– Labi, – viņš noteica un kādu laiku stāvēja, vērodams mani un gaidīdams, vai es izkāpšu no ūdens. Viņa mute viegli pavērās, un viņš atkal pakasīja augšstilba iekšpusi. Es paliku, kur biju, kuldama ūdeni, un pagriezos, lai neskatītos uz viņu.
– Ofēlija, – viņš noteica gandrīz vai pie sevis. Un tad: – Labi. Vēl vienu alu.
Kad viņš aizgāja, es izkāpu no baseina, zinādama, ka šovasar vairs nepeldēšos, un ienīzdama Četu par to, ka viņš bija sabojājis manu slepeno dīķīti. Ietinos lielajā pludmales dvielī, kuru biju atnesusi pie baseina, un skrēju cauri mājai uz vannas istabu, kas atradās vistuvāk manai otrā stāva guļamistabai. Mans krūškurvis sāpēja, it kā dusmas būtu balons, kas lēnām piepūšas, bet netiek līdz sprāgšanai. Vannas istabā, ieslēgusi dārdošo ventilāciju un atgriezusi dušu, es vairākas reizes iekliedzos, piesaukdama visnejaukākos vārdus, kādus vien zināju. Es kliedzu tāpēc, ka biju nikna, un arī tāpēc, lai neļautu sev raudāt. Tas nelīdzēja. Es apsēdos uz flīžu grīdas un raudāju, līdz man sāka sāpēt kakls. Es domāju par Četu – par biedējošo skatienu, ar kādu viņš mani uzlūkoja, – taču domāju arī par saviem vecākiem. Kāpēc viņi piepildīja mūsu māju ar svešiniekiem? Kāpēc viņi pazina tikai seksuālus maniakus? Nomazgājusies dušā, es devos uz guļamistabu un aplūkoju sevi kailu lielajā spogulī skapja durvju iekšpusē. Biju zinājusi par seksu gandrīz visu savu mūžu. Viena no manām pirmajām bērnības atmiņām saistījās ar to, kā vecāki to darīja uz liela dvieļa pludmales kāpās. Es atrados trīs pēdu attālumā un ar plastmasas lāpstiņu rakņājos smiltiņās. Atceros, ka mana pudelīte bija piepildīta ar siltu ābolu sulu.
Pagriezos un nopētīju savu ķermeni no visām pusēm, sajuzdama riebumu pret rudo matu kumšķi, kas rēgojās man starp kājām. Vismaz manas krūtis tikpat kā nebija manāmas, atšķirībā no manas draudzenes Džīnas, kura dzīvoja dažas mājas tālāk. Izriesu plecus, un manas krūtis pilnīgi pazuda. Aizsedzot kājstarpi ar plaukstu, es izskatījos tieši tāpat kā desmit gadu vecumā. Kaulaina, ar rudiem matiem un vasarraibumiem, kas nobrūnināja manas rokas un kakla pamatni.
Uzvilku džinsus un treniņtērpa augšu, kaut gan vakars vēl aizvien bija sveloši karsts, un devos lejā, lai pagatavotu sev sviestmaizi ar zemesriekstu sviestu.
Es pārstāju peldēties baseinā. Nezinu, vai Čets turpināja mani tur meklēt. Dažreiz es viņu redzēju uz kāpņu augšējā pakāpiena, kas veda uz dzīvokli virs mātes darbnīcas. Viņš mēdza tur smēķēt un lūkoties uz māju. Un reizi pa reizei viņš atradās mūsu virtuvē un sarunājās ar manu māti, parasti par mākslu. Viņa skatiens sameklēja mani, tad aizslīdēja projām un drīz vien atkal pievērsās man.
Mans tēvs tovasar bija aizbraucis uz trijām nedēļām. Tas notika uzreiz pēc tam, kad viņu apciemoja vairāki draugi no Anglijas, tostarp jauna dzejniece vārdā Roze. Viņš mūs iepazīstināja, sacīdams: “Roze, iepazīsties ar Liliju, Lilija, iepazīsties ar Rozi! Nesacentieties. Jūs abas esat skaistas puķes.” Roze, kaulaina un ar lielām krūtīm, oda pēc cigaretēm ar krustnagliņu aromātu. Paspiežot manu roku, viņa nolūkojās pāri manai galvai. Es raizējos, ka pēc tēva nozušanas Čets varētu parādīties mājā biežāk. Tēva vietā uzradās cits vīrietis ar krievisku vārdu. Viņš man patika, bet tikai tāpēc, ka viņam bija īsspalvains jauktenis vārdā Gorkijs. Mums mājā nebija dzīvnieku – kopš manas kaķenes Besas nāves pirms trim mēnešiem. Pēc krieva ierašanās Čets uz kādu laiku nozuda, un es sāku justies drošībā. Bet kādā vēlā sestdienas vakarā Čets ienāca manā guļamistabā.
