– Bet es nespēju iztēloties, kā… Tas ir kaut kas nedzirdēts, – pārdevējs stomījās. – Šajā stāvā mēs pārdodam tikai briljantus, bet dāvanas tirgo vai nu pirmajā, vai trešajā – Sudraba stāvā. – Viņš kļuva domīgs. – Uzgaidiet mirklīti, es piezvanīšu savam priekšniekam.
Ītanam saspringa žoklis. Sasodīts, tas nepavisam neizklausījās cerīgi. – Protams, pateicos jums.
Kamēr pārdevējs zvanīja, Deizija uzlika rociņu uz tēva ceļgala. – Tēt, būs labi. Esmu pārliecināta, ka viss noskaidrosies, – viņa raižpilnā balsī bilda. Ītans pavērās uz bērnu un tūdaļ nožēloja, ka iepinis Deiziju šajā nejēdzībā.
– Zinu. Piedod, ka tik ļoti uztraucos. Gluži vienkārši… paldies, ka tu man palīdzi tikt skaidrībā.
Jau nākamajā mirklī ar Ītanu un Deiziju sasveicinājās Tiffany veikala direktors, kurš kopā ar vairākiem citiem uzvalkos tērptiem kungiem aizveda viņus noskatīties materiālus, ko novērošanas kameras bija fiksējušas Ziemassvētku vakara attiecīgajā stundā.
Pustumšajā telpā Ītanam sāka likties, ka veikala zālēs atrodas tikpat daudz novērošanas kameru, cik briljantu. Par laimi, tādējādi radās iespēja no dažādiem skatpunktiem vērot savu ierašanos Briljantu stāvā; diemžēl vilšanos izraisīja fakts, ka viss šķita absolūtā kārtībā. Nekādu pazīmju, ka tiktu samainīti pirkumu maisiņi, nemanīja it nekā neatbilstoša vai pārprotama.
Ītans noprata, ka šie kungi izturas pret viņu ar tādām pašām vai varbūt pat lielākām aizdomām nekā viņš pret veikala darbiniekiem, jo šī noteikti nebija pirmā reize, kad kāds mēģina sūdzēties par pazudušu pirkumu. Tomēr novērošanas kameru ieraksti patiešām neatklāja itin neko. Tie apliecināja, ka viņi atstājuši veikalu ar kārbiņā un pirkumu maisiņā iesaiņotu briljanta gredzenu.
Stāsta beigas.
Ītans patencināja direktoru un apsargus, savukārt viņi solīja sniegt visu iespējamo atbalstu un vēlējās tikt informēti par turpmāko notikumu gaitu.
– Pateicos par palīdzību. – Ītans paspieda visiem klātesošajiem roku.
No jauna izejot uz ielas, Ītans jutās tik nomākts kā vēl nekad.
– Ko tagad, tēt? – Deizija jautāja.
– Goda vārds nezinu, sirsniņ. – Viņš izmisīgi lauzīja galvu, lai tiktu skaidrībā par nākamo soli. Ja veikalā nekas nebija sajaukts, kas gan bija noticis? Viņi taču bija taisnā ceļā atgriezušies viesnīcā, pareizi? Vai varbūt ne?
– Tēt, vai mēs tagad varētu kaut ko iekost? Piedod, bet es patiešām esmu izsalkusi.
Ītans ielūkojās pulkstenī. Teju klāt pusdienas laiks, jo viņi bija pavadījuši veikalā daudz ilgāku laiku nekā domāts. – Lai notiek, mēs varam… – Tuvumā atskanējis riepu kauciens aprāva iesākto teikumu. – Nu protams! – viņš izsaucās, pavēries trokšņa virzienā. Satiksmes negadījums! Lūk, arī atminējums! Citādi nemaz nevarēja būt. Ītans pagriezās pret Deiziju. – Vai atceries to vīru, ko Ziemassvētku vakarā notrieca taksometrs? To, kuram mēs palīdzējām? Viņam bija daudz iepirkumu, pareizi?
– Jā… – Deizija pamāja ar galvu, bet vēl nesaprata, no kuras puses vējš pūš.
– Pamēģini atcerēties, kad es palūdzu, lai tu savāc kopā un pieskati viņa mantas… vai var gadīties, ka apjukumā viņa un mūsējie pirkumi būtu samainīti?
Piepeši Deizija izskatījās nobijusies. – Nē, nē, tēt! Es patiešām nedomāju, ka… – Viņa iekoda lūpā; bērnu dziļi satrauca doma, ka tieši viņa ir visu nepatikšanu cēlonis.
