Tiklīdz viņš paraudzījās apkārt, vienu biedējošu mirkli meitenei šķita, ka tēvs lūkojas tieši viņai virsū. Šis cilvēks – un to viņa zināja pavisam skaidri – noteikti nodarītu viņai sāpes. Viņš sistu ar dūrēm – tā, kā nemūžam nedarītu tēvs, kurš rūpējas par ģimenes drošību.
Meitenei kaklā bija iestrēdzis bezpalīdzīgs vaids, un viņa nodomāja: ”Lūdzu, tēti! Lūdzu!”
Pagriezies viņš gariem, drošiem un platiem soļiem devās atpakaļ pa to pašu ceļu, pa kuru bija atnācis.
Muskuļi trīcēja, taču Neiomija nekustējās tik ilgi, kamēr bija saklausāma vienīgi nakts dziesma un sajūtamas pirmās vēja brāzmas. Negaiss jau bija tepat, bet viņas tēvs bija aizgājis.
Neiomija uzvilka īsbikses, izslējās taisni un no kājām notīrīja pielipušās skujas.
Mēness bija pilnībā nozudis, piedzīvojumu garu nomāca melnas šausmas.
Tomēr acis jau bija pietiekami pieradušas pie tumsas, lai aizvestu meiteni atpakaļ līdz lapu segas klātajām durvīm. Viņa tās redzēja vienīgi tāpēc, ka zināja – tās atrodas tur.
Tagad viņa varēja saklausīt pati savu elpu, tā bija vien sīka pūsmiņa salīdzinājumā ar apkārt svilpojošajiem vējiem. Gaiss bija vēss, taču tagad viņai jau gribējās siltumu. Likās, ka aukstums stindzina līdz pat kauliem, gluži kā ziemas salā. Viņa pietupās, lai notraustu no durvīm lapu pārklāju, un rokas drebēja.
Neiomija skatījās uz bultu. Tā bija smaga un sarūsējusi un uzticami sargāja vecās koka durvis. Pirksti pārslīdēja tai pāri, taču pagaidām viņa vēl negribēja to kustināt. Viņa gribēja būt mājās, savā gultā, drošībā… Viņa nealka atcerēties to, kāds izskatījās tēvs. Tik mežonīgs…
Tomēr pirksti nu jau sniedzās pēc bultas, ar abām rokām viņa to centās izkustināt, bet tā tik viegli nepadevās. Meitene sakoda zobus, taču neatlaidās, līdz bulta beidzot izkustējās no vietas.
”Tur būs mans divritenis,” viņa sacīja pati sev, lai gan krūtīs milza biedējošs smagums. ”Mans spožais, sarkanais divritenis, ko es saņemšu dzimšanas dienā. Un to es atradīšu aiz šīm durvīm.”
Neiomija lēnām pacēla durvis un ieskatījās bezdibenīgi dziļajā tumsā.
Smagi norijusi siekalas, viņa no kabatas izņēma savu mazo lukturīti un, izmantojot tā nelielo staru, izgaismoja sev ceļu lejup pa kāpnēm.
Piepeši meiteni pārņēma bailes, viņai likās, ka ieraudzīs sava tēva seju turpat pretī. To mežonīgo un biedējoši baiso skatienu viņa sejā… Un durvis varēja aizcirsties ciet, ieslēdzot viņu pazemē… Meitene jau gandrīz grasījās pagriezties atpakaļ, bet tad izdzirdēja kādu skaņu. Tā līdzinājās smilkstam.
Viņa sastinga uz kāpnēm.
Lejā atradās kāds dzīvnieks. ”Kāpēc tētim vajadzētu pazemē turēt dzīvnieku? Kucēntiņš? Vai tas domāts kā pārsteigums man dzimšanas dienā?” Neiomija vienmēr bija vēlējusies sev kucēntiņu, taču viņai tas netika atļauts. Pat Meisons nespēja izlūgties viņiem sunīti.
Acīs dzēla asaras, kad kājas pieskārās zemei pie apakšējā pakāpiena. ”Būs jāizlūdzas piedošana par to, ka tik briesmīgi esmu domājusi par savu tēvu, jo galu galā domas ir tikpat liels grēks kā rīcība.”
Meitene paspīdināja lukturīša staru apkārt; sirdi pārpildīja gaidas un prieks. Viņa bija gatava ieraudzīt būrī iesprostotu smilkstošu kucēnu, taču izrādījās, ka tur atrodas sieviete. Viņas acis bija plaši atvērtas un glāžaini spīdēja no asarām, kas nemitējās plūst pār vaigiem. Sieviete centās kaut ko izdvest, taču tas bija grūti, jo mutei pāri klājās līmlente. Seju un kaklu izraibināja svaigi skrāpējumi un dziļāki ievainojumi.
