Viņš pagrūda durvis, no kurām lobījās zaļa krāsa, un nonāca bāra telpā, kur izskatījās tikpat neuzkrītošs kā mūķene azartspēļu zālē. Taču nebija smalkāka veida, kā paziņot Īru republikāņu armijai, ka viņš ieradies. Diemžēl Belfāstā viņš nevienu nepazina.
Pasūtinot Jameson viskiju, Karls uzsvērti runāja ar vācu akcentu, tad izņēma naudas maku, sameklēja čaukstošu piecu mārciņu banknoti un nolika uz letes. Bārmenis aizdomīgi nopētīja to – acīmredzot bažījās, vai kasē atradīsies pietiekami daudz monētu atlikuma izdošanai.
Karls izdzēra viskiju un tūdaļ pasūtināja nākamo. “Jāparāda, ka vismaz kaut kas man ir kopīgs ar viņiem. Nez kādēļ tiek uzskatīts, ka liela auguma cilvēki ir arī lieli dzērāji.” Pēc otrā viskija viņš palūkojās apkārt, taču neviens neuztvēra viņa skatienu. Apmēram divdesmit bāra apmeklētāji pļāpāja, spēlēja domino, malkoja alu un izlikās, ka nav pamanījuši ziloni trauku veikalā.
Pusdesmitos bārmenis nodzindzināja zvaniņu un izsniedza pēdējos dzērienus vairākiem klientiem, kas steigšus piegāja pie letes. Karlam joprojām neviens nepievērsa uzmanību. Arī pēc dažām minūtēm nekas nemainījās, tādēļ viņš nolēma atgriezties viesnīcā un izmēģināt laimi nākamajā dienā. “Protams, paies gadi, iekams viņi uztvers mani kā vietējo – ja tas vispār notiks. Taču man ir tikai dažas dienas, lai satiktu vīru, kurš nekad nav domājis iegriezties šajā bārā, bet kurš līdz pusnaktij būs uzzinājis, ka esmu pabijis šeit.”
Ārā vairāki acu pāri vēroja katru viņa kustību. Pēc brīža atklājās, ka viņam seko divi piedzērušies vīrieši. Karls gāja pietiekami lēni, lai neatrautos no sekotājiem un viņi varētu ziņot autoritātēm, kur viņš apmeties. Viesnīcas foajē pa logu viņš ievēroja, ka vīri slapstās ēnās ielas pretējā pusē. Viņš uzkāpa trešajā stāvā un iegāja savā istabā. “Pirmajā dienā acīmredzot esmu tikai licis sevi pamanīt.”
Uz naktsgaldiņa bija atstāti viesnīcas gādāti cepumi un apelsīns, ābols un banāns. Karls uzcienājās. Pēc bēgšanas no Berlīnes tūkstoš deviņsimt četrdesmit piektajā gadā viņš bija izdzīvojis, dzerot tanku un smagās tehnikas sakultu duļķainu upju ūdeni, ēdot jēlu zaķa gaļu un uz Šveices robežas – nograužot arī ādu. Garajā maršrutā līdz Vidusjūras krastam viņš ne reizi negulēja zem jumta, nestaigāja pa atklātu ceļu un neiegāja nevienā pilsētā vai ciematā. Beidzot viņš gluži kā ogļu maiss tika paslepšus nogādāts uz klaiņkuģa klāja, pēc pieciem mēnešiem izkāpa Buenosairesā un nekavējoties uzmeklēja donu Pedro Martinesu, tādējādi izpildot pēdējo pavēli, ko Himlers deva pirms pašnāvības. Tagad viņa komandieris bija Martiness.
Devītā nodaļa
Nākamajā rītā Karls pamodās vēlu. Viesnīcas ēdamzālē, kas pilna ar protestantiem, viņš rādīties nedrīkstēja, tādēļ kafejnīcā uz Līsonstrītas stūra nopirka šķiņķa sviestmaizi un tad lēnām devās uz Folsrodu, kur netrūka veikalu apmeklētāju, māmiņu ar ratiņiem, bērnu ar mānekļiem mutēs un priesteru melnos talāros.
Pie bāra “Brīvprātīgais” viņš nostājās, tiklīdz tās tika atvērtas klientiem. Saimnieks viņu – svešinieku, kas norēķinās ar piecu mārciņu banknotēm, – tūdaļ pazina, taču izlikās nepazīstam. Karls pasūtināja pinti gaišā alus un samaksāja ar atlikumu, kas izdots pēc sviestmaizes pirkšanas. Bārā viņš uzturējās līdz pat slēgšanas brīdim, pusdienās izēdot vien nelielo kartupeļu salmiņu paku un līdz vakaram vēl trīs, tādējādi tikai vairojot slāpes. Vietējie nāca un gāja, un Karls ievēroja, ka pāris no tiem nenopirka neko dzeramu. Tas ļāva nezaudēt cerību, diemžēl stundas aizritēja un neviens pat nepalūkojās uz viņa pusi.
