Tas bija izrādījies vienkārši.
Pagraba piebūve nebija aizslēgta. Es nolavījos lejā tumsā pa lapām apbirušajiem pakāpieniem un pagrābstījos gar sienu, pie kuras bija pieslietas sniega lāpstas. Ar plastmasas lāpstas malu aizstūmu akmeni un tad pabāzu lāpstu kā liekšķeri zem nekustīgā ķermeņa. Es neredzēju nekādus ievainojumus uz pinkainās galvas; man bija bail, ka kaķis varētu nebūt miris, tikai zaudējis samaņu, un kuru katru brīdi var pielēkt kājās, lai, šņākdams un alkdams pēc atriebības, mestos man virsū. Taču, kad es runci pacēlu, viņš nokrita zemē kā beigts, un piepeši man nāsīs iesitās nejauka smaka, izkārnījumi, ko tas bija izdalījis nāves brīdī. Es biju gaidījusi asinis, bet ne mēslus. Smaka uzdzina man nelabumu, taču es jutos priecīga par to, ka esmu nogalinājusi riebīgo runci.
Dzīvnieks nebija tik smags, kā man bija licies; viņa savēlusies spalva radīja iespaidu, ka viņš ir lielāks nekā patiesībā, tomēr viņš bija pietiekami smags. Man izdevās aizstiept runci kādas desmit pēdas tālāk, līdz mežmalai, kur es nometu viņu sapuvušu lapu kaudzē. Nākamās piecas minūtes es pavadīju, rokoties pa lapām un metot tās viņam virsū, līdz viņš bija apsegts. Ar to pietika. Tāpat neviens no manas ģimenes nekad negāja uz mežu.
Ierāpusies atpakaļ gultā un drebinādamās no aukstuma, es nedomāju, ka vēlreiz iemigšu, tomēr man tas izdevās pavisam viegli.
Nākamajās dienās pārbaudīju runča līķi. Tas tur gulēja neskarts, mušu aplidots, līdz kādu rītu izrādījās pazudis. Iedomājos, ka to droši vien aizvilcis kāds koijots vai lapsa.
Besa turpināja dzīvot savu kaķa dzīvi, nākdama un iedama, kad pašai iepatīkas, un dažreiz, kad viņa pieglaudās man pie potītēm vai murrāja manā klēpī, es iedomājos, ka viņa man pateicas par to, ko tiku izdarījusi. Viņa bija atguvusi savu karaļvalsti, un pasaulē viss bija kārtībā.
Pēc atgadījuma ar Četu viesību naktī es uzreiz atcerējos par gadījumu ar klaiņojošo runci. Tas man lika domāt par to, kā vīrieti nogalināt un palikt nesodītai. Likās būtiski, lai līķis nekad netiktu atrasts. Un, ja es grasījos rīkoties, tad man vajadzēja šo to uzzināt par Četu.
Pēc viesībām Čets uz kādu laiku bija pazudis: neiznāca no dzīvokļa un neapmeklēja māju. Bet kadu vakaru viņš stāvēja mauriņā, lūkodamies augšup uz manas guļamistabas logu. Es nupat biju nodzēsusi gaismu, lai dotos pie miera, un šajā brīdī es Četu tur ieraudzīju – viņš mazliet grīļojās, gluži kā koks vējā. Viņš mani vēroja. Biju atstājusi logu pavērtu un žalūzijas pavilktas mazliet augšup, lai istabā ieplūstu gaiss. Sajutos kā nobijusies muļķe, un man acīs sariesās asaras, taču es sev teicu, ka Čets neliks man vēlreiz raudāt. Tagad es skaidri zināju, ka viņš tikai velk garumā laiku, medīdams labu izdevību, lai mani izvarotu un nogalinātu. Apsvēru iespēju pastāstīt mātei par notikušo, taču domāju, ka viņa būs Četa pusē un nesapratīs, kāpēc es no tā visa izpūšu nez kādu ziloni. Mans tēvs vēl aizvien bija projām kopā ar dzejnieci Rozi, un, spriežot pēc tā, kā mana māte dažreiz vēlu vakaros par to runāja, viņš negrasījās atgriezties. Reiz, kamēr māte gatavoja milzīgu humosa porciju virtuvē, es viņai pavaicāju:
– Vai tētis nav zvanījis?
– Tavs tētis nav zvanījis, – viņa noteica, uzsvērdama katru vārdu, lai panāktu maksimālu efektu. – Pēdējais, ko dzirdēju, bija tas, ka tavs tētis esot pataisījis sevi par izsmieklu Ņujorkā, tāpēc domāju, ka pieredzēsim viņa atgriešanos visai drīz. Tu taču neesi noraizējusies, mīļā, ko?
– Nē. Es tikai iedomājos. Un kā ir ar Četu? Vai viņš ir aizbraucis projām?
– Čets? Nē, viņš vēl aizvien ir tepat. Kāpēc tu jautā par viņu?