Es zināju, ka tā ir sestdiena, tāpēc ka tovakar notika svarīgās viesības, par kurām mana māte runāja jau vairāk nekā nedēļu. “Lilij, mīļā, sestdien ieej vannā! Būs viesības.” “Lilij, tu taču palīdzēsi mammai pagatavot spinātu pīrāgus par godu mūsu viesībām, vai ne? Es tev ļaušu tos izdalīt, kā tev patīk.” Savādi, ka viņa satraucās tieši par šo konkrēto vakaru. Viņa rīkoja viesības visu laiku, taču parasti ar koledžas pasniedzējiem un studentiem. Šajā reizē ieradās viesi no Ņujorkas, kas vēlējās satikt krievu. Mans tēvs vēl aizvien bija projām, bet māte jutās nervoza, un viņas īsie mati pakausī spurojās, jo viņa pārāk bieži tos bužināja. Dienas lielāko daļu es turējos tālāk no mājas. Devos cauri priežu audzei, lai nonāktu savā iemīļotākajā vietā – pļaviņā, ko ieskāva akmens sienas, aiz kurām atradās sen pamesta ferma. Mētāju akmentiņus uz kokiem, līdz sāka sāpēt roka, un tad uz kādu brīdi atgūlos mīkstajā zālē netālu no vītola. Es sapņoju par savu otro, iedomāto ģimeni ar garlaicīgiem vecākiem un septiņiem citiem bērniem, četriem brāļiem un trijām māsām. Diena bija karsta. Sajutu sāļos sviedrus uz augšlūpas un, tur guļot, vēroju, kā debesīs parādās tumši, piebrieduši mākoņi. Izdzirdot pirmos pērkona rūcienus, es piecēlos, notraucu zāli no kājām un atgriezos mājās.
Pērkona negaiss pātagoja “Mūku māju” vismaz stundu. Mana māte dzēra džinu un no krāsns ņēma ārā ēdamo, stāstīdama krievam, cik ideāla ir vētra – ka viņa nevarētu vēlēties vēl labāku muzikālo pavadījumu savām viesībām –, lai gan es redzēju, ka viņa ir vīlusies. Kad sāka ierasties viesi, debesis atkal bija kļuvušas zilas, un vienīgais pierādījums par vētras eksistenci bija tīrais gaiss un pastāvīgā ūdens pilēšana no aizsērējušajām notekcaurulēm. Es pasniedzu uzkodas cilvēkiem, kurus nekad agrāk nebiju redzējusi, un tad aizlavījos atpakaļ uz savu istabu, paķērusi līdzi vakariņām divus aukstus cepumus ar pildījumu.
Ēdu savā istabā un mēģināju palasīt. No mātes grāmatu kaudzes uz viņas naktsgaldiņa biju paņēmusi romānu mīkstos vākos. To bija sarakstījusi Džozefīna Hārta, un tās nosaukums bija “Kaitējums”: biju dzirdējusi māti sakām, ka viņai šis romāns nepatīk, ka tas esot tikai literāri noformēts mēsls. Tas manī radīja vēlēšanos romānu izlasīt, taču arī man tas īsti nepatika. Grāmatā bija stāstīts par kādu angli, kuram ir attiecības ar dēla draudzeni. Man nekas tajā nepatika. Es padevos un izvilku no sava grāmatplaukta Nensiju Drū. Desmitais sējums: “Parole iekļūšanai Lārkspurleinā”. Zināju, ka esmu mazliet par lielu, lai lasītu Nensiju Drū, taču tā bija mana iemīļotākā grāmata. Es iemigu, to lasot.
Pamodos, jo kāds atvēra manas guļamistabas durvis. No gaiteņa iespīdēja gaisma, un pirmajā stāvā es sadzirdēju skaļu rokmūziku. Biju saritinājusies uz sāniem un apsegusies līdz viduklim ar plānu palagu. Atvēru acis un ieraudzīju Četu stāvam durvju ailā. Gaisma krita viņam aiz muguras, taču viņu varēja viegli atpazīt pēc bārdas un brillēm tumšajos ietvaros, kuru mala atstaroja dzeltenīgo gaismu no gaiteņa. Viņš mazliet šūpojās, gluži kā koks stiprā vējā. Es nekustējos cerībā, ka viņš aizies. Varbūt tā nebiju es, ko viņš meklēja, lai arī es zināju, ka biju gan. Iedomājos, vai nevajadzētu sākt kliegt vai mēģināt izskriet no istabas, taču visā mājā dunēja skaļa mūzika, un es nospriedu, ka neviens mani nedzirdēs. Un tad Čets mani noteikti nogalinās. Tāpēc es aizvēru acis, cerēdama, ka viņš aizies, bet izdzirdēju, kā viņš ienāk istabā un klusi aizver aiz sevis durvis.
Nolēmu turēt acis aizvērtas, izliekoties, ka esmu aizmigusi. Sirds sitās krūtīs kā lēkājoša bumbiņa, taču es centos elpot ritmiski. Ieelpot caur degunu un izelpot caur muti.
Klausījos, kā Čets pasper dažus soļus uz priekšu. Zināju, ka viņš stāv tieši man līdzās. Dzirdēju viņa elpu, kas bija saraustīta un gārdzoša, un sajutu viņa smaku. Tā bija iepuvušu augļu smaka, kas sajaucās ar cigarešu un alkohola dvingu.
– Lilij, – viņš nočukstēja.
Es nepakustējos.
Viņš pieliecās tuvāk. Atkal atkārtoja manu vārdu, šoreiz mazliet klusāk.
Izlikos, ka esmu cieši aizmigusi un neko nedzirdu. Pievilku ceļgalus