– Viņa melo. Var būt vienīgi tā, ka viņa melo. Neiomij, viņš ir tavs tētis. Viņš ir vienu asiņu ar tevi. Viņš ir mans vīrs. Policija… tagad mūsu māja ir pilna ar viņiem. Viņi saslēdza tavu tēti rokudzelžos un aizveda projām.
– Es pati pārgriezu virves, ar kurām viņa bija sasieta.
– Nē, neko tu nepārgriezi. Tu tūdaļ pat pārstāsi melot un visiem pastāstīsi, ka pati to sagudroji.
Neiomijas galvā pulsēja kāds dīvains notrulinošs troksnis, un viņas sacītie vārdi skanēja, kā atbalsodamies caur to.
– Es noplēsu līmlenti viņai no mutes. Es palīdzēju viņai izkļūt ārā no tā pagraba. Viņa bija bez drēbēm un gandrīz nevarēja paiet.
– Nē.
– Viņš Ešliju izvaroja.
– Nesaki tādus vārdus! – Sūzanas balss kļuva spalga, un viņa sapurināja Neiomiju. – Nemaz neuzdrīksties!
– Uz sienas bija attēli. Daudzi attēli ar citām meitenēm, mammu. Tur bija arī naži un sakaltušas asinis uz tiem, bija virve un…
– Es nevēlos to klausīties. – Sūzana aizspieda ausis. – Kā gan tu vari sacīt kaut ko tādu?! Un kā lai es tam visam noticu? Viņš ir mans vīrs. Es kopā ar viņu esmu nodzīvojusi četrpadsmit gadus. Es dzemdēju viņam divus bērnus. Nakti pēc nakts es gulēju ar viņu vienā gultā… – Piepeši niknums sašķīda lauskās kā stikls. Sūzana atkal atbalstīja galvu uz meitas pleca. – Vai manu, vai… Un ko mēs tagad iesāksim? Kā tas viss pavērsīsies pret mums?
– Mums viss būs labi, – Neiomija atkal atkārtoja, lai cik bezpalīdzīgi tas arī izklausījās. – Mums viss būs labi, mammu.
Viņas nedrīkstēja atgriezties mājās. Vismaz ne tik ilgi, kamēr policija un FIB būs izdarījuši visu nepieciešamo. Tomēr Letija no viņu mājām atgādāja drēbes un zobu sukas un iekārtoja viņas savā viesu istabā, bet Meisonam tika atvēlēta vieta pie Letijas dēla.
Ārsts iedeva Neiomijas mammai kādas zāles, lai viņa varētu gulēt, un tas bija labi. Neiomija nomazgājās dušā un uzģērba savas drēbes, sasēja matus zirgastē un jau sajutās savā ādā. Nākdama no vannas istabas, viņa šķērsoja gaiteni un atvēra durvis, lai paskatītos, kā klājas mammai, un pamanīja savu mazo brāli, kurš bija apsēdies uz gultas.
– Nemodini viņu! – Neiomija nošņācās. Meisons pagrieza galvu, lai palūkotos uz māsu, un, ieraudzījusi zēna seju, meitene sajutās nelāgi par tik asā tonī izteikto aizrādījumu.
Arī Meisons bija raudājis, uz viņa sejas bija redzamas asaru pēdas, ap acīm vīdēja sārti loki, bet skatiens likās gluži tukšs.
– Es vienkārši skatos uz viņu.
– Nāc ārā, Meison. Ja mamma pamodīsies, tad atkal raudās.
Meisons bez iebildumiem paklausīja – un tas notika ārkārtīgi reti –, tad taisnā ceļā piegāja pie māsas un cieši viņu apskāva.
Pēdējā laikā viņi nemaz tik bieži neapskāvās, taču bija labi, ja blakus bija kāds, pie kā turēties, un Neiomija arī apvija rokas ap brāli.
– Viņi ienāca mājā, bet mēs tobrīd vēl gulējām. Es dzirdēju, kā tētis kliedz, un dzirdēju arī citus cilvēkus. Tad es izskrēju ārā. Es redzēju, kā tētis cīnās ar šerifa vietnieku, un viņš kopā ar vēl citiem piespieda tēti pie sienas. Mamma kliedza un raudāja. Viņi saslēdza tēti rokudzelžos gluži kā filmās. Vai viņš ir aplaupījis banku? Man neviens neko nepateica.
