Es paliku saritinājusies vēl kādu minūti, tad izkāpu no gultas, paņēmu krēslu un mēģināju to iespiest zem durvju roktura. Tā rīkotos Nensija Drū. Krēsls tur īsti nenoderēja – tas bija mazliet par zemu, taču tas bija labāk nekā nekas. Ja Čets atgrieztos, viņam vismaz nenāktos viegli atvērt durvis, un krēsls nokristu un saceltu troksni.
Nebiju domājusi, ka šajā naktī aizmigšu, taču es aizmigu gan, un, kad pienāca rīts, es gulēju gultā, prātodama, ko iesākt.
Manas lielākās bailes bija no tā, ka tad, ja es pastāstītu mātei par notikušo, viņa man ieteiktu mīlēties ar Četu. Vai arī viņa varētu sadusmoties par to, ka esmu viņam ļāvusi ienākt manā istabā vai vērot mani baseinā. Zināju, ka par šo jautājumu man jāparūpējas pašai.
Un es zināju, kā to izdarīt.
Trešā nodaļa
Gandrīz pusnaktī es stāvēju pie savas un Mirandas brūnās mūra mājas kāpnēm, noskatoties, kā pa ielu attālinās taksometra sarkanās gaismas, un mēģināju atcerēties, kur iebāzu mājas atslēgas, pirms nedēļas aizlidojot uz Londonu.
Kad biju atvilcis ceļojumu somas ārējās kabatiņas rāvējslēdzēju, ārdurvis atsprāga vaļā. Miranda žāvājās. Viņa bija ģērbusies īsā naktskreklā un vilnas zeķēs. – Kā gāja Londonā? – viņa apjautājās, kad bija noskūpstījusi mani uz lūpām. Viņas elpa bija mazliet skābena, un es iedomājos, ka viņa droši vien aizmigusi pie televizora.
– Slapji.
– Ienesīgi?
– Jā, slapji un ienesīgi. – Aizvēru aiz sevis durvis un nometu bagāžu uz cietās grīdas. Māja smaržoja pēc līdzņemamā taizemiešu ēdiena. – Esmu pārsteigts, redzot tevi te, – es sacīju. – Domāju, ka esi Menā.
– Es gribēju tevi redzēt, Tedij! Ir pagājusi jau vesela nedēļa. Vai tu esi dzēris?
– Lidojums aizkavējās, un es izdzēru dažus kokteiļus. Vai es ožu?
– Jā. Iztīri zobus un tad nāc gultā. Esmu pārgurusi.
Noskatījos, kā Miranda kāpj pa stāvajām kāpnēm uz mūsu otrā stāva guļamistabu, vēroju, kā viņas slaido stilbu muskuļi saspringst un atbrīvojas, ievēroju, kā pie katras gurnu kustības nošūpojas naktskrekls, un tad iedomājos par Bredu Dagetu, kurš pārliec viņu pāri namdaru galdam, paceļ viņas svārkus…
Nogāju lejā pagraba līmenī, kur atradās mūsu virtuve un ēdamistaba. Sameklēju ledusskapī kastīti ar sarkanajām garnelēm karijā un apēdu tās aukstas, sēžot pie virtuves galda.
Man sāka sāpēt galva, un es biju izslāpis. Sapratu, ka pat bez aizmigšanas man jau ir sākušās paģiras no visa tā džina, ko biju izdzēris lidostas bārā un pēc tam lidmašīnā. Rudmate no bāra arī lidoja biznesa klasē un sēdēja man pretī, vienu rindu tālāk. Pēc iekāpšanas lidmašīnā mēs turpinājām sarunāties pāri ejai, lai gan uz laiku bijām pārstājuši apspriest manas sievas neuzticību. Vecā sieviete man blakus pie loga ievēroja mūsu sarunāšanos un sacīja: – Vai jūs ar sievu nevēlētos sēdēt līdzās?
– Pateicos, – es sacīju. – Mēs labprāt.
