaunā cietuma salīdzinoši plašajās telpās. Kad pie ietves apstājās automašīna ar zemu šasiju, vīpsna viņa sejā un sociopātiskais blāvums acīs kļuva vēl izteiktāki.
Rauls iekāpa automašīnā, un vīrieši apmainījās ar bandai raksturīgajiem rokasspiedieniem. Automašīna devās ceļā. Turēdamies piesardzīgā attālumā, Bovijs tai sekoja, līdz zemais auto apstājās pie Raula vecāku pieticīgās vienstāva mājas, kur bija sabraukuši draugi un radi, un pats vaininieks iesteidzās mājā. Ielā aizplūda mūzikas skaņas un ceptu cāļu smarža. Bovijs paredzēja, ka atgriešanos Rauls nosvinēs ar labi daudz alkohola. Ap diviem pēcpusdienā, kad izdzertais daudzums panāca savu un vēlme izpriecāties kļuva nepārvarama, jauneklis atstāja vecāku māju, kopā ar draugiem iekāpa zemajā auto un uzsāka ceļu.
Viņi apstājās blakus Bovijam – acīmredzot kaimiņi bija piezvanījuši Raula vecākiem un pastāstījuši par cilvēku, kurš novēro viņu māju. Atvērās logs. No tā gāzās skaļa mūzika. Raula acis zvēroja niknumā.
– Man gribētos ar tevi parunāt, – paziņoja Bovijs.
– Bet es jau savu laiku atsēdēju. Lieciet mani mierā, nolādētie kruķi!
– Es neesmu policists.
– Tā kuce mani iegāza. Es nebiju vainīgs!
– Man ir kāds lietišķs piedāvājums.
Rauls