– Zivs bija brīnišķīga, – Elena sacīja, pūlēdamās apvaldīt savu alkatīgo vēlmi uzzināt vēl kaut ko. Tas šķita nedaudz nepiedienīgi, jo varēja skaidri manīt, ka Patriks šo savu dzīves daļu uzskatīja par ļoti nomācošu. Viņa apzinājās, ka alkatīga ziņkāre par citu cilvēku privāto dzīvi bija viens no viņas trūkumiem.
– Kas šovakar pieskata tavu dēlu? – viņa pajautāja, lai palīdzētu viņam mainīt sarunas tematu.
– Māte, – Patriks atteica. Viņa seja atmaiga. – Džeks dievina savu vecmāmiņu.
Tad viņš samirkšķināja acis, paskatījās pulkstenī un piebilda:
– Patiesībā es biju apsolījis, ka piezvanīšu viņam, lai novēlētu labu nakti. Brīdī, kad devos prom, viņš nejutās īsti labi. Vai tu neiebilsti? – Viņš izvilka no kabatas mobilo telefonu.
– Protams, ka ne.
– Parasti es nemēdzu viņam zvanīt, ja esmu kaut kur aizgājis, – Patriks sacīja, ieslēgdams telefonu. – Zini, tagad viņš ir ļoti neatkarīgs bērns. Viņš pats tiek ar sevi galā.
– Ļoti labi.
– Saproti, viņš nesen pamatīgi saaukstējās, un pēc tam izrādījās, ka viņam ir bronhīts. Tagad viņam jālieto antibiotikas.
– Protams. – Elena gribēja dzirdēt, kā viņš runā ar savu mazo dēlēnu.
Patrika mobilais telefons iepīkstējās. Vēl un vēlreiz.
Viņš saviebās.
– Īsziņas.
– No tavas… vajātājas? – Elena pūlējās neskatīties uz pīkstošo telefonu ar pārāk kārām acīm.
Viņš sāka pētīt telefona ekrānu.
– Jā. Lielākoties es tās izdzēšu, nemaz necenzdamies izlasīt.
– Skaidrs. – Elena nespēja novaldīties. – Jo tās ir nejaukas?
– Dažreiz. Pārsvarā vienkārši nožēlojamas.
Viņa vēroja Patrika seju, kamēr viņš lasīja īsziņas, ar īkšķi spaidīdams taustiņus. Viņš ironiski smaidīja, it kā būtu iesaistījies ļaunā strīdā ar ienaidnieku. Viņš izteiksmīgi saviebās. Viņš pakodīja lūpu.
– Gribi izlasīt? – Viņš pasniedza telefonu Elenai.
– Protams, – Elena nevērīgi atteica, paliecās uz priekšu un sāka lasīt Patrika atvērtās īsziņas.
Nemaz nebiju cerējusi tevi te ieraudzīt! Es sēžu pie loga.
Tev šis krekls piestāv.
Tu pasūtīji cūkas vēdera gabalu? Par ko tu vispār domā?
Viņa ir glīta. Jūs abi kopā izskatāties labi. Sxx
Elena atrāvās.
– Piedod, – Patriks noteica. – To man nevajadzēja tev rādīt. Goda vārds, tev nedraud nekādas briesmas.
– Nē, nē, būs jau labi. – Viņa pamāja uz telefona pusi.
– Turpini vien.
Jauki, ka šovakar tevi nejauši satiku. Mums tuvākajā laikā kādu dienu vajadzētu iedzert kafiju?
Es tevi mīlu. Es tevi ienīstu. Es tevi mīlu. Es tevi ienīstu. Nē, es pilnīgi noteikti tevi ienīstu.
Elena izslējās.
– Ko tu par to saki kā profesionāle? – Patriks painteresējās. – Viņai ir jāārstējas, vai ne? Neaizmirsti, ka mūsu attiecības ir beigušās pirms trim gadiem.
– Cik ilgi jūs bijāt kopā?
– Divus gadus. Pareizāk sakot, trīs. Pēc sievas nāves viņa bija pirmā, ar ko es uzsāku jaunas attiecības.
