– Konkrēta sporta veida specializētas uztveres pilnveidošana. Peldēšanai raksturīga specializēta vides uztvere, kā piemēram, «ūdens izjūta», «distances izjūta», «laika izjūta» utt. Specializētas uztveres ir sportiskās formas indikators. Ja tās nav skaidri izteiktas, tas nozīmē, ka sportists nav «sportiskā formā».
– Uzmanības attīstība. Pildot katalizatora lomu citu psihisko procesu aktivizācijā, uzmanība kļūst par optimizācijas stimulu dažādām sportiskām darbībām.
– Atmiņas, iztēles, uzskatāmās aktīvās domāšanas attīstība. Atmiņai un iztēlei ir svarīga loma ideomotorā treniņa procesā [27; 23—25].
A. Puni psihisko gatavību sacensībām apskata kā daudzu komponentu un daudzu dimensiju struktūru, kas ietver ideju, morālo, funkcionālo un speciālo (fizisko, tehnisko, taktisko, teorētisko) gatavību. Tādējādi, gatavības psihisko stāvokli saprot kā personības pilnīgu izpausmi, ko raksturo noteikti laika parametri.
Psihiskās gatavības stāvokļa struktūrā izdala sekojošus komponentus:
– skaidru pārliecību par saviem spēkiem,
– tieksmi neatlaidīgi, līdz pēdējam mirklim cīnīties par sacensībās sasniedzamo mērķi,
– optimālu emocionālās uzbudinātības līmeni,
– augstu noturību pret nelabvēlīgu ārēju un iekšēju kairinājumu iedarbību,
– spēju patvaļīgi vadīt savas darbības, domas, jūtas un uzmanību kopumā [20; 5].
Sacensības – tā ir asa un sasprindzināta cīņa par uzvaru vai rekordu. Peldēšana pieder pie šādas grupas: bez tiešas saskarsmes ar pretinieku. Sportists cīnās pats ar sevi, bet sportistu var nelabvēlīgi ietekmēt pretinieki, skatītāji, tiesneši u.c.
Sportiskās konkurences jūtas ir saistītas ne tikai ar biedriskumu, savstarpēju palīdzību, bet ari ar frustrāciju, kura pastiprina agresivitāti. Amerikāņu psihologs T. Caplow rakstīja, ka praktiski visās sacensību situācijās starp tiem, kuri sacenšas, rodas noteiktas pakāpes naids. Sacensību laikā viens sacensību dalībnieks traucē otra dalībnieka darbību. Abi uzvarēt nevar, zaudējums parasti noved pie pašcieņas zaudēšanas. Tāpēc sacensības ir frustrācijas avots, kas palielina agresiju.
Svarīgs faktors sacensību procesā ir tas, vai sportists uzvarējis, vai zaudējis. Viena no hipotēzēm (M. Volkamer) ir – zaudējums rada spēcīgākas agresivitātes tieksmes:
1. ja sportists zaudē līdzīgam pretiniekam, cilvēks, kurš neredz iespēju uzvarēt, mazāk uztraucas, nekā tas, kas zaudē jau gandrīz uzvarot;
2. jo lielāka uzvara, jo lielāka būs frustrācija uzveiktam. Tas ir – agresija lielāka, ja pretinieku spēki ir līdzīgi un uzvara vērtējama ļoti augsti.
Daži autori ir pētījuši zaudējuma ietekmi un sacensības situācijas darbības īpatnības uz pretinieka atbildes agresiju. Atbildes reakcijas novērošana parādīja, ka zaudējums izsauc frustrāciju, bet ne dusmas, drīzāk vilšanos. Atbildes agresivitātes intensitāte ir saistīta ar to, ka pretinieks uzņem agresivitāti (A. R. Beisser). Jau pirmssacensību stāvoklis var novest sportistu līdz aktīvai vai pasīvai agresīvai darbībai [6; 20—21].
