Lorena šausmās uzlūkoja Reičelu. – Tie cilvēki piesēja suni pie atkritumu tvertnes?
– Acīmredzot.
Lorenas platā mute palika vaļā. – Tas ir drausmīgi. – Viņa ar jaunu sparu vērsās pie Billa. – Dakter Hārper, šis suns jums būtu ideāli piemērots. Jau iztēlojos jūs soļojam caur parku, ap kaklu garā šalle, līdzās lēkā jūsu uzticamais Česters. – Pēc īsas pauzes viņa turpināja: – Jūs taču zināt, ka vienlaikus tā būs lieliska iespēja iepazīties. Vienmēr jau iznāk lasīt par cilvēkiem, kas sastop savu mūža mīlestību, kad viņu suņi parkā saplēšas. Protams, nav jau tā, ka jums šajā jomā būtu nepieciešama palīdzība no malas, – meiča viszinīgi piebilda.
– Jums jāatvaino Lorena, – ierunājās Bills. – Viņa skatās pārāk daudz filmu ar Hjū Grāntu galvenajā lomā.
– Kāpēc jāskatās filmas, ja ir iespēja vērot visu to, kas norisinās tepat apkārt. To es mēģinu jums iestāstīt! – Lorena manīgi izķēra no Billa rokām plakātiņu. – Piespraudīšu to pašā redzamākajā vietā. – Viņa piegāja pie pilsētas valdes ziņojumu dēļa, novāca vairākus vecus paziņojumus, novietoja Čestera bildi pašā vidū un pavērsa visas dzeltenās bultas viņa virzienā.
– Burvīgi. Bet tagad, lūdzu, varbūtu mēs varētu tikt skaidrībā ar datoru? – Bills diedelēja, izlaižot caur matiem visus desmit pirkstus.
– Katrā ziņā! – Lorena aplieca loku ap žurnālu galdu un mazuļiem uzgaidamajā zonā, lai ieslīdētu aiz reģistratūras letes. – Ai, jūs esat atvēris aplamu lapu un otrreiz pasūtījis visu tīrīšanas līdzekļu krājumu.
Bills atvēra muti, lai protestētu, tad pārdomāja un paslēja plaukstas pret Reičelu. – Ko lai saka? Nezinu, kas no tā iznāks, bet es patiešām esmu domājis par suņa adoptēšanu.
– Brīnišķīgi! Tātad varam jūs gaidīt pie mums? – vaicāja Reičela, kura pamazām sāka justies aizvien tuvāka savam agrākajam lietišķas profesionāles tēlam, nevis nemākulīgai suņu pastaigās vedējai. – Proti, ja jūs patiešām esat gatavs ņemt suni no patversmes, varat jebkurā laikā atbraukt un aprunāties par šo jautājumu. Mēs nekožam.
– Mūsu suņi arī ne, – piebilda Megana pīkstošākā balsī nekā ierasts.
– Rīt viņš strādā tikai dienas pirmajā pusē, – no savas vietas sauca Lorena. – Piedošanu, doktor Hārper, bet jūs jau sevi pazīstat. Jums nepieciešams, kāds, kas visu saorganizē. Viņš pagriezās, lai bargi paraudzītos, bet Lorena pacēla abas plaukstas kā kucēns ķepas, sejā iezagusies skumja izteiksme. – Nabaga Česters. Viņš varēs sēdēt šeit kopā ar mani. Sargās un neļaus Daienai čiept manus biskvītus.
No ambulances telpas atskanēja nikns, apslāpēts ņurdiens.
– Es jums piezvanīšu un norunāšu ierašanās laiku. – Kad Bills pastiepa roku, lai atsveicinātos, Reičela izbaudīja spēcīgo rokasspiedienu un tiešā acu kontakta mirkli. Viņa novērtēja vīrieša izskatīgumu, tomēr nemanīja sevī ne sīkāko sirds ietrīsēšanos. Tikai klusībā nosprieda, ka šeit neviens vīrietis nevalkā tik izsmalcinātus kreklus kā Olivers. – Piedodiet, bet tagad man jāsteidzas, mani gaida divi joprojām neidentificēti pacienti.
– Sveiki! – Megana izdvesa.
Reičela pamāja ar galvu un pasmaidīja. – Uz drīzu redzēšanos.
Suņi nemierīgi dīdījās kā nogarlaikojušies bērni – tikai ne Džems, kurš ierasti gaidīja, noguldījis slaido purnu uz baltajām ķepām.
– Jāved jūs visus uz mājām, – Reičela bilda. – Gājuši, Megana.
