Pie komisariāta ieejas ir plāksne ar uzrakstu FRANCIJAS REPUBLIKAS IEKŠLIETU MINISTRIJAS POLICIJAS KOMISARIĀTS. BRĪVĪBA, VIENLĪDZĪBA, BRĀLĪBA.
– Kā tad… – Stella nolamājusies metas augšup pa kāpnēm ar savām garajām kājām.
Viņa atgrūž vaļā durvis un nonāk lielā telpā ar netīri dzeltenām sienām. Pie griestiem ir četrstūrainas dienasgaismas lampas, pie sienas piestumts zaļš mākslīgās ādas dīvāns. Divi koka soli. Plakāti ar uzrakstiem “Uzmanību – alkohols”, “Uzmanību – marihuāna”, “Jūsu dēls lieto narkotikas, kā lai ar viņu runā?”, “Sabiedrības informēšana, palīdzība cietušajiem”, cilvēktiesību deklarācija un kaut kas līdzīgs slīprakstā uz puķaina fona uzrakstītam dzejolim:
Mīļā, tu noteikti sapņo par princi visskaistāko,
Nevis par vīrieti, kurš vakarā pārnāk un sit tevi bez kāda iemesla.
Krēslā aiz gara galda ir ērti iekārtojies kāds vīrietis. Stella viņu pazīst. Silvēns Lampirons, iesaukts par Lampiņu, viņas kādreizējais klasesbiedrs. Slimīgs, vienmēr iesnains, mazliet sagumis, viena roka nedaudz garāka par otru. Taukaini mati, slimīgi bāla seja, neglītas brilles, piere klāta ar strutainām pūtītēm. Viņš valkā mājās adītus džemperus, kuru piedurkņu gali spurojas, it kā viņa māte neprastu pareizi noraukt valdziņus. Vislielāko prieku citiem sagādā satvert viņu aiz piedurknes, pavilkt diegu un izārdīt adījumu. Piedurkne irst, un visi ir sajūsmā. Lampiņš neuzdrošinās iebilst. Viņš pietvīkst tik koši, ka viņa pumpas kļūst sarkanas un spīdīgas. Tas izraisa vispārēju jautrību. Ei, Lampiņ, ja nodzisīs elektrība, tu mūs apgaismosi? Paklau, Lampiņ, vai tad, kad tu sēdi uz poda un spied, tavas pumpas sāk spīdēt? Kādu dienu Silvēns Lampirons nomaskē savas pūtītes ar miesas krāsas ziedi, ik rītu veic simt atspiešanās vingrinājumus, nomaina brilles un sāk izskatīties gluži pieņemami, tomēr viņš joprojām tiek saukts par Lampiņu. Iesauka ir pielipusi.
Un tāpēc, ieraudzījusi aiz garā galda sēdošo Silvēnu Lampironu formastērpā, Stella nespēj novaldīties un iesaucas:
– Lampiņ! Ko tad tu te dari?
Policijas virsnieks Lampirons tumši zilā formastērpā ar zilu kreklu un Taser pistoli pie jostas nikni sabožas.
– Pirmkārt, nevis Lampiņš, bet gan Silvēns Lampirons, otrkārt, es jau trīs mēnešus strādāju šajā komisariātā un esmu policijas virsnieks.
Un viņš strupi pamāj, nepārprotami pārliecināts, ka tā izskatās brašāks un ietekmīgāks.
– Ko tu gribi?
– Uzrakstīt iesniegumu, – Stella saka.
– Ko tu neteiksi!
Viņš sāk nekaunīgi, ļauni smieties. Stella pārsteigta ieurbjas viņā ar skatienu un salti noprasa:
– Kāpēc tu smejies? Tas nav smieklīgi.
– Es nesmejos. – Smejies gan.
Viņš savelk īsta ierēdņa cienīgu seju un izslejas taisnāk.
– Ko tu īsti gribi? Es esmu aizņemts, Stella.
– Tev jāskaita mušu kājiņas?
– Ja tu tā izturēsies, būšu spiests tevi izmest pa durvīm.
Stella nikni nošņāc:
– Runa ir par manu māti Leonī Valenti. Šonakt slimnīcas palātā viņai tika uzbrukts. Es vēlos uzrakstīt iesniegumu.
– Par ko?
– Par… es nezinu. Pareizāk sakot, zinu, taču man nav pierādījumu.
