Līdz nāve mūs šķirs. Pīters Svonsons

jau viņa man stāsta.

      – Klau, es esmu tepat, – Miranda sacīja. – Varat mani iesaistīt šajā sarunā.

      Pirms mēs ar Mirandu devāmies projām, lai atgrieztos viesu namā, es pateicu Bredam, ka viņam vakarā vajadzētu atnākt uz tavernu un iedzert ar mums kādu glāzīti. Viņš teica, ka mēģinās tikt.

      – Tu nu gan esi čomisks, – Miranda noteica, kad mēs bijām nonākuši atpakaļ uz Mikmakstrītas.

      – Viņš ir tavs čoms. Es tikai centos izturēties draudzīgi, lai viņš nedomātu, ka tagad, kad es esmu pilsētā, viņam vajadzētu turēties tālāk.

      – Ko tu ar to gribi teikt?

      – Man likās, ka jūs abi esat draugi. Vai jūs nekad neesat satikušies viesu nama bārā, lai kaut ko iedzertu?

      – Ak dievs, nē taču. Viņš dzīvo pilsētā. Viņš neies maksāt piecus zaļos par alu.

      – Un kur iet iedzert cilvēki, kuri dzīvo šajā pilsētā?

      – Kenevikas pludmalē ir tāds krodziņš ar nosaukumu “Kūlijs”, uz kuru es personiski vēl neesmu tikusi uzaicināta. Mums šonedēļ vajadzētu turp aiziet. Viesu namā mēs varam paēst katrā laikā.

      – Es parakstos, – noteicu. Kādā posmā ietve sašaurinājās, un Miranda ieķērās man elkonī, piespiežoties ciešāk klāt. Par spīti spožajai saulei, ēnā varēja just vēsumu.

      Es apjautājos: – Tad tu nedomā, ka Breds šovakar atnāks?

      – Man nav ne jausmas. Varbūt viņš uzskatīs, ka tas ir jādara, tāpēc ka tu izraksti čekus un tu viņu uzaicināji. Taču es nejutīšos pārsteigta, ja viņš neatnāks.

      – Jūs abi patiešām nekad neesat kopā iztukšojuši pa mēriņam? Man likās, ka esat, ja reiz jūs dalāties cigaretēs un tamlīdzīgi.

      – Ak kungs, tas tevi patiešām satrauca, ja? Nē, mēs ar Bredu neesam draugi, taču izturamies draudzīgi. Viņš ir darbinieks un labi dara savu darbu, un es viņu cienu, taču man nav obligāti jākļūst par viņa partneri iedzeršanā. Turklāt, cik esmu dzirdējusi, viņam šajā pilsētā jau tāpat ir pietiekami daudz iedzeršanas partneru.

      – Ko tu ar to gribi teikt? Ko tu esi dzirdējusi?

      – No dažiem citiem brigādes puišiem dzirdēju, ka viņš daudz dzer un salaiž ar daudzām sievietēm. Tāpēc jau sieva viņu pametusi. Tā gan nav mūsu darīšana, ja vien viņš padara savu darbu. Kāpēc tu piepeši esi tā ieinteresējies?

      – Es šurp esmu atbraucis uz nedēļu. Gribēju iepazīt tos dažus cilvēkus, ar kuriem tu šeit pavadi laiku.

      – Man te ir tikai viena draudzene, un tā ir Sida. Viņa ir tā, kura man pastāstīja par “Kūliju” un Breda reputāciju. Iesim atpakaļ uz numuriņu, nosnaudīsimies un tad salūkosim ko dzeramu? Vai tas izklausās labi?

      Breds tovakar tavernā tā arī neparādījās. Mēs ar Mirandu sēdējām pie izliektā bāra, dzērām vīnu un sarunājāmies ar Sidu, lai arī viņa bija aizņemta, apkalpojot sestdienas vakara klientus. Sidai bija spuraini, gaiši mati, un vienu viņas roku visā pilnībā klāja sarežģīti tetovējumi. Runājot ar mums, viņa nenovērsa acis no Mirandas: es pie tā biju pieradis, un citkārt tas man bija paticis. Varbūt Miranda gulēja arī ar Sidu. Varbūt Miranda gulēja ar katru Tomu, Diku un Salliju Kenevikā.

      Vakara gaitā katru reizi, kad kāds atvēra tavernas smagās durvis, es paraudzījos turp, lai redzētu, vai nācējs nav Breds. Miranda nepaskatījās ne reizes. Vai nu viņa zināja, ka Breds nenāks, vai arī viņai bija vienalga, un, tā kā es šaubījos, vai viņai ir vienalga, tad pieņēmu, ka viņa zina ko tādu, ko nezinu es, ka viņi ir atraduši kādu saziņas iespēju, vai arī Miranda zināja, ka Bredam ir kādi citi plāni.

      Nākamreiz es ieraudzīju Bredu tikai pirmdienas pēcpusdienā, kad no okeāna nāca vēsa migla un es nolēmu izpētīt klinšaino piekrastes taciņu. Miranda palika snaužam. Tajā pašā rītā mēs bijām aizbraukuši līdz bākai, kuru acīmredzot bija vērts apskatīt. Tā atradās zemes strēles galā, kur migla bija īpaši bieza. Mēs uzņēmām fotogrāfijas, kurās bāka bija tik tikko saskatāma, un tad braucām tālāk pa piekrasti un paēdām pusdienas piekrastes kafejnīcā, kuru tonedēļ bija ieplānots slēgt pirms ziemas. Atgriezusies viesu namā, Miranda ierosināja nosnausties, kā viņa to darīja katru pēcpusdienu, un es viņai pievienojos. Savādā kārtā sekss, ko mēs baudījām tagad, kopš es zināju, ka Miranda ir neuzticīga, bija labāks nekā agrāk. Dusmas uz sievu bija likušas man kļūt egoistiskam, daudz nedomāt par viņas vajadzībām un interesēties tikai par savējām. Un viņa man atbildēja tā, kā nebija darījusi nekad agrāk. Topēcpusdien es biju apgriezis Mirandu uz vēdera un paņēmis viņu no aizmugures, noturot viņu šajā pozā pat pēc tam, kad viņa sacīja, ka grib, lai es redzētu viņas seju. Es izstiepos virs viņas, iegremdējot seju viņas izspūrušajos matos pie kakla un satverdams viņas roku locītavas. Jutos pārsteigts, kad viņa kulminēja īsi pēc manis, izgrūzdama savādu kunkstu. Pēc tam viņa nomurmināja: – Tu šodien biji gluži dzīvniecisks. Man tas patika. – Miranda saritinājās embrija pozā, un es vēroju viņu aizmiegam. Saskaitīju sievas muguras skriemeļus, nopētīju bedrītes viņai virs gurniem. Pabrīnījos par ceturtdaļdolāra monētas lieluma zilumu viņai uz gūžas. Kad viņa sāka vieglītēm krākt, manas domas atkal apmācās. Vai viņa bija tikpat atslābinājusies pēc seksa ar Bredu? Vai viņa uzskatīja par pašsaprotamu to, ka visu mūžu vīrieši piepildīs visas viņas vēlmes? Spriedze, kuru sekss uz brīdi bija izdzēsis, atkal atgriezās. Prātoju, kāda būtu sajūta, ja es no visa spēka iesistu Mirandai pa skaustu.