Atriebība. Bakingemas pirmais reiss. Džefrijs Ārčers

es rīkošos, lai to nepieļautu!”

      Aleksam Fišeram bija grūti koncentrēties, lai noklausītos Emmas pateicības runu, – viņš mēģināja saprast, kā paskaidrot donam Pedro savas sievas rīcību.

      Martiness bija ierosinājis valdē iecelt savus dēlus Djego un Luisu, taču Alekss pārliecināja viņu, ka direktori drīzāk ievēlēs par priekšsēdētāju sievieti, nekā ļaus svešiniekam pārņemt kompāniju.

      “Eh, pateikšu, ka Emma gluži vienkārši uzvarēja vēlēšanās, un nepieminēšu savas sievas nodevību,” prātoja Fišers. “Man vienalga, kas notiks, ja dons Pedro izlasīs protokolu.”

      Sūzana Fišere novietoja automobili pie Arkādijas namiem, atslēdza ārdurvis, ar liftu uzbrauca trešajā stāvā un iegāja dzīvoklī, iesteidzās guļamistabā, nokrita ceļos un no pagultes izvilka divus čemodānus. No skapja viņa izņēma sešas kleitas, divus kostīmus, vairākus svārkus un balles tērpu, kuru varbūt nekad vairs neuzģērbs. Tad viņa no kumodes atvilktnēm sakravāja pirmajā čemodānā zeķes, apakšveļu, blūzes un džemperus.

      Piecēlusies viņa paskatījās uz Ezeru apgabala akvareli, par kuru Alekss medusmēneša laikā bija stipri pārmaksājis. Viņa jutās iepriecināta, ka glezna lieliski ietilpst otrā čemodāna dibenā. No vannas istabas viņa iznesa tualetes piederumus, rītasvārkus un vairākus dvieļus un visu sapakoja turpat.

      Virtuvē viņas uzmanību piesaistīja vien Vedžvuda firmas pusdienu servīze – kāzu dāvana no Aleksa mātes. Katru trauku viņa rūpīgi iesaiņoja laikraksta lapās un salika divās iepirkumu somās, ko atrada zem izlietnes.

      Zaļā tējas servīze viņai nekad nebija patikusi – ne tikai neskaitāmo robu dēļ, bet arī tāpēc, ka čemodānos vairs nebija vietas.

      – Palīgā! – Sūzana skaļi iesaucās, kad atskārta, ka gribējusi paņemt vēl ļoti daudzas lietas.