Piektā nodaļa
“– Jūs allaž esat tik nepacietīgs, seržant Vorik, – sacīja patologanatoms, rūpīgi nopētot līķi.
– Varbūt jūs vismaz varētu pateikt, cik ilgi tas līķis ir gulējis ūdenī? – jautāja detektīvs.”
Brīdī, kad Harijs izsvītroja vārdu “tas”, iezvanījās tālrunis. Viņš nolika pildspalvu, pacēla klausuli un strupi noteica:
– Jā.
– Te Herolds Gincburgs. Apsveicu! Tu šonedēļ esi astotais. – Ik ceturtdienas pēcpusdienu viņš zvanīja, lai paziņotu, kurā vietā atradīsies Harija grāmata bestselleru svētdienas sarakstā. – Deviņas nedēļas pirmajā piecpadsmitniekā!
Pirms mēneša Harijs bija ceturtais, un tā bija augstākā iegūtā vieta. Emmai viņš neko neminēja, tomēr cerēja, ka būs viens no tiem izredzētajiem britu rakstniekiem, kas ieguvuši atzinību abās Atlantija okeāna pusēs. Pēdējie divi detektīvstāsti par Viljamu Voriku Lielbritānijā ierindojās pirmajā vietā, taču ASV saraksta augšgalu viņam vēl nebija izdevies sasniegt.
– Svarīgākie ir pārdošanas dati, – Gincburgs sacīja, gluži kā nolasījis Harija domas. – Un es esmu pārliecināts, ka tu kāpsi vēl augstāk, tiklīdz martā iznāks grāmata mīkstajos vākos. – Harijs ievēroja, ka tiek lietota frāze “kāpsi vēl augstāk”, nevis “būsi pirmais”. – Kā klājas Emmai?
– Viņa gatavo runu par to, kāpēc kompānijai pagaidām nevajadzētu būvēt luksusa laineri.
– Pēc bestsellera neizklausās, – Herolds novilka. – Un kā veicas Sebastjanam?
– Pārvietojas ratiņkrēslā, bet ārsts apgalvo, ka nākamnedēļ atļaus viņam iziet ārā.
– Bravo! Vai tas nozīmē, ka viņš drīkstēs doties mājup?
– Nē. Virsmāsa uzskata, ka tik tāli ceļojumi Sebastjanam vēl nebūs pa spēkam. Bet iespējams, ka viņš drīkstēs aizbraukt uz Kembridžu pie kuratora un iedzert tēju ar krustmāti.
– Briesmīgi. Nekas, gan jau viņš aizbēgs.
– Vai tiks izmests. Nezinu, kas būs pirmais.
– Kāpēc lai viņu izmestu no slimnīcas?
– Dažas māsiņas jau sākušas pārlieku interesēties par Sebastjanu, un es baidos, ka viņš nebūt neiebilst.
– Septiņu plīvuru deja, – norādīja Herolds. Harijs iesmējās. – Vai viņš joprojām cer septembrī sākt studijas Kembridžā?
– Cik es varu spriest, jā. Bet kopš avārijas viņš ir diezgan mainījies, tādēļ mani nepārsteigs nekas.
– Kā mainījies?
– Konkrēti pateikt nav iespējams. Viņš ir nobriedis. Pirms gada par tādām lietām es pat nedomātu. Un, manuprāt, es zinu iemeslu.
– Intriģējoši.
– Tik tiešām. Izstāstīšu, kad nākamreiz viesošos Ņujorkā.
– Vai man ilgi būs jāgaida?
– Jā. Gluži tāpat kā rakstīšanas procesā, es arī tagad nezinu, kas notiks, kad pāršķiršu nākamo lappusi.
– Tad pasveicini mūsu izcilo meiteni! Un pasaki viņai, ka “Menorhausu rudenī” es esmu pakarinājis savā kabinetā blakus Rojam Lihteinšteinam.
– Kas ir Rojs Lihtenšteins?
– Pēdējais modes kliedziens Ņujorkā, bet nedomāju, ka viņa popularitāte būs ilga. Manuprāt, Džesika ir daudz spējīgāka. Ja viņa man uzgleznos Ņujorku rudenī, tad es viņai Ziemassvētkos uzdāvināšu Lihtenšteinu.