– Nē, banku viņš neaplaupīja.
Ja viņi tagad dotos lejup uz pirmo stāvu, tad tur sastaptos ar Letiju, tālab Neiomija kopā ar brāli apsēdās turpat uz grīdas.
– Viņš darīja pāri cilvēkiem, Meison. Sievietēm.
– Kāpēc?
– To es nezinu, bet tētis nodarīja viņām sāpes.
– Varbūt viņas pašas bija vainīgas.
– Nē, tā nebija. Viņš aizveda tās sievietes meža dziļumā, ieslēdza pagrabā un mocīja.
– Kas tā par vietu?
– Ļoti baisa vieta. Un tāpēc viņiem nāksies ielikt tēti cietumā.
– Es negribu, lai tētim būtu jāiet cietumā. – Pār zēna vaigiem atkal ritēja asaras. Neiomija varēja vienīgi apskaut zēna plecus.
– Meison, viņš ļoti briesmīgi izrīkojās ar tām sievietēm. Viņam ir jāiet cietumā.
– Vai mammai arī būs jāiet cietumā?
– Nē, jo viņa nevienam pāri nav nodarījusi. Viņa nemaz nezināja, ka viņš moka cilvēkus. Nesāc viņu par to iztaujāt. Un neiesaisties strīdos. Cilvēki teiks briesmīgus vārdus par tēti, un tev noteikti gribēsies viņu aizstāvēt, taču tu to nevari darīt. Jo tas, ko viņi sacīs, būs patiesība.
Meisona sejā parādījās kareivīga izteiksme. – Kā tad tu zini, kas ir taisnība un kas ne?
– Tāpēc ka es redzēju, – tāpēc es zinu. Tagad es par to vairs negribu runāt. Šodien es jau esmu pietiekami daudz par to runājusi. Es vēlos, kaut tas viss ātrāk beigtos. Un vēlos, lai mēs atrastos kaut kur pavisam citā vietā.
– Es gribu uz mājām.
Neiomija gan to nevēlējās. Viņa vispār vairs nemūžam negribēja atgriezties tajā mājā, no kuras netālu meža dziļumā bija tas briesmīgais pagrabs un kur dzīvojis un pie galda ēdis varmāka.
– Mis Letija sacīja, ka viņiem ģimenes istabā esot ”Nintendo” spēle.
Kareivīgo izteiksmi brāļa sejā nomainīja cerība, kas mijās ar šaubām. – Vai mēs drīkstēsim spēlēt?
– Viņa teica, ka drīkstēsim.
– Vai viņiem ir ”Ēzelītis Kongs”?
– Mēs varam to noskaidrot.
Viņiem mājās nebija ne videospēļu, ne arī datora, tomēr viņiem bija draugi, kuriem tas viss bija pieejams, tāpēc pamati likās apgūti. Neiomija zināja, ka Meisons ir kaismīgs videospēļu cienītājs. Ar Letijas palīdzību bija pavisam viegli nosēdināt Meisonu ģimenes istabā, un vēl labāk kļuva tad, kad Letija ar ciešu skatienu nobrīdināja savu pusaugu dēlu uzspēlēt kopā ar Neiomijas brāli.
– Es grasos pagatavot limonādi. Tu noteikti varētu nākt man talkā.
Māja bija ļoti jauka. Tīra un omulīga. Tajā bija daudz krāsu – gan uz sienām, gan mēbelēm. Neiomija zināja, ka misters Hārbavs ir angļu valodas pasniedzējs vidusskolā, bet mis Letija strādā šerifa birojā. Un tomēr Neiomijas acīm šī māja izskatījās bagāta.
Virtuvē bija trauku mazgājamā mašīna – Neiomijas mājās šis gods piederējās viņai pašai – un vēl arī sniegbalta lete, kuras vidū atradās otra izlietne.
– Jūsu māja ir jauka, mis Letija.
– Ak, pateicos. Es te jūtos laimīga. Un man gribas, lai jūs šeit justos ērti, kamēr te viesojaties.
– Kā jūs domājat, cik ilgi tas būs?
– Dienu vai divas, tas arī viss. – Letija tējas traukā iebēra cukuru un ielēja ūdeni, lai to uzvārītu. – Vai tu kādreiz esi gatavojusi šādu limonādi?
– Nē, kundze.
– Tas