– Atglaud matus no pieres, lai tie krīt uz pakauša.
Žozefīne smaidīdama paklausa. Viņi atrodas Atēnu lidostā. Eleftherios-Venizelos, vārdi, kuri veļas pa muti gluži kā oļi! Viņi gaida reisu uz Parīzi un dzer kafiju pie galdiņa līdzās Hermès veikalam. Hermès izklausās gandrīz kā Kortesa, Žozefīne nodomā. Varbūt kādu dienu Atēnu lidostā būs arī Hortenzes Kortesas veikals.
– Un tagad aizver acis un klausies.
– Es aizveru acis un klausos.
– Es zīlēšu, skatīdamies tev uz pieri… un tu viegli pamāsi, ja man būs taisnība un es nekļūdīšos.
– Es klausos.
Filips koncentrējas.
– Tevi kaut kas nomāc, tās ir lielas raizes, tās ir iegravētas tev pašā pieres vidū…
– Pareizi, – Žozefīne atbild un viegli pamāj.
– Tam ir kaut kāds sakars ar telefonu. Ar telefona numuru. Ar telefonu, kuru neviens nepaceļ.
Žozefīne pamāj.
– Tu zvani, un, kad ieslēdzas atbildētājs, tu noliec klausuli. Pat neatstādama ziņu! Un tas cilvēks nezina, ka viņam zvani tu…
– Tāpēc, ka es nezinu, ko teikt…
– Un tāpēc viņš tev neatbild. Viņš domā: kāds vienkārši muļķojas, ja tas būtu tik svarīgi, man būtu atstāta ziņa.
– Tev taisnība, taču reiz viņš tomēr pacels klausuli un es izdzirdēšu viņa balsi. Es vispirms gribu dzirdēt viņa balsi un tikai tad runāt ar viņu.
– Bet viņš taču to nezina. Viņš noteikti domā, ka viņam zvana kāds, kurš vēlas pārdot logus, piedāvāt atvērt jaunu kontu bankā vai noslēgt apdrošināšanas līgumu…
– Vai tas viss ir rakstīts man uz pieres?
– Jā. Tas ir garš, sarežģīts stāsts, un tāpēc tev ir tik smagi.
– Un tu to visu redzi?
– Jā. Man piemīt pavisam īpašas spējas.
Filips uz brīdi apklust.
– Tātad nākamreiz tu viņam atstāsi ziņu. Viņš tev piezvanīs, un tu beidzot atklāsi auditorijas galā stāvošā cilvēka noslēpumu. Norunāts?
Žozefīne apdomājas.
– Tev laikam ir taisnība.
– Gribi, lai es piezvanu tavā vietā?
– Nē. Tas jādara man pašai.
– Un tu nenobīsies?
– Un es nenobīšos.
Viņa ir uzveikusi pūķi.
Tas nav bijis viegli.
Viņa ir cīnījusies. Viņa ir raudājusi. Daudz. Taču kādu dienu viņa ir atmodusies. Viņa ir paskatījusies visapkārt un ieraudzījusi visu ar citām acīm.
Viņa ir ieskatījusies sevī.
Un ieraudzījusi cieņu.
Žozefīnes Kortesas cieņu pret Žozefīni Kortesu.
Pirmo reizi.
Un tad viņa ir visu sapratusi. Cieņu nav iespējams pieprasīt no citiem, sevi cienīt viņa var vienīgi pati. Pārējie var to darīt. Vai arī ne. Tam nav nekādas nozīmes.
Cieņa ir uzradusies un palikusi.
Tagad viss ir tik vienkārši. Augums iztaisnojas, ieslīd biksēs, kājas ieaujas augstpapēžu kurpēs, mati uz pieres kļūst īsāki. Viss atsākas ar jaunu pašpārliecību.
Laime – tas nozīmē tikai attiecības pašai ar sevi. Pateikt sev – es tevi mīlu. Pateikt sev – tu esi lieliska. Piebilst – tu to spēj paveikt.
Ko tad?
Visu, ko vien vēlies.
Un man izdosies?
Protams. Neklausies, ko saka citi.
