DIVĀM KURPJU KARALIENĒM MANĀ DZĪVĒ:
KEROLAI, KURAS KOLEKCIJA VAR SACENSTIES
AR ŽENEVJĒVAS KRĀJUMU, UN
NATALĪ, KURAS PIRMAIS VĀRDS BIJA “KURPES”
PIRMĀ DAĻA
KVARTĀLS
1
Balles tērpu tēma bija atkritumi un makulatūra. Ženevjēvas Šelbijas Kingas kleita zivju dzeņa spalvu zilajā tonī bija aplīmēta ar lapām no veciem literatūras žurnāliem. Viņas zilās deju kurpītes bija izšūtas ar poēmu fragmentiem un papildinātas ar sonetu lentītēm. Viņa bija pārtapusi īstā poēzijas iemiesojumā.
Pasviedusi kažokādas manto apkalpotājam pie durvīm, Ženevjēva spēra kāju uz vestibila marmora grīdas, ieķērusies elkonī savai labākajai draudzenei Lulū. Grāfa Etjēna de Fremona milzīgā māja bija uzcirtusies tāpat kā šīvakara viesi. Augstu virs galvām, neredzamu stiepļu pieturēti, no griestiem nokarājās velosipēdu riteņi, tukšas pudeles un senlaicīgi zābaki.
– Īsti dadaisma garā, – sacīja Lulū.
– Dadaisms bija modē pirms daudziem gadiem, – sacīja Ženevjēva. – Kāpēc neviens to nav pateicis Violetai de Fremonai? – Un viņas devās pie pārējiem viesiem, atstājot Ženevjēvas vīru Robertu vestibilā meklējam pa kabatām sīknaudu, ko iedot garderobes pārzinim, un kaut ko klusībā murminām. Tā notika bieži – meitenes sačukstējās un ķiķināja savā starpā, kaļot plānus un daloties noslēpumos, kamēr Roberts turējās nopakaļ.
Deju zālē viņas pakavējās pie milzīgas teātra programmiņu kolāžas, malkodamas šampanieti un novērtēdamas telpu. Lustras pirms viesībām bija noņemtas un aizstātas ar neprātīgi nevērtīgām kopijām, kas darinātas no miljoniem vizuļojošu krāsainu stikliņu fragmentiem. Ženevjēvas skatiens ātri pārslīdēja telpai, lai uzmeklētu savas daudzās sāncenses – Parīzes kultūras pārstāvju, Amerikas kuģniecības magnātu, Itālijas automašīnu ražotāju un Anglijas aristokrātu meitas, sievas, mīļākās un draudzenes. Izrādījās, ka atkritumu tēma interesantā kārtā visas izlīdzina. Princese Martinjaka bija apkārusies ar dažādām pogām ģimenes briljantu vietā un neizskatījās pārlieku priecīga par to. Ar savu izsmalcinātību slavenā Herieta Dipona atgādināja pudeli savā spoži zaļajā, pudeļstikla lauskām izrotātajā tērpā.
Lai arī Ženevjēva nebija gluži apmierināta ar to, ka viņas tērps ir greznāks par citiem, tomēr sajuta, ka neslēptā un drosmīgā pašapziņa varētu dot viņai iespēju pārspēt visas pārējās. Viņas jūtas niecīgas, viņa domāja. Atņemiet tikai smalkumus, un viņas vairs nav nekas.
– Te ir visi, – noteica Lulū, pamādama uz Ernestu Hemingveju, kura tērps bija darināts no brūna ietinamā papīra. Tristans Carā un Frānsiss Pikabija izvēlējušies savam tēlam vecas metro biļetes, Pols Puarē bija kā savāds krāsains audumu murskulis – vai viņš tēloja paklāja vilnu? Vai kažokādas bumbiņu?
– Bez šaubām, neviens nevar atļauties te nebūt, citādi Violeta nepiešķirs naudu viņu nākamajai izstādei vai žurnālam, vai izrādei.
Ženevjēva sarauca pieri. – Kur ir Violeta? Es viņu neredzu.
Mūziķi bija uzsākuši spēlēt čarlstonu, un pāri nostājās uz deju grīdas, sperdami tik sīkus solīšus kā putnēni un vicinādami rokas.
– Nāc, Vivī, sameklēsim izskatīgus puišus, ar ko padejot. – Lulū kleita bija pārklāta ar mirdzošiem konfekšu papīriņiem. Viņas auskarus un kaklarotu veidoja savērtas karameles, kas laistījās no miskastes izvilkto lustru gaismās, viņai dodoties iekšā pūlī bez atskatīšanās. Iespējams, ka šajā telpā tomēr bija kāda sieviete, kas varēja sacensties ar Ženevjēvu…
– Ak, te tu esi. – Roberts bija ģērbies sudrabainā uzvalkā, kam vajadzēja attēlot atkritumu urnu. Viņš bija atteicies uzlikt “vāku”, tādējādi padarot tērpu neatšifrējamu. – Lieliskas viesības, vai ne? Paskat, vai tas tur nav Harijs Mortimers? Avīžu tērpā? Mazliet izskatās pēc avīzēs ietīstītas ceptas zivs.
