Par gaidāmo sacensību apstākļiem parasti nekad neuzzina visus sīkumus. Tādēļ jārēķinās ar vairāk vai mazāk precīzu atspoguļojumu jeb iztēli, kas veidojas sportista smadzenēs, kā arī ar sportista attieksmi un tās raksturu pret visu to nezināmo vai nepietiekami labi zināmo, taču gaidāmo. Pārvarēt sportistā nevēlamu attieksmi pret gaidāmajām sacensībām – tas ir viens no galvenajiem psiholoģiskās sagatavošanas uzdevumiem.
Nepieciešamās informācijas trūkums, protams, traucē psiholoģiskās gatavības veidošanu, bet, ja vājas vietas ir vēl arī citos sportista sagatavotības veidos, tad tas kļūst par papildfaktoru, kas kavē sasniegt labāku rezultātu. Sportista psiholoģiskās sagatavošanas procesā liela nozīme ir pareizai sacensību mērķu un motīvu noteikšanai un izpratnei.
Piedalīšanos sacensībās parasti iekļauj sportista treniņu gada plānā. Tajā ir jābūt arī gada laikā paredzēto startu skaitam. Taču ne visas sacensības ir vienādi nozīmīgas. Nozīmīguma ziņā jāizdala galvenās. Sacensības, kuras notiek pirms tām, var uzskatīt par sagatavojošām [9; 47].
Vispārējā psiholoģiskā sagatavošana dalās posmos, kas faktiski ir dažādas šī procesa attīstības pakāpes. Eksistē dažāda šo posmu klasifikācija.
Psiholoģisko sagatavošanu iedala piecos posmos:
– Posms, kas seko tieši pēc sacensībām. Šajā posmā sportists, vadoties no iepriekšējo sacensību rezultātiem, apgūst to vai citu nostādni nākošajiem treniņiem un priekšā stāvošām sacensībām.
– Treniņu posms pirms sacensībām. Šis posms ir pats ilgstošākais. Tā galvenais uzdevums – sportista psiholoģisko īpašību īpatnību, to izpausmju sacensību laikā pētīšana un tādu pasākumu izvēle, kas nepieciešami šo īpašību attīstībai.
– Tiešas sagatavošanās sacensībām posms. Šo posmu nosaka virzība sportista emocionālajā sfērā.
– Pēdējā šī posma daļa – pirmsstarta stāvoklis tieši pirms sacensībām.
– Pašu sacensību process.
A. Puni sacensību psiholoģisko sagatavošanu iedala trīs posmos:
– Iepriekšēja darbības plānošana saskaņā ar paredzamajiem sacensību apstākļiem.
– Šīs programmas pārbaude, precizēšana un nostiprināšana ar domāšanas un praktiskām darbībām.
– Nostiprināts lēmums par darbības programmu [27; 28—30].
Zems psihiskās noturības līmenis izpaužas paaugstinātā trauksmes stāvoklī, nemotivētā agresivitātē, nedrošībā, apātijā.
Lai paaugstinātu noturības līmeni pret traucējumiem, var izmantot iespējamo stresoru desensibilizāciju, veiksmes un neveiksmes modelēšanu, spēlētāja, posma, komandas patstāvības attīstību, treniņu sarežģītākos apstākļos, augstu starppersonisko saišu līmeni, perceptīvās noturības attīstību, motivācijas nostiprināšanu, anticipāciju attīstību spēļu epizožu scēnās, emocionālās rezerves radīšanu sacensībām, psiholoģiskā klimata optimizāciju komandā [33; 74—75].
Sportista psiholoģiskajā sagatavošanā svarīga vieta ir savu emocionālo pārdzīvojumu vadīšanas spēju veidošanai. Sportiskajā darbībā, īpaši sacensību periodā, valda spēcīgas emocijas, kas graujoši ietekmē «sportisko formu» vai sportista trenētības stāvokli., kas ar lielu darbu sasniegts ilgstošas fiziskas, tehniskas un taktiskas sagatavošanas procesā. Ja sportists pakļaujas šīm emocijām, viņš slikti startē un nobeidz sacensības ar zemiem rezultātiem [43; 26].