Tiklīdz viņa bija iekārtojusies un es pie stjuartes biju pasūtījis džinu ar toniku, es atkal apjautājos par to, kā viņu sauc.
– Lilija, – viņa sacīja.
– Un tālāk?
– Es tev pateikšu, taču vispirms uzspēlēsim spēlīti.
– Labi.
– Tā ir ļoti vienkārša. Tā kā atrodamies lidmašīnā un lidojums ir tāls, un mēs vairs nekad neredzēsimies, teiksim viens otram pilnīgu patiesību. Par visu.
– Tu pat negribi man atklāt savu uzvārdu, – es sacīju.
Viņa iesmējās. – Tiesa. Taču tas mums ļauj ievērot šos noteikumus. Ja mēs viens otru pazīstam, spēle nedarbojas.
– Mini kādu piemēru.
– Lai notiek. Es neciešu džinu. Pasūtīju tikai tāpēc, ka tev priekšā bija kokteiļa glāze un tā izskatījās smalki.
– Tiešām? – es jautāju.
– Nekāda nosodījuma, – viņa sacīja. – Tava kārta.
– Labi. – Kādu brīdi padomāju un tad sacīju: – Man tik ļoti garšo džins, ka dažreiz es raizējos, vai tikai neesmu alkoholiķis. Ja es ļautu sev vaļu, tad izdzertu kādus sešus džina kokteiļus vienā vakarā.
– Tas ir sākums, – viņa sacīja. – Varbūt tev ir problēmas ar dzeršanu. Tava sieva tevi krāpj. Un tu? Vai tu kādreiz esi krāpis viņu?
– Nē, neesmu. Es esmu… kā teica Džimijs Kārters? Protams, es esmu izjutis iekāri. Piemēram, esmu jau iztēlojies, kā būtu mīlēties ar tevi.
– Tiešām? – Viņa iepleta acis un izskatījās mazliet šokēta. – Pilnīgu patiesību, atceries? – es sacīju. – Nejūties pārsteigta. Vairums tevis satikto vīriešu droši vien jau pēc piecām minūtēm domā neķītras lietas par tevi.
– Vai tā tiešām ir?
– Jā.
– Cik neķītras?
– Tev patiešām negribētos to uzzināt.
– Varbūt man to gribas, – viņa noteica un sagrozījās sēdeklī uz manu pusi. Es iedzēru malku džina ar toniku, ledus gabaliņiem atsitoties pret zobiem. – Tas ir interesanti, – viņa sacīja. – Es nespēju iztēloties, kā tas ir: iepazīties ar kādu un uzreiz zināt, ka es gribu ar viņu gulēt.
– Tas nenotiek tieši tā, – es sacīju. – Tā drīzāk ir ieprogrammēta reakcija – to iztēloties. Piemēram, kad mēs stāvējām rindā pie iekāpšanas, es palūkojos uz tevi un iztēlojos tevi kailu. Tas vienkārši notiek. Vai ar sievietēm tā nav?
– Piepeši iztēloties seksu ar vīrieti? Nē, ne gluži. Sievietēm ir citādi. Mēs domājam par to, vai vīrietis, ar kuru tikko esam iepazinušās, gribētu gulēt ar mums.
Es iesmējos. – Nu, viņš to grib. Pieņem to kā aksiomu.
Tici man, tu nevēlēsies zināt neko vairāk.
– Nu, redzi? Vai šī spēlīte nav jautra? Kāpēc tu man nevarētu pastāstīt ko vairāk par to, kā vēlies nogalināt savu sievu?
– Ha, – es sacīju. – Nezinu, vai es to teicu nopietni.
– Tu esi drošs par to? Man nešķita, ka tas ir joks.
– Atzīstu, ka, ieraugot viņus abus kopā mūsu mājā, es iedomājos – ja vien man būtu ierocis, es viņus būtu viegli varējis nošaut caur logu.
– Tātad tu domā par viņas slepkavību, – sieviete noteica brīdī, kad lidmašīnas