Par viņa dēlu. (Tik jauks!)
Par viņa trako bijušo draudzeni. (Intriģējoši! Kaut gan varbūt arī nedaudz biedējoši? Īsti nevarēja saprast.)
Par viņa augumu. Mīļo pasaulīt, viņa bija nodomājusi gluži kā ģībstoša pavaldonības laiku mīlas romānu varone, kad viņš bija atpogājis savu vienkāršo, svītraino lietišķa cilvēka kreklu. Jau tikai iedomājoties vien par viņa krūtīm, Elenu caururba neviltota iekāre, un viņa piespieda divus pirkstus pie savām jutīgajām lūpām, kas vēl sūrstēja no ilgajiem skūpstiem.
Tieši pusnaktī Patriks bija aizgājis. Gluži kā Pelnrušķīte. Viņš bija teicis: kaut arī māte nakšņojot pie viņa, lai pieskatītu viņa dēlu, un viņam nāktos gulēt brīvajā istabā, viņam allaž šķietot, ka, pārnākdams pārāk vēlu, viņš kaut kādā veidā māti izmanto.
– Man ļoti nepatīk tā steigties prom. Protams, ja mēs…
nu, tu saproti… es varēšu viņai pateikt, ka nakšņošu pie tevis, – viņš bija sacījis, aizpogādams kreklu augšup pār savām alu cilvēka krūtīm.
– Būs jau labi, – Elena pusmiegā bija attraukusi. Patiesībā viņa pat priecājās, ka viņš devās prom. Bija jaukāk gulēt gultā un domāt par viņu, nekā ļaut viņam palikt un no rīta raizēties par saviem izspūrušajiem matiem.
– Es tev piezvanīšu, – viņš bija solījis, uz atvadām noskūpstīdams viņu.
Sešos no rīta viņas telefons bija iepīkstējies. Īsziņa.
Kad es tevi atkal varēšu satikt, lūdzu? Šķiet, tu esi mani nohipnotizējusi!
Banāli. Tomēr ārkārtīgi jauki.
Tātad izskatījās, ka viss notiek. Viņa atradās jauna ceļa sākumā. Atkal viss no gala. Viņa dziļi ieelpoja sāļo gaisu un juta, ka tas ieķeras rīklē. Uz mirkli viņai uzgūla visu iepriekš piedzīvoto vilšanos smagums.
Lūdzu, kaut nu šoreiz viss izdotos, viņa žēli nodomāja. Un tad, jau možāk: nu, saņemies taču, dod man iespēju!
Elenai bija bijušas ilgstošas attiecības ar trim vīriešiem: ar Endiju, Edvardu un Džonu. Dažreiz radās sajūta, ka atmiņas par šīm trim attiecībām viņa pastāvīgi velk sev līdzi gluži kā trīs vecas, auklā iesietas skārdenes.
Endijs bija jauns biedējoši gara auguma baņķieris. Viņu trīs gadus ilgušās attiecības Elenai allaž bija šķitušas neskaidri krāpnieciskas, it kā abi būtu tikai izlikušies, ka mīl viens otru, un tas būtu padevies patiešām izcili. Kad Endijam darba dēļ nācās pārcelties uz ārzemēm, neviens no viņiem pat neieminējās, ka Elena varētu doties līdzi. Pēc šīs dēkas viņa bija jutusies tik netīra, it kā būtu ēdusi McDonald’s restorānā.
Edvards bija mīļš, jūtīgs vidusskolas skolotājs. Viņi bija stipri un pamatīgi iemīlējušies viens otrā un kļuvuši par vienu no tiem pāriem, kuriem priekšā ir skaidri saredzams, ar bērniem un mājdzīvniekiem pilns ceļš. Un tad, sarežģītu iemeslu dēļ, kuri arī šobrīd viņai nemaz nebija skaidri, un visiem par lielu satricinājumu, viņu attiecības negaidot izjuka.
Patiešām ārkārtīgi sāpīgi.
Ar Džonu viņa iepazinās savā trīsdesmitajā dzimšanas dienā. Nu labi, viņa bija nodomājusi, šis būs īstais. Īstas pieaugušu cilvēku attiecības. Viņš bija gudrs, izteiksmīgi runājošs inženieris. Elena viņu dievināja. Tikai tad, kad Džons bija saberzis viņas sirdi putekļos, viņa beidzot pamanīja, ka viņš uz šādu dievināšanu patiesībā nekad nebija atbildējis ar to pašu.
Šīs neveiksmīgās attiecības viņa allaž bija uzskatījusi par… jā, par neveiksmēm, taču nu viņai ienāca prātā, ka varbūt patiesībā tās bija kalpojušas tikai par būtiskiem soļiem iepriekš nolemtā ceļā, kas aizvedis pie tieši šī mirkļa tieši šajā pludmalē. Pie zaļacaina mērnieka, kuru sauca Patriks Skots. Viņa iedomājās par Patrika bijušo draudzeni, viņa vajātāju. Par Saskiju. Neparasts vārds ar asām, durstīgām, īsām zilbēm. Elena paviļāja šo vārdu pa muti kā svešādu, agrāk nenobaudītu augli. Seskija nebūtu priecājusies, uzzinot, ka Elenas sirdi šobrīd pildīja biklas cerības.