Psiholoģiskajā sagatavošanā izdala speciālas psiholoģiskā sagatavošanas aspektu, kura būtība – sportista iespēju realizācija konkrētās sacensībās. Sportistam jānovērtē apstākļus, sāncensi, sevi pašu, jāpieņem lēmumu un jādarbojas. Īpaši atbildīgs ir pirmsstarta periods. Pārlieku liels uzbudinājums var samazināt darbības rezultativitāti. Tāpēc sportistam jāzina savas emocionālās izpausmes, kā arī paņēmieni un metodes, ko jāizmanto, lai samazinātu pārmērīgi spēcīgas emocijas [51; 79].
Psiholoģiskās sagatavošanas procesā īpaša vieta ir tieši peldētāja pirmsstarta sagatavošanai. Tas saistīts ar nepieciešamību nodrošināt optimālu līmeni un virzienu emocionālajam uzbudinājumam. Daudzie vērojumi rāda, ka pārlieku liels uzbudinājumu (pirmsstarta drudzi) raksturo nedrošība, trauksme, domas par neveiksmīgas uzstāšanās sekām utt., tas, kā likums, vēl pirms starta uzstāšanās nolemj sportistu neveiksmei [26; 9—10].
Pirms starta sportistu emocionālais stāvoklis nemitīgi mainās. Ne vienmēr sportists pats pamana izmaiņas sevī. Lūk, piemēram, ko par sevi stāsta otrās klases peldētājs K. «Pirms starta es vienmēr kļūstu jautrs, man nav pirmsstarta drudzis. Ja man ilgi jāgaida starts šo jautrību nomaina starta apātija. Kad es redzu kā peld sportisti, mani pārņem satraukums; paātrinās pulss, elpošana, pat nedaudz galva griežas. Pirms starta es neesmu jautrs. Pirms starta es cenšos vairāk būt kopā ar biedriem, runāju, novirzu domas no priekšā stāvošā starta.. Man rodas apātija, ja pietrūkst sarunu ar cilvēkiem, ja nav biedru» [51; 80].
Pirmsstarta emocionālos stāvokļus var novērtēt pēc sešiem ārējo pazīmju kritērijiem:
– Uzmanība un uzvedība. Var mainīties no vienaldzības, miegainības, pazeminātas reakcijas, zemas uzmanības intensitātes, kas raksturo apātiju, līdz garastāvokļa biežai maiņai un uzmanības nenoturībai drudža stāvoklī.
– Mīmika un pantomīmika. No nekustīgas sejas izteiksmes līdz saspringtai mīmikai ar izteiktu žestikulāciju.
– Kustības. Apātijai raksturīgas lēnas, neizteiksmīgas kustības. Drudzim – straujas, ātras kustības.
– Statiskās pozas. Pozas parasti ir neērtas, bet pirmajā gadījumā nemainīgas (statiskas), nekustīgas, otrajā – šo pozu bieža maiņa.
– Runa. Apātijai raksturīga palēnināta, mazizteiksmīga, klusa. Drudzim – ātra, skaļa, bet vārdu galotnes netiek skaidri izrunātas.
– Veģetatīvās reakcijas. Sirdsdarbības frekvence un elpošanas ritms lēnāki, vai otrādi – ātrāki nekā parasti. Sejas krāsa bāla vai sarkana, mainās arī muskuļu tonuss [9; 49].
Pirmssacensību un sacensību psihiskā stāvokļa pašregulācija ir pats svarīgākais faktors psihiskās gatavības sacensībām stāvokļa radīšanai un saglabāšanai un tā uzturēšanai optimālā līmenī sacensību apstākļos. Pašregulācijas pamatā ir sportista sevis paša pārzināšana, konkrēti runājot, to izmaiņu, kas raksturīgas tam vai citam psihiskajam stāvoklim.
Dažādu pašregulācijas līdzekļu izmantošanai (autogēnais treniņš, psihoregulējošais treniņš, psihiskās domāšanas treniņš u.c.) nepieciešama speciāla apmācība psihologu, ārstu, treneru vadībā [29; 9].
Lietojot personības emocionālās sfēras pilnveidošanas paņēmienus, plaši izmanto īpaši organizētas izteiksmīgas kustības.
Sporta praksē sportista emocionālajai sfērai pietiekami efektīvas ir mīmikas,