Un tomēr – ja viņš godīgi izstāstītu visu, kas norisinājās Ziemassvētku vakarā, varbūt viņa saprastu? Bēdīga situācija, par to nav šaubu. Ītans manīja, ka visai strauji tuvojas izmisīgas bezcerības robežai.
Toties tagad, kad kļuva skaidrs, ka iepirkumu somas neatrodas slimnīcas glabātavās, vairs nebija jēgas pielišķēties medmāsām, bet visādā ziņā vajadzēja sastapt cietušā vīrieša draudzeni.
– Viņa ieradīsies? Vai šodien?
– Protams. Reičela jau bija atnākusi, bet pirms brītiņa devās projām kaut ko nokārtot. Esmu pārliecināta, ka viņa drīz atgriezīsies.
– Skaidrs. – Ītans aši apdomāja situāciju. – Paklau, varbūt mēs pa to laiku varētu kafetērijā iedzert kafiju? – viņš vērsās pie Deizijas, kura pamāja ar galvu. Nabadzīte jutās gluži apjukusi par savu lomu notikušajā, un tas mudināja Ītanu izstrēbt šo putru pēc iespējas ātrāk.
Pa ceļam uz kafetēriju Ītans, kurš atkal jutās kā nelietis, ka spiests vēlreiz melot, piezvanīja Vanesai, lai pavēstītu, ka viņi iestrēguši centra ielu sastrēgumā un atgriezīsies viesnīcā vēlāk. Laika bija maz, un šo jautājumu vajadzēja atrisināt iespējami drīz.
Kad viņu priekšā kūpēja šķīvji ar vistas un nūdeļu zupu, Deizija šķita neparasti klusa, bet Ītanu urdīja nemiers.
– Tēt, vai tu patiešām ceri, ka mēs atgūsim gredzenu?
– Protams, – viņš apstiprināja. – Ja jau visbeidzot esam atraduši šo cilvēku. Kad ieradīsies viņa draudzene un mēs viņai visu izskaidrosim, esmu pārliecināts, ka problēmu nebūs.
Tiesa, viņa rīcībā vairs nebija Noulsa pirkuma, jo rokassprādzi taču nevarēja gluži vienkārši pieprasīt no Vanesas atpakaļ, vai ne? Tomēr varēja to visu izskaidrot Noulsa draudzenei un apliecināt, ka viņa vistuvākajā laikā saņems tieši tādu pašu rotu. Protams, nāksies doties uz Tiffany un iztērēt zināmu summiņu, tomēr tas nešķita būtiski, ja vien izdotos atgūt gredzenu.
Ītans pamanīja, ka Deizija laiski iesmeļ karotē nūdeles, kas tūdaļ pat noplīkšķ atpakaļ zupā. – Neesi izsalkusi?
– Tā īsti ne.
– Tiešām? Arī brokastīs ieknābāji pavisam maz. Varbūt nejūties labi?
Meitene mirkli vilcinājās, it kā vēlētos kaut ko sacīt, bet tad papurināja galvu. – Gluži vienkārši raizējos par gredzenu, tas arī viss.
– Mēģini to nedarīt. – Ītans jutās divkārt vainīgs, ka iesaistījis meitu šajā nejēdzībā un licis bērnam nervozēt. – Un atceries, ka tā nebija tava vaina, – viņš vēlreiz atkārtoja. – Gluži vienkārši gadījās pārpratums, tas arī viss. Esmu drošs, ka atgūsim gredzenu. Iesim un pamēģināsim reizi par visām reizēm noskaidrot, kas un kā, norunāts?
– Norunāts, tēt, – Deizija atbalsoja, tomēr bija redzams, ka viss notikušais bērnu satraucis ne pa jokam.
Viņi atgriezās pie medmāsu posteņa, kur uzkavējās abas iepriekš sastaptās sievietes.
– Vai mistera Noulsa draudzene atgriezusies? – Ītans vaicāja vecākajai, vārdā Kima.
– Diemžēl ne, bet misters Noulss joprojām nav pamodies. Ītana sejā atspoguļojās vilšanās. – Slikti gan, jo mēs patiešām vēlējāmies šodien aprunāties ar viņu. Vai zināt, mums drīzumā jāatgriežas Londonā.
– Man ļoti gribētos jums palīdzēt, – Kima apliecināja, paraudzīdamās uz pacienta kartīti, ko turēja rokā. – Jau teicu, ka Reičelai vajadzēja būt klāt.
– Bet var gadīties, ka viņa devusies meklēt sev kāzu kleitu vai tamlīdzīgi, – Mollija sazvērnieciski iespurcās.
