Tumsā kāds sakustējās un sagrāba viņu aiz rokas.
Eiverija iekliedzās un izpūta piparu gāzi. Šoreiz viņa nelietim trāpīja.
Slepkavnieks atkāpās, acis berzēdams.
Viņa jau bija gatava pagriezties un steigties prom, kad piepeši pazina vīrieti.
– Grīzij?
“Vai viņš ir slepkava?” Jā, lai cik savādi tas liktos, tā varēja būt patiesība. Viņš bija disfunkcionāls vīrietis bez ģimenes. Vēl tikko birojā izklausījās, ka viņš Eiveriju ienīst. Pilnīgi iespējams, ka viņš ienīda visas sievietes. Un tomēr… Grīzijs?
– Kāda velna pēc tu tā izdarīji? – viņš iesaucās. – Nolādēts, es samaksāju par taksometru, lai tev pateiktu… Tas puisis ar matiem, viņš… – Grīzijs akli taustījās, līdz atkal satvēra viņas roku.
Neprātīgi pārbijusies, Eiverija iezvēla viņam ar somu pa galvu.
Grīzijs saļima uz asfalta un vairs necēlās.
Viņa stāvēja līdzās un smagi elsoja.
Eiverija bija pilnīgā neizpratnē. “Vai viņš ir miris? Vai viņš ir slepkava? Par kādu puisi ar matiem viņš runāja?”
Nedrošiem soļiem viņa devās uz dzīvokli, ieklausīdamās katrā troksnītī, izvilka atslēgas un trīcošu roku mēģināja iebāzt vienu no tām slēdzenē, kad izdzirdēja kādu lēnām šņirkstinām šķēres.
“Nē. Nē. Dieva dēļ, kaut tā būtu tikai mana iztēle!”
Viņa atskatījās un pamanīja sakustamies palsu ēnu.
Tur kāds stāvēja.
Tā nebija viņas iztēle. Tas bija viņš.
Durvis aiz Eiverijas muguras nočīkstēja un atvērās.
Viņa paklupa, pamatīgi sasita pēcpusi uz sliekšņa. Piparu gāzes baloniņš izslīdēja no rokas un aizripoja.
– Tu atkal kavējies! – aukle iekliedzās.
Sēdēdama uz zemes, Eiverija pagriezās un uzsauca:
– Aizver durvis!
– Kāpēc man būtu jāver ciet durvis? Stulbā aita! Man tevī nav jāklausās. Es aizeju! – Greisa pārskaitusies auroja. Acīmredzot viņa bija lietojusi narkotikas. Ne jau marihuānu, bet drīzāk kokaīnu.
No dzīvokļa skanēja Kārtera izmisīgās raudas.
Palsā ēna aizvien vēl bija turpat. Dūmakaini draudīgais vīrieša siluets nekustējās, nogaidīja.
Eiverija piecēlās kājās un noskaldīja:
– Ver ciet durvis!
Vai nu aukle bija saklausījusi viņas balsī neprātīgās bailes, vai arī pamanījusi to, ko redzēja Eiverija, bet viņa apklusa, iespruka dzīvoklī un aizcirta durvis… pametot Eiveriju vienu.
Uz ielas. Pie slepkavas.
No miglas, gluži kā sliktā sapnī, iznira roka, kas šņakstināja garas šuvēju šķēres.
– Kas tu esi? – Eiverija ievaicājās.
“Ak Dievs! Mana balss šķiet tik mierīga!”
No miglas aizsega iznāca vīrietis. Tas no bāra. Šons Hendrikss. Tas, kuram bija labi uzvalki, franču draudzene un celiņā pāršķirti mati.
Celiņš bija pazudis, tumšie mati izspūruši.
“Puisis ar matiem.”
Grīzijs nebija ieradies, lai nodarītu viņai pāri. Viņš bija ieradies, lai brīdinātu. Un tagad viņš gulēja bezsamaņā un lēnām noasiņoja. Eiverija bija izsitusi no ierindas vīrieti, kurš varētu viņu glābt.
– Tu te slaisties apkārt kopš dienām, kad es biju stāvoklī. Neviens neizseko sievieti divus gadus, – satvērusi somas rokturus abās rokās, viņa ierunājās nedabiski mierīgā balsī.