Tieši tā ir jārunā ar sevi, lai beidzot izjustu laimi.
Tas bija brīnišķīgs atklājums. Apolinēram ir bijusi taisnība.
Un aizmirst nedrīkstu, ka prieks pēc skumjām vienmēr nāk.
Un prieks ir uzradies pavisam negaidīti.
Kādu dienu Menesona kundze, uznesusi viņai paplāti ar ēdienu, atrod Žozefīni atkritušu gultā. Viņa norūc: vai jums jau nav apnicis justies nelaimīgai? Jūs esat izdomājusi sev bēdas, izdomājiet taču vienreiz sev arī laimi! Tā jau nav nekāda burvju māksla. Tikai nomainiet meldiņu un Miserere vietā padziediet bossa nova.
Tad viņa dodas prom, vēl piebilzdama: vēlāk pateiksiet, kā jums garšoja mana ķirbju biezzupa! Es to pagatavoju tieši jums. Ar lauku saldo krējumu, ko man atnesa vīramāte. Es arī viņai iemācīju dziedāt bossa nova. Žozefīne pieceļas gultā sēdus.
Viņas prātā nemitīgi atkārtojas Apolinēra vārdi: un aizmirst nedrīkstu, ka prieks pēc skumjām vienmēr nāk, un aizmirst nedrīkstu… Viņa paņem paplāti un noliek to sev klēpī. Es vēlos pamēģināt un izdomāt sev laimi. Gan redzēsim, kas tur iznāks.
Kādā krāsā ir laime?
Man negribas ēst, taču es nogaršošu šo zupu.
Tā ir tik garda.
Viņa nokāpj lejā pie Menesona kundzes, lai pateiktu paldies.
– Un tas nelielais estragona piesitiens, mmm!
– Ā! Tātad jūs tur sagaršojāt estragonu! Neapstājieties, jūs esat uz pareizā ceļa! Turpiniet, turpiniet, un jūs sasniegsiet mērķi.
Digeklēns viņu vēro nemierīgā padevībā. No virtuves durvīm skan Karlosa Hobima mūzika, un viņš paslien vienu ausi.
Viņa turpina.
Viņa pārlasa savu lekciju kursu par rakstniecību un iespiešanu. Ideāli. Tur nav nekā, ko varētu vēl piebilst.
Viņa turpina.
Viņa dodas pastaigā pa Belkūra laukumu. Pār to ieslīpi krīt oranža, maiga gaisma. Gluži kā no teātra skatuves prožektora. Digeklēns tipina viņai pa priekšu un laiku pa laikam atskatās, lai pārliecinātos, ka viņa tam seko. Mīlētāji skūpstās, kāds jauns vīrietis melnā apmetnī spēlē vijoli. Viņa apsēžas kafejnīcā uz terases, pasūta kafiju. Un vienu trauciņu pašu gatavota šokolādes saldējuma. Ar liķieri un krievu cigaretēm.
Garām paiet kāds vīrietis un nomurmina: burvīgi, burvīgi! Viņa pasmaida.
Viņa liek laimīti pie laimītes. Un viss sāk kustēties. Gluži kā velosipēda ķēde. Un viņa tiek aizvilkta līdzi.
Viņa sev vaicā: bet kāpēc es esmu iedomājusies, ka viņš mani vairs nemīl? Ka viņš ir aizbēdzis kopā ar Šērliju? Ka viss ir beidzies un man tagad jāielec asaru upē un jānoslīkst?
Menesona kundzei ir izrādījusies taisnība.
Un, kā vēlēdamies nosvinēt šo laimīgo secinājumu, nākamajā rītā iezvanās telefons. Filips saka: es esmu atgriezies, es ilgojos pēc tevis, ak, cik ļoti man tevis pietrūkst!
Viņu pārņem laime.
Kopš tā laika viņa burtiski lido.
Un vairs nevēlas nolaisties zemē.
Viņa ir uzveikusi pūķi.
Pūķis viņai lika šaubīties par Filipu.
Noteikti būs vēl citas cīņas. Tā ir tikai pirmā uzvara.
Tomēr