Ītans jutās tā, it kā būtu dabūjis triecienu pakrūtē. – Atvainojiet, ko jūs teicāt?
– Ak, neklausieties viņā. – Kima uzmeta kolēģei nosodošu skatienu.
Ītana domas joņoja kā neprātīgas. Nē, tikai ne to… Draudzene… nevarēja taču būt, ka viņa atradusi…
Nē, protams, ka ne. Viņš sauca palīgā saprāta balsi un domās aprāja sevi, ka ļāvis iztēlei aiziet par tālu. Droši vien šis pāris saderinājies jau sen. Turklāt puisis guļ bezsamaņā – kā gan viņš būtu varējis bildināt draudzeni, pat nenojaušot par gredzena eksistenci?
Mēģinot izvērtēt visdažādākās iespējamības, Ītana smadzenes darbojās tik drudžaini, ka viņš nespēja tikt līdzi savām domām, tālab gluži vienkārši atmeta ar roku un mēģinaja sev iegalvot, ka viss nokārtosies.
– Mister Grīn? Vai nejūtaties labi? – Kima apvaicājās. Droši vien viņa sejas izteiksme patlaban bija visai daiļrunīga.
– Tētiņ, varbūt mums vajadzētu viņām pastāstīt? – Deizija paraustīja tēvu aiz piedurknes, bet medmāsas pārmija skatienus.
– Pastāstīt? Ko?
– Neko īpašu, – Ītans izgrūda. Tā tikai vēl trūka, lai viņš iesaistītu šajā padarīšanā divus ziņkārīgus sievišķus, kaut arī radās iespaids, ka abas zina itin daudz par Noulsa privāto dzīvi.
– Kāzu kleitas… jauki, vai ne? – viņš bilda, mēģinot domāt žigli. Tad palūkojās uz Deiziju un vēlreiz pievērsās medmāsām, kaut arī nesaprata, ko tālāk iesākt. Vanesa gaidīja, un viņi nevarēja nīkt slimnīcā visu dienu. – Sakiet, vai jūs būsiet tik laipna un iedosiet mistera Noulsa draudzenei manu telefona numuru? Un palūgsiet, lai viņa man piezvana? Es patiešām vēlētos aprunāties ar viņu. Protams, gribu zināt arī to, kā norisinās mistera Noulsa atlabšana.
– Noteikti.
Ītans rūpīgi uzrakstīja uz Kimas iedotas papīra lapiņas savu vārdu un telefona numuru. – Vēlreiz pateicos par palīdzību. Paldies jums abām, – viņš neveikli piebilda.
– Nav par ko, – Kima atbildēja, bet Mollija plati pasmaidīja. – Katrā ziņā nodošu zīmīti Reičelai. Bija jauki ar jums iepazīties. Ar tevi arī, Deizij.
– Jā, paldies, ka mums palīdzējāt, – meitēns ar smaidu atbildēja.
Pēc tam tēvs un meita pameta slimnīcu, lai sameklētu taksometru un atgrieztos viesnīcā. Atpakaļceļā Ītans turpināja domās izvērtēt visai neskaidro situāciju.
Atlika cerēt, ka šī Reičela drīz vien piezvanīs, un tad viņš uzzinās, vai vispār ir vērts rēķināties ar gredzena atgūšanu. Ītanu darīja bažīgu runas par šī pāra saderināšanos. Bet nebija taču iespējams, ka tam būtu kāds sakars ar viņa nopirkto gredzenu, vai ne? Tas puisis taču lāgā nespēj pat acis atvērt, kur nu vēl saņemt spēkus, lai bildinātu iecerēto. Un viņa draudzene taču nevarēja zināt, kas atrodas puiša iepirkumos – protams, ja vien viņi nebija plānojuši saderināties Ziemassvētku vakarā. Un arī tādā gadījumā Ītana pirktais gredzens nespēlētu tur nekādu lomu, vai ne?
– Tēti, vai tev nekas nekaiš? – Deizijas bažīgums lika viņam papūlēties izmest no galvas jebkuras domas par gredzenu, lai šis jautājums vairs nesatrauktu meitu. Tomēr zaudētās rotaslietas nozīmība un ievērojamā vērtība padarīja šos pūliņus teju neiespējamus.
– Ar mani viss kārtībā, sirsniņ, gluži vienkārši prātoju par mūsu lidojumu mājup. Varbūt mums vajadzēs palikt šeit mazliet ilgāk. Ja nu šīs lietas atrisināšana prasīs vairāk laika, nekā mēs plānojam?
Bērna