Ja vien… Varbūt policistiem ir taisnība, ka slepkava vajā vairākas sievietes vienlaikus. Un nogalina.
Eiverija atvēzējās un trāpīja tieši mērķī – plaukstai, kura turēja šķēres.
Viņš noteikti bija vērojis viņu darbībā, jo ar otru roku aši satvēra somas rokturus, pierāva Eiveriju sev klāt un pagrieza ar muguru pret sevi.
Pirksti sapinās garajos rokturos, kauli lūza, un Eiverija iekliedzās – sāpēs, izmisumā un brīdinājumā.
Hendrikss izrāva somu, aizsvieda to un grūda Eiveriju pie sienas. Viņas seja pieplaka netīrajiem ķieģeļiem.
Viņa atskārta, ka šo cīņu ir zaudējusi.
“Kārteram būs jāmirst.”
Pie auss atskanēja Šona balss:
– Nogriezīsim tos skaistos matus. Mēs taču negribam, lai tie piemirkst asinīm.
1
VĒRTJÛFOLSA, VAŠINGTONAS ŠTATS
14. AUGUSTĀ PLKST. 18.15
Ja arī Elizabete Benere manīja interesi, ar kādu pilsētnieki klusi sačukstējās viņai aiz muguras, tad to neizrādīja. Patiesībā viņa to nemaz neievēroja. Cik nu viņa spēja atcerēties, viņa allaž bijusi tā meitene, kuras acu priekšā tēvs ar šķērēm noslepkavojis māti.
Lai gan Elizabete divdesmit trīs gadus nebija spērusi savu kāju Vērtjūfolsā, cilvēki joprojām atminējās Mistijas Beneres slepkavību. Tas Elizabeti savā ziņā padarīja par vietējo slavenību, un vēsts par viņas atgriešanos pāršalca mazpilsētas sabiedrību ar jaudu, kāda piemīt trako zinātnieku allaž prognozētajam cunami.
Pilsētnieki lēsa, ka Elizabete atgriezusies pie tēva, tomēr pēc viena īsa Onermauntinas garīgās veselības aprūpes centra apmeklējuma viņa tur vairs neiegriezās un turpināja aizsākto pētījumu par Klusā okeāna plātņu tektoniku un subdukcijas zonām, kā arī aluviālajiem nogulumiem.
Vai kaut ko tādā garā.
Tas bija saprotami, jo viņas tēvs Čārlzs Beners bija šī pētījuma celmlauzis. Tagad to turpināja viņa, pazīstama un ieredzēta ģeoloģe, kuras vārdu jau divdesmit septiņu gadu vecumā papildināja virkne oficiālu un skanīgu saīsinājumu.
Daži nīgrāki pilsētnieki lika cerības, ka Elizabete sekos tēva pēdās tikai zinātnē, nevis citās jomās.
Vairākums šķita par to pārliecināti, jo Elizabete bija līdzīga mātei, nevis tēvam – tie paši gaišie mati, lielās zilās acis, sievišķīgais augums un gaita, kas liek vīrietim zaudēt prātu.
Ikviens Vērtjūfolsas heteroseksuālais vīrietis bija mēģinājis pievērst sev viņas uzmanību. Elizabete veltīja viņiem bezkaislīgu skatienu, runāja tikai par vulkāniskajiem iežiem un zemeslodi piemeklējušām kataklizmām, un drīz pat neatlaidīgākie pielūdzēji bija spiesti atzīt sakāvi.
Informācija tīmekļa profilā vēstīja, ka Elizabete ir šķīrusies. Vairums vīriešu apgalvoja, ka zina tam iemeslu, – viņa bija garlaicīga.
Un dīvainā kārtā vairums atzina, ka vīrietis, kurš ļāvis Elizabetei Benerei aiziet, bijis lielākais muļķis pasaulē. Tam, ko Elizabete sacīja, nebija nozīmes. Nozīme bija tikai viņas pilnīgajām lūpām, pār kurām plūda vārdi.
Tagad viņa sēdēja kafejnīcā “Skats