Elenai gribējās pajautāt, kā viss bija beidzies, taču viņa tikai apvaicājās:
– Kāpēc tu nevari vienkārši nomainīt telefona numuru?
– Agrāk es to darīju nemitīgi, taču tam nav jēgas. Es esmu pašnodarbinātais. Man vajag, lai cilvēki varētu mani uzmeklēt. Paklau, es labāk piezvanīšu dēlam. Tas nebūs ilgi.
Elena noskatījās, kā viņš uzspiež numuru un pieliek telefonu pie auss.
– Tas esmu es, draudziņ. Kā tev iet?.. Ko es ēdu? Ā, cūkas vēdera gabalu. – Viņš skumji palūkojās uz savu šķīvi. – Jā, nemaz nebija tik garšīgi. Un kā tu vispār jūties? Labi? Vai iedzēri antibiotikas? Ko dara vecmāmiņa? Patiešām? Tad jau labi. Jā. Labi. Nu, stāsti, tikai ātri. – Viņš apklusa un sāka klausīties. Tad uztvēra Elenas skatienu un pamirkšķināja viņai. – Ak tā? Nu labi, skaidrs. Vulkāns? Ar izpletni? Kaut kas traks.
Viņš turpināja klausīties, ar pirkstiem bungodams pa galdautu. Elena vēroja viņa roku. Tā izskatījās ļoti glīta. Ar lieliem, taisni apgrieztiem nagiem.
– Labi, draudziņ. Paklau, varbūt pārējo tev nāksies man pastāstīt rīt. Es šobrīd izturos ļoti nepieklājīgi pret savu…
draugu. Jā. Tiksimies no rīta. Vafeles, protams. Jā, noteikti.
Arlabunakti, mazais. Es arī tevi mīlu.
Viņš izbeidza sarunu, izslēdza telefonu un ielika to atpakaļ kabatā.
– Piedod, – Patriks noteica. – Dēls gribēja man izstāstīt katru sīkumu par nupat redzēto filmu. Baidos, ka tas viņam ir iedzimts no manis.
– Ak tā, – Elena noteica.
Viņa juta, kā pakausī ieurbjas kvēls prieks. Cik jauki viņš runāja ar savu dēlu: tik nevērīgi, jautri, vīrišķīgi un mīloši. Cik jauki, ka nākamajā rītā viņi ēdīs vafeles. (Viņai ļoti garšoja vafeles!) Cik jauki, ka viņš, nepavisam nekautrēdamies, bija pateicis "es tevi mīlu".
Viesmīlis novāca viņu šķīvjus, balansēdams tos uz apakšdelma.
– Vai cūkas vēders jums garšoja, kungs?
– Ļoti, – Patriks viņam uzsmaidīja. – Es tikai nebiju tik izsalcis, kā man šķita.
– Vai varu jūs iekārdināt ar desertu ēdienkarti? Vai kafiju?
Patriks uzlūkoja Elenu, jautājoši savilcis uzacis.
– Nē, paldies, – viņa atteica.
– Tad tikai rēķinu, paldies, draugs, – Patriks sacīja.
Elena paskatījās pulkstenī. Bija vēl tikai desmit.
– Man mājās ir labas šokolādes konfektes, – viņa ieminējās. – Ja vien tu gribi iedzert kafiju pie manis. Ja tev ir laiks.
– Man nekur nav jāsteidzas, – Patriks sacīja un ieskatījās viņai acīs.
Protams, viņi nemaz neķērās pie kafijas un šokolādes konfektēm. Kad viņi pirmo reizi mīlējās tīrajos palagos, pret jumtu pēkšņi sāka gāzties stiprs lietus, un Elena uz mirkli iedomājās par Patrika vajātāju. Interesanti, kur viņa šobrīd atradās? Elena iztēlojās, kā viņa bez lietussarga stāv lietū zem laternas, lietus lāses netraucēti slīd pār viņas bālo, izmocīto (skaisto?) seju, taču tad visas jauna mīļākā interesantās sajūtas aizpildīja visus viņas prāta nostūrus, un viņa pilnīgi aizmirsa par šo sievieti.
Otrā nodaļa