Viņš sakārto dažas papīra lapas, lai izskatītos svarīgāks, pieliek rādītājpirkstu pie zoda un paziņo:
– Ja kādam arī ir jāraksta iesniegums, tad tas jādara viņai pašai, nevis tev.
– Viņa šobrīd nespēj to izdarīt.
Viņš atsāk pārcilāt papīrus, uzsvērti nelikdamies ne zinis par Stellu.
– Un ja es atnesīšu ārsta slēdzienu, kurā aprakstīti viņas gūtie ievainojumi?
– Es atkārtoju vēlreiz: tas viss ir jāiesniedz viņai pašai, nevis tev. Cietusī ir viņa.
– Tu labi zini, ka…
– Tāds ir likums, Stella. Es neko nevaru darīt. Ja gribi, uzraksti vēstuli ģenerālprokuroram un pasūdzies.
– Un viņš kaut ko darīs?
Stella pati nezina, kāpēc uzdod šādu jautājumu, jo atbilde jau tāpat ir skaidra.
– Tu jau vari rakstīt, bet… viņš saņem simtiem vēstuļu!
Iezvanās telefons, Lampirons paceļ klausuli, jā, šef, labi, šef, un atkal to noliek.
– Man vairs nav laika ar tevi runāt. – Tātad man jāvācas prom, vai tā?
Viņš smaida kā īsts priekšnieks. Tad noglāsta sev vēderu. Lampiņš noteikti prāto, ko šodien ēdīs pusdienās, ko viņam būs pagatavojusi Lampirona kundze. Ēdnīcā viņš nokasa no šķīvja pat pēdējās miltu mērces paliekas. – Vai tas ir viss, ko tu gribēji teikt? – viņš noprasa, paskatīdamies pulkstenī.
– Ej dirst! – Stella caur zobiem izgrūž.
Viņa paķer uz galda nolikto somiņu, sašūpo to, atrauj vaļā durvis, iziet ārā un ļauj tām aizkrist sev aiz muguras.
– Lampiņ, tu nu gan esi nelietis!
Viņa vēl nav lāgā iesēdusies pie stūres, kad iezvanās viņas mobilais telefons. Pat nepaskatījusies, kas ir zvanītājs, viņa to paķer un atsaucas:
– Hallo?
Izdzirdējusi klusus, ņirdzīgus smieklus, viņa sastingst. Tirkē.
– Tu mani pazini?
– …
– Es esmu tepat līdzās, Stella, gandrīz tev blakus. Paskaties atpakaļ, es tev pamāšu.
Ielas labajā pusē ir novietots balts reno. Tā kreisais aizmugurējais spārns ir iedauzīts, un no tā nokarājas pagrieziena rādītāja spuldzīte. Loga stikls ir nolaists, Tirkē izbāž roku ārā, pavicina dūri un tad parāda vidējo pirkstu.
– Vai redzēji? – viņš ņirdz.
– Nelietis!
– Es tev visur staigāju pakaļ, mazā. Tu ne uz mirkli netiksi atstāta viena. Nav prātīgi iet žēloties policijai. Policijas priekšnieks ir Reja draugs, vai tad tu to nezināji? Vēl vakar viņi kopā vakariņoja. Līdzi bija arī tā tava draudzene Violeta. Īsta sieviete ar lieliem pupiem. Man patīk sievietes ar lieliem pupiem.
– Lai būtu, kur paslēpt tavu stulbumu? Tad tiem ir jābūt ļoti lieliem pupiem…
– Pieturi muti, Stella! Tev vairs nav kur sprukt. Tu esi palikusi viena un iespiesta stūrī.
– Un tu tagad nespēj mierīgi gulēt, Garnele?
– Tu arī drīz vairs vispār negulēsi, un es pats par to parūpēšos.
Viņš pūš klausulē un nespēj vien beigt ņirdzīgi ķiķināt.
– Ko tev īsti vajag, Tirkē? Izsakies skaidrāk. Tu runā tik bezjēdzīgi, ka man jau drīz piemetīsies migrēna, cenšoties kaut ko saprast.
Dūre nolaižas un uzsit pa reno durvīm.
– Liec savu māti mierā, Stella! Mums viņu vajag, un mēs viņu dabūsim. Viņas vieta ir pie Reja, tāds ir likums. Dirē beigu beigās to sapratīs. Vai arī viņu piespiedīs saprast.