Elena iespēra pa ūdeni sev priekšā, uzšļācot ledainas lāsītes. Nudien, kas tā meitene īsti bija par cilvēku? Vai tad viņai nemaz nebija lepnuma? Elena uzskatīja, ka bijušajiem partneriem nav jāzina par domām, ko viņa joprojām šad tad veltīja viņiem.
Patiesībā visi trīs pastāvīgi kavējās kaut kur viņas prāta dzīlēs. Ikreiz, izkāpjot no automašīnas, viņa automātiski atbīdīja atpakaļ vadītāja puses sēdekli, lai pietiktu vietas Endija garajām kājām; šis ieradums bija saglabājies kopš tiem gadiem, kad abi izmantoja vienu braucamrīku. Ikreiz, griežot tomātus, viņa atcerējās Džonu, jo viņš reiz bija apgalvojis, ka, griežot tos šķērsām, tomāti kļūstot sulīgāki. Ikreiz otrajos Ziemassvētkos viņa atcerējās, ka pienākusi Edvarda dzimšanas diena.
Protams, šādas domas jau varēja sagaidīt. Kādu laiku ikviens no viņiem bija vislabāk pazinis Elenu, katru dienu runājis ar viņu, zinājis, kur viņa atrodas katrā konkrētā brīdī, un, ja viņa būtu traģiski gājusi bojā, viņas bērēs būtu sēdējis pirmajā rindā.
Dažreiz šķita tik ērmīgi un neparasti, ka bija iespējams izjust lielu tuvību ar kādu cilvēku, kopā ar viņu gan iet gulēt, gan mosties, regulāri darīt kopā patiešām ļoti intīmas lietas un tad pēkšņi vairs nezināt ne šī cilvēka telefona numuru, ne to, kur viņš dzīvo vai strādā, ne arī to, ko viņš ir darījis šodien, pirms nedēļas vai pagājušajā gadā.
Elena noskatījās, kā tālumā pie apvāršņa paceļas milzīgs vilnis un ar apslāpētu dārdu nogāžas lejup.
Tieši tāpēc šķiroties radās sajūta, ka no visa ķermeņa ir nodīrāta āda. Patiesībā nācās pat pabrīnīties, ka nebija vairāk tādu cilvēku kā Saskija un visi izturējās tik pieklājīgi un cienīgi.
– Labrīt! – Cilājot elkoņus, no pludmales pretējās puses ātrā gaitā solī garā pagāja padzīvojis pāris. Elena pielika soli, lai astoņdesmitgadnieki viņu neapsteigtu.
Savulaik viņas vecvecāki ik vakaru tieši pirms ziņu izlaiduma pulksten sešos bija devušies pastaigā pa šo pašu pludmali.
Viņi bija nodzīvojuši kopā sešdesmit trīs gadus. Sešdesmit trīs gadus abi bija pamodušies blakus tam pašam cilvēkam un pat tai pašā guļamistabā, kurā viņa pagājušajā naktī bija mīlējusies ar Patriku. (Tagad tas šķita briesmīgi. Viņai patika domāt, ka mājā vēl aizvien uzturas vecvecāku gari. Jācer, ka nabaga vectēvs nebija palicis iesprostots guļamistabā un bijis spiests stāvēt aiz aizkariem, turēdams roku acīm priekšā.)
Elena allaž bija uzskatījusi, ka apprecēsies jaunībā un viņas attiecības būs tieši tādas pašas kā vecvecākiem. Viņa domāja, ka ir tieši tāds cilvēks. Tradicionāls. Jauks. It kā jaukas meitenes vienmēr atrastu sev jaukus puišus. It kā "jaukums" būtu viss, kas nepieciešams attiecību saglabāšanai.
Pavisam godīgi sakot (un viņa nemitīgi centās izkopt īstu pašizpratni), drīzāk pie visa bija vainojams nevis viņas jaukums, bet gan pašas uzskats, ka viņa itin nemaz nelīdzinās savai mātei: mātei, kura Elenu bija uzaudzinājusi viena, bez jebkādu vīriešu klātbūtnes.
Un nu viņa trīsdesmit piecu gadu vecumā meklēja vīriešus internetā. Ikreiz, atverot vietni, viņa jutās tā, it kā darītu kaut ko neskaidri nepiedienīgu.
Nepiedienīgu viņai. Lūk, kur tas suns bija aprakts. Tas, ka visi pārējie centās iepazīties internetā, viņai itin nemaz nešķita nepiedienīgi. Ak,