– Es tikai neesmu viņu redzējusi. Domāju, ka varbūt viņš ir izvācies no dzīvokļa un es varētu atkal iet turp. – Man patika mazais dzīvoklītis virs mātes darbnīcas – tā balti krāsotās sienas un milzīgie logi. Tur bija novietots vecs, sarkans lupatu krēsls, kas agrāk atradās mūsu mājā, bet tad pārceļoja uz dzīvokli. Apakšā tas bija mazliet ieplēsts un palēnām zaudēja pildījumu, taču es pēc tā ilgojos. Kad dzīvoklis stāvēja tukšs, es nesu turp grāmatas un lasīju.
– Tu tāpat vari turp iet. Čets nekož.
– Vai viņam ir mašīna?
– Vai viņam ir mašīna? Ak kungs, nedomāju vis! Nedomāju pat, ka viņam šobrīd būtu kur dzīvot, ja neskaita mūsu māju.
– Kā viņš šurp nokļuva, ja viņam nav mašīnas?
Viņa iesmējās un tad nolaizīja no pirksta humosu. – Mana izlutinātā meita. Mīļā, ne visiem ir mašīna. Viņš atbrauca no pilsētas ar vilcienu. Kāpēc tu uzdod tik daudz jautājumu par Četu? Vai viņš tev patīk?
– Nē, viņš ir rupjš.
– Ha, nu tu patiešām runā gluži kā tavs tēvs. Nu, lai ko jūs abi domātu, Čets ir īsts mākslinieks, un mēs izdarām mākslas pasaulei lielu pakalpojumu, šovasar atvēlot viņam vietu, kur koncentrēties. Paturi to prātā, Lilij, – ne vienmēr tu esi pati galvenā.
Biju uzzinājusi no mātes visu, kas man bija vajadzīgs. Četam nebija mašīnas, un viņš bija ieradies ar vilcienu, kas nozīmēja, ka viņš mierīgi varēja sakravāt mantiņas un aizbraukt uz visiem laikiem. Tas padarīja manu uzdevumu daudz vienkāršāku. Sāku gatavoties, pavadot laiku pļaviņā netālu no vecās fermas, kur vācu kopā lielākos akmeņus, kādus vien spēju panest. Vēl es pacentos trāpīties acīs Četam, iznesot vienu no vecajiem zviļņiem ārā un novietojot to saulainā pagalma pleķītī starp galveno ēku un darbnīcu. Negribēju, lai viņš turpinātu izvairīties no manis, jo bija būtiski, lai viņš man zināmā mērā uzticētos, lai mēs izveidotu kaut kādas attiecības. Dažas pirmās dienas, kad es gulēju saulē un lasīju, uzlikusi austiņas, Čets neuzradās. Vienu vai divas reizes man likās, ka redzu viņa siluetu parādāmies dzīvokļa durvīs un vērojam mani. Taču kādu dienu viņš iznāca ārā izsmēķēt cigareti, stāvot uz kāpņu augšējā laukumiņa savā ar krāsu notraipītajā kombinezonā, bez krekla apakšā. Pavēros pāri Agatas Kristi romāna malai, un viņš pamāja manā virzienā. Man gribējās Četu ignorēt, nesagādājot viņam gandarījumu, ko sniegtu mana atbilde, tomēr es liku sev pacelt roku un pamāt pretī.
Nākamajā dienā, kad devos uz savu parasto lasīšanas vietu, laiks bija karsts un spiedīgs: tāda diena, kad tu pamosties nosvīdis un ieej aukstā dušā, un atkal sāc svīst, tiklīdz esi izgājis no dušas. Uzvilku savu zaļo bikini. Man tas bija jau divus gadus, taču mans ķermenis nebija daudz attīstījies. Augšdaļā bikini derēja, bet bija mazliet par ciešu apakšdaļā, kur man tagad bija gurni. Uzvilku arī šortus, kurus vasaras sākumā biju lūgusi mātei man nopirkt. Tie bija svītraini un padarīja mani līdzīgu Kenedijam, tomēr viņa man tos nopirka. Paņēmu grāmatu, saules aizsargkrēma tūbiņu un apsēdos krēslā ar seju pret Četa dzīvokli. Es ienīdu sauli un ienīdu karstumu. Man bija rudi mati un vasarraibumaina āda, tāpēc saule tikai padarīja manus vasarraibumus tumšākus. Ieziedos ar aizsargkrēmu, cenzdamās atminēties, vai lielais cipars uz tūbiņas ir labi vai slikti. Ar vienu aci es vēroju dzīvokli un visai drīz ieraudzīju, kā Čets palūr ārā pa logu. Saskatīju viņa cigaretes oranžo oglīti. Pagāja piecpadsmit minūtes, es klausījos Les Mis ierakstu un lasīju “Slepkavību miegā”, kad Čets iznāca ārā ar kafijas krūzi, nokāpa lejā pa kāpnēm un nevērīgi tuvojās manam krēslam.
– Sveika, Lilij, – viņš noteica, nostājies aptuveni piecu pēdu attālumā. Augstu uzkāpusī saule apgaismoja matiņus uz viņa