– Ak, jā! Es esmu tik izklaidīga! Liels paldies, kungs!
Tas ir plīša lācītis. Sarkans lācītis, ko viņš ir atradis pašā rotaļlietu plaukta dziļumā. Pašā apakšā. Neviens to nav vēlējies nopirkt. Tas patiešām ir ļoti sarkans.
– Kā to sauc? – Leonī noprasa vakarā, kad viņi jau atrodas savā mājiņā un raugās zvaigznēs.
– Pusķirsis.
– Tāpēc, ka tas ir sarkans?
– Jā, un tāpēc, ka tāds ir arī kādā lugā, kas man ļoti patīk. Tās nosaukums ir “Vasara”. Tajā sarunājas divi kaķi, Pusķirsis un Viņa Augstība Ķiploks. Tu esi mana pusīte un mana mūža ķirsis…
Viņa apklust. Šis ir viens no tiem brīžiem, kad vārdi vairs nav vajadzīgi. Ir pat ieteicams klusēt, lai neko nesabojātu.
Un tad pienāk briesmīgais vakars.
Fernande žēlojas, ka viņai ir uzpūties vēders, atraugas, nelaba dūša. Viņa saķer vēderu, masē sev krustus, viebjas. Viņa atstumj šķīvi, noliek, glāzi, pagrozās, pavēl: “Iedod man bļodu, es tūlīt vemšu,” un ar savām šaurajām, melnajām acīm ieurbjas Leonī sejā. Leonī piedāvā viņai groku, zāļu tēju, karstvīna glāzi, vienalga, ko, lai tikai būtu, kur izšķīdināt miegazāles. Lisjēnam rīt jābrauc prom, viņš noteikti jau gaida savā automašīnā, šis ir mūsu pēdējais vakars, mūsu pēdējā nakts, bet vecene negrib ne dzert, ne ēst.
Fernande atbalstās pret galdu, pieceļas un atkrīt atpakaļ uz krēsla.
– Palīdzi man! Tu taču labi redzi, ka man nav spēka! Leonī ar abām rokām apķeras Fernandei ap vidukli, novēršas, lai nebūtu jāskatās uz viņas melnajām nāsīm, un veča noķērkst:
– Tu domā, es nezinu, ka tu mani katru vakaru iemidzini?
Leonī gandrīz atlaiž tvērienu, taču tad atkal saņemas.
– Ko jūs tur runājat?
– Es teicu, ka tu mani sazāļo.
Leonī neatbild. Fernandi nedrīkst kaitināt. Vēl nekas nav zaudēts, varbūt viņu vēl izdosies iemidzināt.
Viņa aizved Fernandi uz istabu. Atsedz gultu, sakārto spilvenus, izskalo zobu protēzei domāto glāzi. Izģērbj Fernandi, palīdz viņai apgulties. Nostājas gultas galā un gaida, neuzdrošinādamās bilst ne vārda.
– Paņem avīzi un palasi man priekšā!
Viņa paņem avīzi, kas nolikta uz naktsgaldiņa, un sāk lasīt ziņas.
Fernande skatās uz viņu un ļauni smīn.
– Skaļāk! Es neko nedzirdu!
Viņa noklepojas un trīcošā balsī atsāk:
– “Svētā Nikolasa Šardonē baznīcas…”
– Es negribu dzirdēt nekādus stāstus par garīdzniekiem! Lasi kaut ko citu!
Viņa pāršķir nākamo lappusi un turpina:
– “Anglijas karalienes svinīgā diena. Kopš princeses Elizabetes kronēšanas ir pagājuši divdesmit pieci gadi. Lai nosvinētu šo sudraba jubileju, jūnijā Londonā tiek rīkoti monarhijas krāšņākie svētki. No visas Anglijas un tās kaimiņvalstīm Londonā ir ieradušies pieci miljoni tūristu. Svētki tiek svinēti visur…”
Un šajā brīdī veča sāk runāt, vienmuļi, stingri, tā, it kā pagrieztu atslēgu un ieslēgtu Leonī uz visiem laikiem. – Lisjēns Plisonjē. Četrdesmit gadu, precējies, divi bērni, celtniecības uzņēmuma Mielles Echafaudages vecākais būvuzraugs. Lisjēns Plisonjē ir tavs mīļākais.
Leonī sastingst. Viņa nespēj pat pamirkšķināt. Viņai nav bail, viņai nav kauna, viņai negribas raudāt. Viņas vienīgā vēlme ir steigties pie Lisjēna. Un vienalga, kas pēc tam notiks!
Viņa pielec kājās un metas pie durvīm. Tās ir aizslēgtas.