Drīz tika pieņemti pēdējie pasūtinājumi, un piecpadsmit minūtes vēlāk bārmenis uzsauca:
– Ir laiks, kungi.
“Atkal velti izšķiesta diena,” Karls sodījās un pa ceļam līdz durvīm jau apsprieda nākamo plānu, kas nozīmēja satikšanos ar protestantiem.
Brīdī, kad viņš spēra soli uz trotuāra, blakus apstājās melns Hillman markas automobilis. Aizmugures durvis atvērās, un viņš nepaguva ne attapties, kad divi vīrieši viņu sagrāba un ievilka salonā. Automobilis aiztraucās tālāk.
Kāds jauneklis, kurš noteikti vēl nebija ieguvis balsstiesības, piespieda pistoli gūstekņa pierei. Viņš izrādījās nobijies, un roka trīcēja tik neganti, ka varēja nevilšus nospiest mēlīti. “Es varētu viņu tūlīt atbruņot,” Karls sprieda, “taču tad nesasniegtu mērķi.” Tādēļ viņš nepretojās, kad otrā pusē sēdošais vīrietis sasēja viņam rokas uz muguras un ar šalli aizsēja acis. Tad viņš tika pārmeklēts un šķīrās no naudas maka. Vīrietis iesvilpās, kad saskaitīja piecu mārciņu banknotes.
– Man tādu ir daudz, – Karls paskaidroja.
Sekoja dedzīgs strīds valodā, kas abiem vīriešiem acīmredzot bija dzimtā. Cik nu Karls varēja spriest, viens gribēja nogalināt gūstekni, tādēļ atlika vien cerēt, ka papildu naudas solījums nomierinās satrauktos prātus. Beidzot pistole tika atrauta no viņa pieres.
Automobilis nogriezās pa labi un pēc brīža – pa kreisi. “Ko viņi mēģina apmuļķot? Es taču zinu, ka viņi brauc atpakaļ pa zināmo maršrutu. Te neviens neriskētu pamest drošo katoļu rajonu.”
Piepeši automobilis apstājās, durvis atvērās, un Karls tika izvilkts ārā. “Ja es būšu dzīvs pēc piecpadsmit minūtēm,” Karls nodomāja, “tad sasniegšu arī pensijas vecumu.” Kāds sagrāba viņu aiz matiem, uzrāva kājās un iegrūda namā, kur uzvēdīja ceptas gaļas smarža. “Bet viesa paēdināšana diez vai ietilpst viņu plānos.”
Pa kāpnēm viņš tika uzrauts kādā telpā, kur oda pēc guļamistabas, un nosēdināts cietā krēslā. Durvis aizcirtās, un viņš palika viens. “Vai tiešām? Visticamāk, es atrodos konspiratīvajā dzīvoklī, un tagad kāds apkārtnes komandieris izlems, ko ar mani iesākt.”
Karlam nebija ne jausmas, cik ilgi ir gaidījis. Ik minūte likās garāka par iepriekšējo. Pēkšņi durvis atvērās, un telpā ienāca vismaz trīs cilvēki. Viens sāka riņķot ap krēslu.
– Ko tu gribi, angli? – viņš skarbi vaicāja.
– Es neesmu anglis, – Karls iebilda. – Es esmu vācietis. Iestājās ilgs klusums.
– Ko tu gribi, frici?
– Izteikt jums piedāvājumu.
– Vai tu atbalsti Īru republikāņu armiju? – dedzīgā tonī pajautāja kāds jaunāks vīrietis.
– Man nospļauties par šo armiju.
– Kāpēc tad tu riskēji mūs uzmeklēt?
– Kā jau teicu, man ir kāds piedāvājums, kas jums varētu šķist vērtīgs. Varbūt taisieties prom un ataiciniet kādu, kurš pieņem lēmumus, jo man ir aizdomas, ka tev, puisīt, māte vēl tikai māca iet uz podiņa.
Sitienam ar dūri pa muti sekoja skaļa dusmīgu vārdu apmaiņa – visi runāja vienlaikus. Pār zodu Karlam tecēja asiņu strūkliņa, un viņš jau gaidīja nākamo triecienu, taču tas netika dots. Vecākais vīrietis acīmredzot