”Skrien, skrien, skrien, skrien melnajā tumsā, bēdz projām. Un tad radīsies iespaids, it kā nekas no šā visa nekad nebūtu noticis.”
Pār sievietes sasisto seju lāsoja sviedri. Ešlija pūlējās piecelties, taču kājas neklausīja, tās nespēja viņu noturēt. Viņa nokrita uz netīrās grīdas, sēcoši elpojot. – Es vēl nevaru paiet… manas kājas. Piedod, piedod. Tev būs jāpalīdz. Lūdzu, palīdzi man izkļūt ārā no šejienes!
– Tavas kājas ir vienkārši aizmigušas, tas arī viss. – Neiomija paķēra segu un uzklāja to Ešlijas pleciem. – Tev ir jāpamēģina piecelties. – Ar Neiomijas atbalstu Ešlijai izdevās beidzot pieslieties kājās. – Atbalsties pret mani. Es grasos tevi stumt augšup pa kāpnēm, taču tev jāpūlas rāpties arī pašai. Vismaz jāmēģina.
– To es varu. To es varu.
Kāpiens bija lēns, un viņas abas nosvīda. Lietus jau lija, un šā īsā gājiena laikā Ešlija gandrīz paslīdēja. Neiomijai muskuļi sāpēja no piepūles, stumjot un balstot Ešliju, kura svēra krietni vairāk par mazo meiteni. Vēl viens šņuksts un vaids, un nu jau Ešlija izrausās ārā. Viņa nokrita uz zemes un palika tur guļam.
– Tev jābēg projām.
– Es pat nezinu, kur atrodos. Piedod. Es nezinu, cik ilgi esmu bijusi ieslēgta tajā pazemē. Vienu dienu vai varbūt divas. Es neesmu ne ēdusi, ne dzērusi, kopš… Un es esmu savainota.
Pār Ešlijas seju straumēm ritēja asaras, viņa nešņukstēja, tikai raudzījās uz Neiomiju. – Viņš… viņš izvaroja mani un žņaudza mani, graizīja manu miesu un sita mani. Potīte… tai kaut kas ir noticis. Es nevaru balstīties uz tās, nevaru paskriet. Vai tu varētu mani dabūt projām no šejienes? Aizvest uz policiju?
Lietus šaustīja viņu augumus, un zibens izgaismoja apkārtni tik spilgti, ka likās – jau iestājies rīts.
Tikai Neiomija nekādi nespēja pamosties no murga.
– Pagaidi mirkli.
– Neej tur atpakaļ!
– Vienkārši pagaidi. – Viņa atgriezās atpakaļ tajā baisajā vietā un paņēma nazi. Uz tā bija arī asinis, kas nebija radušās no nejaušajiem iegriezumiem pūliņos atbrīvot Ešliju.
Lai gan Neiomiju bija pārņēmis nelabums, viņa parakņājās baisajā drānu kaudzē un atrada saplēstas īsbikses un skrandainu kreklu.
Viņa tos iznesa ārā. Ešlija, ieraudzījusi drēbes, pamāja ar galvu.
– Labi. Tu esi gudra.
– Apavus es neredzēju. Taču ar īsbiksēm un kreklu mugurā tev būs vieglāk. Drēbes gan ir saplēstas, tomēr…
– Tas nav svarīgi, – Ešlija smagi atspiedās pret meiteni, kad uzvilka īsbikses un kreklu.
Neiomija pamanīja, ka no kustības ir atvērušās iegriezuma rētas uz Ešlijas auguma un pa tām sūcas asinis.
”Vienkārši dari to,” viņa sev sacīja. ”Nedomā, bet vienkārši izdari, kas vajadzīgs.”
– Tev ir jāiet, par spīti sāpēm. Mēs sameklēsim labu, resnu nūju, lai tu varētu atbalstīties. Nezinu, cik tagad ir pulkstenis, taču no rīta viņi sāks mani meklēt. Mums tagad jātiek uz ceļa. No šejienes līdz pilsētai būs jāpieveic vairāk nekā jūdze. Tev nāksies iet.
– Ja vajadzēs, es kaut vai rāpošu.
Vispirms Ešlija uzslējās ceļos un ar Neiomijas palīdzību – kājās. Viss notika ļoti lēni. Ešlija smagi elpoja, un Neiomija secināja, ka kustības viņai sagādā sāpes. Meitene sameklēja kādu nokritušu zaru, un tas kaut nedaudz atviegloja iešanu, taču tikai mazliet, jo taka negaisa dēļ bija kļuvusi pavisam dubļaina.