Taču Ženevjēva neskatījās uz vīrieti avīžu tērpā. Viņa noraudzījās, kā Lulū dejo ar diviem vīriešiem uzreiz. Mazākais bija gleznotājs Džozefs Lāzars, sens Lulū pielūdzējs. Otrs, garākais vīrietis, bija ģērbies krēmkrāsas uzvalkā, un viņu Ženevjēva agrāk netika redzējusi. Viņa noteikti būtu atcerējusies šo vīrieti. Viņam bija plata, glīta seja, kas atgādināja klasiskās grieķu skulptūras.
– Tas taču ir Harijs, kā tev šķiet? – Roberts turpināja lūkoties uz tālāko stūri.
Ženevjēva satvēra viņu aiz rokas. – Nāc, padejosim.
– Ak, mīļā, tu zini, ka man tas nepatīk. – Viņš saudzīgi noņēma sievas plaukstu. – Paklau, es iešu apsveicināties ar Hariju. Tu varētu padejot ar saviem draugiem. Es būšu turpat.
– Ja tu tā vēlies. – Ženevjēva aizkaitināti saknieba lūpas. – Zini, daži vīrieši būtu gatavi vai nogalināt, lai tikai padejotu ar mani.
– Chérie! – Lulū, kaismīgi grozot plecus, dejoja ar garo vīrieti krēmkrāsas tērpā.
Ženevjēva ļāva Džozefam Lāzaram saņemt viņas roku un pievilkt sev klāt. Tomēr, sākot mētāt kājas pārī ar Lāzaru, viņas skatiens bija pievērsts Lulū un garajam vīrietim.
– Vai viņa nav brīnumaina? – Lāzars bija saģērbies kā viesmīlis, un Ženevjēva īsti nezināja, vai tas ir karnevāla tērps vai tikai viņa briesmīgā izpratne par modi. – Paskaties vien, kā viņa kustas! Viņa ir valdniece. Viņai vajadzētu būt attēlotai tajā freskā. – Viņš norādīja uz griestiem virs galvas. Ženevjēva paraudzījās augšup uz vīrieti ar šakāļa galvu starp piramīdām un palmu zariem. Līdzās stāvēja vīrieši ar milzīgām acīm. Lulū acis arī bija milzīgas, un tās uzsvēra bieza melna kontūrzīmuļa kārta, kas pilnīgi noteikti atgādināja kaut ko no Senās Ēģiptes.
– Dāmas un kungi. – Mūziķu grupas vadītājs nolaida trompeti. – Kā jau būsiet pamanījuši, mūsu vidū ir fantastiskā kabarē zvaigzne, visbiežāk gleznotā un fotografētā sieviete visā Parīzē – Monparnasa Lulū! Lulū, lūdzu, iznāc priekšā. Aiziet, meitenīt, dāvā mums dziesmu!
Viņš vēl nebija beidzis runāt, kad Lulū jau atradās uz skatuves un kaut ko steidzīgi pateica pianistam, kurš pamāja. Pagriezusies, lai uzlūkotu sanākušos, viņa paziņoja:
– Šī ir dziesma par Parīzi. Šis ir īpašs laiks, mani draugi, un šī ir vislieliskākā pilsēta. Un tūkstoš deviņi simti divdesmit piektais gads būs visizcilākais no visiem. Dziesmas nosaukums ir C’est Nous Que Avons de la Chance. Angliski tas nozīmē “Mēs esam izredzētie”.
Viņas balss, kad Lulū sāka dziedāt, atgādināja smalku zīdu, kas uzmests saplīsušai glāzei, to apsedzot, taču pilnībā neapslēpjot. Vārdi saplūda kopā, tos nevarēja izšķirt, taču galvenā nozīme bija balsij. Tajā skanēja sāpes – par spīti jautrajam dziesmas nosaukumam. Galvenās bija sirdssāpes lielajās acīs, kas noliedza smaidā savilktās sarkanās lūpas un uzzīmētās skaistuma mušiņas frivolitāti.
Ženevjēva pasniedza šampanieša glāzi otrreizējai piepildīšanai un lūkojās apkārt pēc Roberta, kad kāda zema, amerikāniska balss ierunājās viņai pie pašas auss:
– Kā jūs domājat, kas tas varētu būt? Ola vai galva?
Tas bija vīrietis krēmkrāsas tērpā. Viņš norādīja uz Brankuzi bronzas statueti uz postamenta.
– Tā ir ola, kas izskatās pēc galvas, kas izskatās pēc olas, kas izskatās pēc galvas, – sacīja Ženevjēva. Viņš patiešām bija ļoti pievilcīgs, šis vīrietis. Plati pleci, viss kā nākas.
– Jūs to apgalvojat ļoti pārliecinoši. Varbūt to panāk angļu akcents.
– Esmu to apguvusi no Violetas. Taču šis ir tikai mans konspekts. Viņas versija aizņēma vismaz divdesmit minūtes. – Viņa jutās pārsteigta par neizpratni vīrieša sejā. – Violeta? Grāfiene de Fremona? – Un, kad viņš vēl aizvien neizrādīja nekādu sapratni: – Mūsu dievišķā mājasmāte. Vai jūs tiešām esat ielūgts