Sacensību darbības psiholoģiskā īpatnības:
– sacensībām ir stimulējoša ietekme;
– sportistam sacensību laikā piemīt tieksme uzvarēt vai uzlabot uzstāšanās rezultātu;
– sacensības ietekmē sportista statusu sabiedrībā; piedalīšanās sacensībās tiek ietverta dzīves sasniegumu novērtējumā. Sacensības ir sociāli nozīmīgas, to rezultātiem ir plaša sabiedriska rezonanse un novērtējums;
– sacensību rezultāti ir personīgi nozīmīgi pašam sportistam, tā ir pārbaude izvēlētā ceļa pareizībai un laika un pūļu lietderīgumam;
– sacensības ir specifisks faktors, kas rada ekstraordināru emocionālu un gribas stāvokli. Kas ietekmē (pozitīvi vai negatīvi) sportista darbības procesu un rezultātu [12; 20].
Piedalīšanas sacensības ikvienam sportistam saistās ar diviem komponentiem. Šādi komponenti ir sacensību apstākļi un sportista personība jeb viņa individuālās īpatnības.
Ja sportists nav sagatavots darboties konkrētajos, daudzveidīgajos, neatkārtojamajos sacensību apstākļos, tad tas parasti rada nevēlamas sekas.
Starp vairākiem citiem faktoriem, kas mēdz būt par iemeslu neveiksmēm sacensībās, visbūtiskākā nozīme ir nepietiekamai sportista psihiskajai gatavībai.
Sportista psihiskā gatavība iekļaujas sportiskās formas jēdzienā. Tā ir viena no būtiskākajām pazīmēm, bez kuras nav iedomājama sportiskā forma.
Sportistiem ar līdzvērtīgu fizisko, tehnisko un taktisko sagatavotību sacensībās visu izšķir tikai teicama psihiskā sagatavotība, sportista stingrā pārliecība par savām spējām, cenšanās līdz pēdējai iespējai cīnīties par uzvaru, kā arī viņa optimālais emocionālās uzbudinātības līmenis, spēja nepakļauties nelabvēlīgo ārējo faktoru ietekmei un prasme brīvi regulēt savas jūtas un darbību.
Psihiskās gatavības stāvokli raksturo:
– pārliecība par saviem spēkiem;
– cenšanās aktīvi, visiem spēkiem cīnīties līdz galam (tieši līdz galam) par mērķa sasniegšanu;
– optimāls emocionālā uzbudinājuma līmenis;
– spēja nepakļauties dažādu sportistam nelabvēlīgu ārējo un iekšējo faktoru ietekmei, spēja brīvi regulēt savu darbību un uzvedību pastāvīgi mainīgajos sasprindzinātajos sportiskās cīņas apstākļos.
– Prasme pārvarēt šķēršļus un grūtības, kas var rasties sacensību laikā [9; 46].
Sportista psiholoģisko sagatavošanu priekšā stāvošām sacensībām dabiskā veidā ierobežo uzdevumi, kurus uzstāda sportistam tieši šajās sacensībās. Tajā skaitā var būt sekojoši uzdevumi:
– Priekšā stāvošo sacensību un sportisko uzdevumu īpatnību apzināšana.
– Priekšā stāvošo sacensību konkrētu noteikumu (laika, vietas, trases, klimatisko apstākļu utt.) apzināšana un sagatavošanās efektīvai darbībai konkrētos apstākļos.
– Pretinieka stipro un vājo pušu apzināšana un sagatavošanās darbībai, ņemot vērā šīs pretinieka īpatnības.
– Nepieciešamo kustību iemaņu pārbaude un iemaņu prasmes lietošanas slīpēšana, ņemot vērā to psiholoģisko struktūru.
– Aktīvas uzvarēttieksmes ierosināšana (orientācija uz uzvaru) priekšā stāvošās sacensībās.
– Veidot ciešu pārliecību par saviem spēkiem un iespējām sasniegt uzvaru priekšā stāvošās sacensībās.
– Negatīvo emociju pārvarēšana, ko izraisījušas priekšā stāvošās sacensības; moža emocionālā noskaņojuma radīšana un uzturēšana – raksturīga «sportiskās formas» īpatnība.
– Ierosināt gatavību maksimālam gribas sasprindzinājumam un prasme to izpaust priekšā stāvošos sacensību apstākļos [43; 9—10].
Pēc A. Puni, psiholoģiskā sagatavošana – tā ir sarežģīta pilnīga personības izpausme, ko raksturo sportista skaidra pārliecība par saviem spēkiem, vēlme aktīvi