– Žēl gan, – Fernande noņirdz. – Es aizslēdzu durvis. Tu pat nepamanīji, kā tas notika.
– Kā jūs to zināt? – Leonī iekliedzas.
– Es zinu visu, mazulīt. Es vienmēr esmu nomodā par savu dēlu. Tu viņu krāp. Tici man, tevi sagaida lielas nepatikšanas.
– Man vienalga, – Leonī izgrūž, – man ir vienalga. Kopā ar viņu es esmu laimīga. Neprātīgi laimīga! Es viņu mīlu. Es varu pieskarties gan debesīm, gan zvaigznēm. Viņš pat ir piedāvājis man zvaigzni, man vienīgajai! Jums nekad nekā tāda nebūs. Tieši tāpēc jūs esat tik neglīta, tik netīra, tik ļauna. Ja gribat, varat mani turēt aiz atslēgas, bet es tik un tā aizbēgšu. Kādu dienu es došos viņu uzmeklēt, un jūs nespēsiet mani aizturēt. Mīlestība vienmēr uzvar, vienmēr!
– Manu nabaga meitenīt, kā tu savā vecumā vari būt tik stulba? Cik nomācoši! Paņem savu adīkli, noadi dažas rindiņas, tas tev palīdzēs nomierināties.
– Es neņemšu nekādu adīkli.
– Kā gribi, bet tā tev būs tikai sliktāk!
Viņa no jauna metas pret durvīm, sit pa tām ar dūrēm un ceļgaliem, sper, sauc palīgā.
Fernande izņem savu mazo piezīmju grāmatiņu un sāk rakstīt, laiku pa laikam aplaizīdama zīmuļa galu.
Lisjēns aizbrauc, neatvadījies no viņas.
Tovakar viņiem būtu vajadzējis visu izplānot. Kā sazināties, kā mīlēt no attāluma, kā palikt nepamanītiem.
Viņiem tā arī nav izdevies sastapties.
Viņš nezina Žorža un Suzonas uzvārdu. Viņš nezina, kā sauc ciemu netālu no Senšalānas. Viņi vienmēr ir devušies turp tumsā. Viņš ir vadījis automašīnu, skūpstīdams Leonī, spiezdams viņu sev klāt, glāstīdams viņas auss ļipiņu ar mazo dimanta auskariņu. Viņš ir uzdāvinājis Leonī šo rotu, un ikreiz, atgriezdamās mājās, viņa to atkal izņem, lai ielipinātu košļājamās gumijas pikucītī un visu noslēptu savā vēstuļu kārbiņā. Pēc mēneša Rejs auskarus atrod un pievāc sev.
Lisjēns stūrē, neskatīdamies uz ceļu. Viņa sauc: uzmanīgāk, tā mēs vēl iekļūsim avārijā, es negribu mirt!
Kā jau visi mīlētāji, kuri ir pārāk aizņemti ar savu kaislību, viņi ir aizmirsuši, ka solījumu pildīšanai nākotnē būs vajadzīga arī kāda konkrēta adrese.
Leonī nekādi nespēj izgudrot, kurš viņus ir nosūdzējis Fernandei.
Tas nevar būt Tirkē. Viņam ir izdevies pieteikties braucienam uz Spāniju kopā ar Reju, nodēvējot sevi par veselības aprūpes speciālistu. Tas nevar būt ne Lansenī, ne Žerso. Viņi abi atrodas Parīzē. Viens no viņiem ir devies palīgā savam tēvocim, kuram Pereira laukumā pieder neliela kafejnīca, bet otrs sešpadsmitajā rajonā stažējas Molitor autoservisā.
Kurš tad viņus ir nodevis Fernandei?
No komandējuma atgriežas Rejs.
Spānijā viņam ir gadījies piedzīvojums. Meitenes vārds ir Mersedesa, taču viņš to ir dēvējis par Mersi. Krāšņa, vasarraibumaina tumšmate, kura smaida viņam no fotogrāfijas, ko viņš ir pielīmējis pie sienas virs gultas. Rejs viņai nemitīgi zvana, stāsta, ka ir iemīlējies, un vienlaikus kasa sev pautus.
Viņš sit Leonī gan no rīta, gan vakarā, kā pats saka, lai nezaudētu ķērienu. Viņam ir pietrūcis šādas iespējas izvingrināt rokas. Vienkāršāk sakot, tā viņš var nomierināties un sajusties kā īsts vīrs. Viņš krakšķina un berzē pirkstu kauliņus. Fernande gādā, lai viņam netrūktu darāmā,