– Mīlulīt, tas nekas, ja arī tā gadījās, tā nav tava vaina, – Ītans žigli ņēmās mierināt meitu. – Tomēr tas šķiet visai ticams izskaidrojums, vai ne? Jā, citādi nemaz nevar būt. Nu labi. – Ītans manīja, ka pleciem uzgūlušais smagums pēkšņi šķiet daudz vieglāks. – Iesim pameklēt kādu restorānu. Tikpat labi varam palutināt sevi ar gardo Ņujorkas picu, ja jau esam šeit, vai ne? Varēsi mieloties, cik lien, bet man pa to laiku vajadzēs šur tur piezvanīt.
7. nodaļa
– Paklausieties, ser, ir tā, kā es jums teicu. Man ļoti žēl, bet mēs gluži vienkārši nedrīkstam sniegt jums šādu informāciju. Tas neatbilst slimnīcas noteikumiem. Tomēr es labprāt jums palīdzētu, ticiet man.
– Jūs nesaprotat. – Ītans, kura nepacietība auga augumā, paspēra soli tuvāk medmāsas galdam. Viņš nepiederēja pie tiem, kas mēdz laist darbā savu vīrišķīgo valdzinājumu (vismaz kopš studiju gadiem Kembridžā ne), tomēr bija acīmredzams, ka šī jaunā māsiņa, vārdā Mollija, nav gluži vienaldzīga pret viņu un viņa burvīgo meitiņu. Ītans nosprieda, ka nenāks par ļaunu likt lietā arī angļu akcentu.
Pēc stundu ilgām neauglīgām telefona sarunām un vairāku slimnīcu apmeklējuma Ītans visbeidzot bija nokļuvis uz pēdām vīrietim, ko Ziemassvētku vakarā notrieca taksometrs, tāpēc nepavisam nevēlējās atteikumu uzskatīt par galīgu. Neko neatklāt Vanesai, bet vienlaikus neradīt viņā aizdomas – šāds uzdevums nebija no vieglajiem, bet Ītans bija ticis ar to galā un negrasījās padoties arī tagad.
Jo viņš bija vīrietis, kas gatavs panākt savu, liekot lietā jebkurus iespējamos līdzekļus. Viņš pievirzījās vēl tuvāk galdam, pielieca galvu un dāvāja Mollijai gluži neatvairāmu smaidu.
– Ser… – gados mazliet vecāka medmāsa iebīdīja savu apjomīgo stāvu starp galdu un Ītanu. – Es jūtu jums līdzi jūsu “situācijā”, tomēr labāk būs, ja jūs un mazā zilace dosieties projām. Bet jūs, māsa, – viņa pagriezās pret jaunāko sievieti, – ķerieties atkal pie darba.
– Bet…
Iesākto teikumu aprāva nosodošs skatiens. – Jā, es noklausījos lielu daļu jūsu stāsta, tomēr ļaujiet aizrādīt, ka jums nav nekādu tiesību traucēt šo pacientu un interesēties par viņa identitāti. Dieva dēļ, jūs pat nezināt viņa vārdu! Mani neinteresē, no kurienes jūs esat, cik ilgi šeit paliksiet un kad lidosiet mājup. Man nav skaidrs, ko jūs gribat no tā nabadziņa, tomēr spriežu, ka viņam, lai kas viņš būtu, jau tāpat ticis pietiekami. Jums gluži vienkārši neizdosies viņu sastapt. Punkts. Ītans sajuta, ka skaustu sāk durstīt kā ar adatiņām. Viņš zināja, ka nereti tiek uzskatīts par pasīvu maigas dabas cilvēku, un tas neizsakāmi kaitināja, jo šāds pieņēmums bija tālu no patiesības; viņš gluži vienkārši rūpīgi izvēlējās jomas, kur tērēt savu enerģiju. Kad Ītans nodevās kādai idejai, problēmas risināšanai vai attiecībām, viņu nekas nespēja aizkavēt. Pie tam šajā reizē uz spēles bija likts dārgs briljants, nemaz nerunājot par viņa un Vanesas attiecību nākotni. Ītans negrasījās piekāpties.
Dziļi ievilcis elpu, viņš pārgāja pretuzbrukumā. – Ņemot vērā to, cik dedzīgi jūs metāties aizstāvēt šī cilvēka tiesības uz netraucētu veseļošanos, turklāt, šķiet, skaidri zinājāt, par ko ir runa, man atliek vienīgi secināt, ka minētā persona atrodas šajā slimnīcā.
– To es neapgalvoju, – medmāsa īdzīgi protestēja. – Un vēl.. ja reiz jūs teicāt, ka viņš nav jūsu ģimenes loceklis, kālab tik