– Interesanti, vai viņa par tādu ir dzirdējusi?
– Un nobeigumā… vai drīkstu jautāt, cik tālu tu esi ticis ar jaunāko stāstu par Viljamu Voriku?
– Es noteikti būtu ticis daudz tālāk, ja mani nemitīgi netraucētu.
– Piedod, – novilka Herolds. – Man nepateica, ka tu raksti.
– Redzi, Voriks ir nonācis neatrisināmas problēmas priekšā. Vai, patiesību sakot, es.
– Kā varu palīdzēt?
– Nekā. Tieši tādēļ jau tu esi izdevējs un es esmu rakstnieks.
– Kas noticis? – neatlaidās Herolds.
– Voriks atrada bijušās sievas līķi ezera dibenā, taču ir visnotaļ pārliecināts, ka viņa nogalināta pirms noslīcināšanas.
– Un kāda ir problēma?
– Manējā vai Vorika?
– Sāksim ar Voriku.
– Viņam patologanatoma atskaiti sola tikai pēc divdesmit četrām stundām.
– Un kāda ir tava problēma?
– Man ir divdesmit četras stundas, lai izlemtu, kas būs rakstīts tajā atskaitē.
– Vai Voriks zina, kas nogalinājis bijušo sievu?
– Pārliecināts viņš nav. Patlaban viņam ir pieci aizdomās turamie, un katram ir motīvs… un alibi.
– Bet tu taču zini, kurš ir vainīgais?
– Nē, – attrauca Harijs. – Ja to nezinu es, tad to nezina arī lasītājs.
– Vai tas nav riskanti?
– Ir. Bet darbs kļūst aizraujošāks gan man pašam, gan lasītājam.
– Nespēju vien sagaidīt pirmo uzmetumu!
– Es arī ne.
– Piedod. Ļaušu tev atgriezties pie bijušās sievas līķa ezerā. Pēc nedēļas atkal piezvanīšu, lai noskaidrotu, kurš viņu noslīcināja.
Kad Gincburgs nolika klausuli, Harijs palūkojās uz balto papīra lapu sev priekšā un mēģināja koncentrēties.
“– Kā tu domā, Pērsij?
– Konkrētiem secinājumiem vēl par agru. Viņa jānogādā uz laboratoriju un jāveic vairākas pārbaudes, un tikai tad es varēšu pateikt kaut ko vairāk.
– Kad būs gatavs pirmais ziņojums? – jautāja Voriks.
– Jūs allaž esat tik nepacietīgs, Viljam…”
Harijs pacēla galvu un piepeši saprata, kurš ir slepkava.
Emmai nepatika Sebastjana priekšlikums iecelt Džailsu un Greisu direktoru amatos, lai uzvarētu izšķirošajā balsojumā, tomēr viņa uzskatīja par savu pienākumu izstāstīt brālim un māsai par grūtībām. Viņa lepojās, ka drīkst pārstāvēt ģimeni uzņēmuma valdē, turpretī brālis un māsa īpaši neinteresējās par to, kas notiek aiz Beringtonu kuģniecības slēgtajām durvīm, – ja vien ik ceturksni saņēma dividendes.
Džailss bija aizņemts ar pienākumiem Pārstāvju palātā, turklāt Hjū Geitskels bija uzaicinājis viņu iesaistīties Ēnu kabinetā un uzticējis viņam Eiropas lietu ministra portfeli. Līdz ar to savā vēlēšanu apgabalā viņš bija reti sastopams un regulāri apmeklēja tās valstis, kuras balsos par atļauju Lielbritānijai iestāties Eiropas ekonomiskajā kopienā. Jau vairākus mēnešus leiboristi bija aptauju galvgalī, un izskatījās, ka Džailss pēc nākamajām vēlēšanām kļūs par valdības ministru. Tātad papildu raizes viņam noteikti nebūtu vajadzīgas.
Harijs un Emma priecājās, ka beidzot Džailss paziņoja