Viņas šķērsoja strautu – lietus tā tecējumu bija padarījis daudz straujāku – un turpināja virzīties uz priekšu.
– Piedod, piedod, es pat nepajautāju tavu vārdu.
– Neiomija.
– Tas ir skaists vārds. Neiomij, man tagad uz brīdi jāapstājas.
– Labi, taču tikai uz minūti.
Ešlija, smagi elpodama, atbalstījās pret koka stumbru, cieši turēdama savu nūju. Pār seju tecēja sviedru straumītes, kas jaucās ar lietus lāsēm. – Vai tas bija suns? Es dzirdēju suņa rejas.
– Tas droši vien ir Karalis. Hārdija māja ir tur.
– Vai mēs varam doties turp? Mēs varētu piezvanīt policijai, saņemt palīdzību.
– Tas ir pārāk tuvu. – Misters Hārdijs bija baznīcas diakons kopā ar Neiomijas tēvu un vispirms piezvanītu viņas tēvam un tikai pēc tam policijai.
– Pārāk tuvu? Man ir tāda sajūta, ka mēs esam nogājušas jau neskaitāmas jūdzes.
– Neesam pieveikušas pat vienu.
– Labi. – Ešlija uz mirkli aizvēra plakstus un iekoda sev lūpā. – Labi. Vai tu pazīsti to vīrieti? To, kurš mani sagūstīja un mocīja mani?
– Jā.
– Un tu zini, kā viņu sauc. Zini, kā viņi varēs to vīrieti sameklēt.
– Jā. Un tagad mums jāturpina ceļš. Mums jāiet uz priekšu. – Pasaki man viņa vārdu. – Saviebusies no sāpēm, Ešlija atgrūdās no koka un klibojot devās uz priekšu. – Ja es to zināšu, man būs vieglāk paiet.
– Viņu sauc Tomass Bouss. Tomass Deivids Bouss.
– Tomass Deivids Bouss. Un cik tev ir gadu?
– Vienpadsmit. Pirmdien man paliks divpadsmit.
– Daudz laimes dzimšanas dienā. Tu patiešām esi gudra, stipra un drosmīga. Tu izglābi man dzīvību, Neiomij. Tu izglābi man dzīvību pirms savas divpadsmitās dzimšanas dienas. Nekad to neaizmirsti.
– Tas nenotiks. Es neaizmirsīšu. Negaiss mazinās.
Neiomija turējās mežā. Tas prasīja ilgāku laiku nekā iešana pa ceļu. Tomēr tagad meitene bija iepazinusi īstas bailes un turējās glābjošajā meža tumsā, līdz abas bija nonākušas pie nelielās pilsētiņas Painmedousas robežas.
Neiomija šajā pilsētiņā gāja uz skolu un baznīcu, bet viņas mamma iepirkās tirgū. Meitene gan nekad vēl nebija apmeklējusi šerifa biroju, bet zināja, kur tas atrodas.
Rītausma bija padarījusi mazliet gaišāku debesu pamali austrumu pusē, un pirmie saules stari atmirdzēja lietus atstātajās peļķēs. Meitene veda Ešliju garām baznīcai un pāri šaurajam tiltam, kas savienoja nelielās upītes krastus. Sandales, viņai sperot soļus, šļakstēja. Ešlija kliboja, atbalstījusies uz nūjas, un ieelsās pie katra sāpīgā soļa.
– Kas šī ir par pilsētu?
– Painmedousa.
– Kas? Nē, es biju Morgantaunā. Es mācos Rietumvirdžīnijas universitātes koledžā.
– Morgantauna ir apmēram divdesmit jūdžu attālumā no šejienes.
– Es trenējos. Skrēju. Tici vai ne, bet es esmu garo distanču skrējēja. Un es katru rītu trenējos. Arī tajā rītā. Viņš bija novietojis mašīnu ielas malā, galvā viņam bija kapuce, likās, ka viņš vienkārši atpūšas. Man nācās mazliet palēnināt gaitu, un viņš mani sagrāba. Viņš man iesita ar kaut ko. Un tad es pamodos tajā vietā. Man tagad atkal vajadzēs apstāties.
”Nē, nē, nē. Nedrīkst apstāties. Nedrīkst domāt. Tikai jāiet uz priekšu.”
– Mēs