Mugurā sievietei nebija drānu, viņa bija pilnīgi kaila, tomēr necentās aizsegties.
Viņa nespēja, gluži vienkārši nespēja nekādi aizsegties. Rokas viņai bija sasietas ar resnu virvi, kas bija iekrāsojusies sarkana no asiņojošajām rētām pie delnu pamatnēm un bija piestiprināta metāla stienim turpat pie veca matrača, uz kura viņa gulēja. Sievietes kājas bija plati paplestas un pie potītēm arī sasietas ar tādu pašu resnu virvi.
Sieviete joprojām pūlējās kaut ko pateikt, un šīs baisās, sirdi stindzinošās skaņas triecās meitenei ausīs, likdamas vēderā savilkties smagam kamolam.
Gluži kā sapnī Neiomija pagāja uz priekšu. Nu jau ausīs skanēja īsta dārdoņa, it kā viņa pārāk ilgi būtu palikusi zem ūdens un vairs nespētu iznirt virspusē. Mute bija pavisam izkaltusi, vārdi netīkami ķērās kaklā.
– Nekliedz. Tu nedrīksti kliegt. Viņš var sadzirdēt un atgriezties. Ja?
Svešā pamāja ar galvu, un viņas aiztūkušajās acīs bija lasāms lūgums.
Neiomija trīcošiem pirkstiem knibināja līmlentes stūri.
– Tev jāizturas klusi, – viņa čukstus brīdināja. – Lūdzu, tikai izturies klusi! – Viņai izdevās noraut līmlenti.
Švirksts bija briesmīgs, un uz sievietes sejas palika jēla, sarkana zīme, taču viņa nekliedza.
– Lūdzu. – Viņas balss skanēja līdzīgi sarūsējušu eņģu čerkstoņai. – Lūdzu, palīdzi man. Lūdzu, neatstāj mani šeit.
– Tev jātiek projām. Tev jābēg. – Neiomija atskatījās uz pagraba durvīm. ”Ja nu viņš atgriežas? Mīļais Dievs, ja nu tas mežonīgais vīrietis, kurš izskatījās līdzīgs manam tēvam, atgriežas?”
Meitene pūlējās atsiet virvi, taču mezgli bija pārmēru cieši savilkti. No izmisīgajiem pūliņiem pirksti jau bija kļuvuši jēli. Viņa pagriezās uz otru pusi un paspīdināja lukturīti.
Neiomija ieraudzīja alkoholiska dzēriena pudeli – mājās tēvs bija stingri noliedzis kaut ko tādu turēt. Un bija vēl virve, ritulī satīta, kas gaidīja savu kārtu. Veca sega, lukturis. Žurnāli, uz kuru vākiem bija redzamas kailas sievietes, fotoaparāts un… Ak nē, nē, nē, nē, nē… Fotogrāfijas ar kailām sievietēm, kas piesietas pie sienas. Tās līdzinājās šai sievietei. Kailas, sasietas, asiņojošas un neizsakāmu baiļu pārņemtas.
Un sieviete, kura lūkojās pretī ar mirušu skatienu.
Turpat bija vecs krēsls, pie sienas pienaglots plaukts, uz tā saliktas dažādas skārdenes un burkas. Kaudze ar kaut kādām asiņainām lupatām – nē, tās bija drēbes, saplēstas drēbes.
Asinis varēja pat saost.
Un tur bija arī naži. Ļoti daudz nažu.
Pūlēdamās izslēgt no apziņas visu pārējo, Neiomija paķēra vienu nazi un mēģināja pārgriezt ciešos mezglus.
– Tev tikai jāizturas klusi. Pavisam klusi.
Meitene nejauši aizķēra arī sievietes miesu, taču viņa neiekliedzās.
– Pasteidzies, lūdzu, pasteidzies! Lūdzu, lūdzu… – Viņa apspieda vaidu, kad rokas beidzot bija brīvas. Kad viņa pūlējās rokas nolaist uz leju, tās ļoti trīcēja. – Sāp. Mīļais Dievs, tas ir sāpīgi.
– Nedomā par to, tu tikai nedomā par to. Ja domāsi, sāpēs vairāk. – Jā, domas spēja sagādāt sāpes. Nedrīkstēja domāt par asinīm, fotogrāfijām, par saplēsto briesmīgo drēbju kaudzi.
Neiomija sāka griezt virvi, kas bija apvīta ap vienu sievietes potīti. – Kā tevi