– Es parūpēšos, lai jūsu plakātu izlasa itin visi. – Lorena veltīja abām sievietēm saulainu smaidu. Runāšana netraucēja viņai veikli klabināt tastatūru. – Poliklīnikā var veiksmīgi saorganizēt brīvprātīgos palīgus. Mūsējie ir aizrautīga tauta.
Viņa piemiedza ar aci, un brīdī, kad Reičela pagriezās pret automātiskajām durvīm, caur mākoņiem izspraucās saule, kas apzeltīja pelēkajās betona kārbās sastādītās dzeltenās narcises.
7. NODAĻA
Natālija veica trīs darbus uzreiz, ko pieprata visnotaļ veikli, kopš bija paaugstināta par nodaļas vadītāju; jādomā, ka šāds rūdījums lieti noderēs arī pēc bērniņa piedzimšanas.
Viņa vienlaicīgi atsvaidzināja kosmētiku GreenPea piektā stāva plašajā tualetē līdzās konferenču zālei, domās mēģināja izklāstīt Selīnai savu viedokli par iebildumiem, ko nesen izpelnījusies organiski ražotu cepumu reklāmas kampaņa, un turklāt ar vienu aci uzmanīja mobilo telefonu, kas bija atbalstīts pret rokassomu – ja nu gadījumā piezvana no reklāmaģentūras, lai paziņotu ieplānotās tirgus daļas raksturojošos skaitļus.
Protams, telefona ienešana tualetes telpās bija uzskatāma par šokējošu paradumu, bet mārketinga nodaļā tā rīkojās visi, jo briesmīgi baidījās palaist garām svarīgus zvanus. Darbinieku virtuvē zumēja baumas – tās izplatīja biroja menedžere Andrea, kurai ausis kā radari un galds tuvu bosa kabinetam. Proti, galvenais birojs tiekot “restrukturizēts”, un Natālija bija pietiekami gudra, lai saprastu, ka patiesībā tas nozīmē štatu samazināšanu.
Viņa uzklāja lūpu spīdumu un pārbaudīja, vai nav notraipīti zobi. Viņai bija laba komanda, kuras darbs pēdējās trīs sanāksmēs tika slavēts, bet Natālija zināja, ka tas vēl neko negarantē. Viņa nodarbojās ar GreenPea pašu ražoto produktu mārketingu, bet pērn firma bija nopirkusi mazāku uzņēmumu, kam līdzi ieradās aizrautīgs mārketinga direktors, kas agrāk bija strādājis ar Amerikas WholeFoods. Cik nu Natālija bija uzzinājusi no Andreas, Džeisons negrasījās ilgi uzkavēties biroja otrajā stāvā.
Kosmētika bija kārtībā, un Natālija pievērsās ceturtajam darbiņam. Viņa pārlaida skatienu telpai, lai pārliecinātos, ka ir viena, tad žigli ieslīdēja tālākajā kabīnē un sameklēja somā ovulācijas testa strēmeli.
Mēģinājumi ieņemt bērnu laupa jebkuru viktoriāniskas kautrības atlieku, ja runa ir par ķermeņa norisēm. Pēdējā laikā Natālija veltīja dažādu ķermeņa šķidrumu pētīšanai daudz vairāk laika, nekā pieklātos saprātīgai cilvēciskai būtnei. Viņa atplēsa plastikāta iesaiņojumu un sagatavojās notēmēt uz balto testa strēmeles vietu, vienlaikus prātojot, kurā auglības šķēršļu pārvarēšanas posmā zaudējusi pēdējās pašcieņas paliekas.
Kad vajadzīgais bija paveikts, viņa apsēdās un gaidīja, kad lodziņā parādīsies svītras. Patiesībā pēc ovulācijas testa nebija īstas vajadzības, jo fanātiskās temperatūras mērīšanas dēļ bija skaidri zināms, kad “ola būs izdēta”, kā Džonijs mēdza izteikties, tomēr klusībā viņai patika vērot divu svītriņu parādīšanos, jo ar ovulācijas testu tas notika vienmēr. Natālijai vēl nekad nebija laimējies ieraudzīt divas maģiskās svītriņas uz grūtniecības testa strēmeles.
Hmm, izņemot vienu vienīgu reizi. Kādā svētdienas rītā, trīs mēnešus pēc tam, kad viņi bija izlēmuši tikt pie mazuļa, Natālija izslīdēja no gultas un vannasistabā uzčurāja strēmelei, kaut arī apzinājās, ka vēl daudz par agru rezultātiem. Kamēr viņa aizpildīja divas mokošās minūtes ar zobu tīrīšanu, pārsteidzošā kārtā lodziņā sāka iezīmēties divas sārtas svīriņas. Natālija juta, ka vannasistabas grīda sagrīļojas zem kājām, bet ausīs sāk nevaldāmi dunēt pulss.