Daudzi pareģoja šādu likteni Kāslmeinas grāfienei Barbarai. – Viņa nes zem sirds karaļa bastardu, tomēr viņai vajadzētu atcerēties karaļa doto solījumu, – Molla atgādināja. – Viņš teica, ka nekad nerīkosies līdzīgi savam brālēnam Luijam. Pēc kāzām viņš nebūs tik neaudzināts, lai aizvainotu savu sievu, vienlaikus uzturot mīļāko.
– Jā, bet toreiz viņš vēl nebija precējies, – lēdija Safolka skarbi piebilda.
Vai divdesmit četrus gadus vecā, bet klosterī audzinātā un bērnišķīgā Bragansas Katrīna, kura dzīvojusi klusi un nošķirti, spētu būt pietiekami vilinoša, lai karalis turētu doto solījumu?
Molla pavadīja dienas, rosīgi izkārtodama daudzās mantas, ko Katrīna bija atsūtījusi uz Angliju kā daļu no sava pūra: lielas porcelāna vāzes, pītas mēbeles, lakotus Austrumu skapjus un krāsotus kalikona aizkarus sienām; Anglijā nekas tāds vēl nebija redzēts. Viņai bija uzticēts arī piešķirt istabas portugāļu dāmām, kas pavadīja karalieni, un pieskatīt kalpotājus, kas izvēdināja gultas, lai Anglijai nevajadzētu kaunēties viešņu priekšā.
Lai arī aizņemta, Molla tomēr bija vērīga un drīz vien pamanīja, ka Frānsisa no viņas izvairās. Tāpēc vecākā galma dāma runāja tiešu valodu:
– Paklau, Frānsisa, kā man izdevies tevi tik ļoti aizvainot, ka tu novērsies ik reizi, kad tevi uzlūkoju, un neuzturies man blakus ilgāk par piecām minūtēm, it kā es slimotu ar tīfu?
Frānsisa brīdi svārstījās, nesaprazdama, vai vajadzētu teikt patiesību. Tomēr ar vieniem meliem bija pietiekami. – Es dzirdēju, kā jūs ar Bakingemas hercogu runājāt par mani.
– Tā jau man šķita. – Molla pārsteidza meiteni, izskatīdamās atvieglota. – Džordžam vienmēr padomā ir kāds neprātīgs plāns, ko man uztiept, un es izliekos, ka viņam piekrītu. Varu apliecināt, ka tas neko nenozīmē. Mana brāļa ieceres parasti ir nekaitīgas.
– Kāpēc iesaistīt tajā mani?
– Tas nav nekas īpašs. Viņš varētu izmantot arī Ketrīnu Bointoni vai Keriju Freizeri. Satraukties nav vērts.
Frānsisa piesardzīgi vēroja Mollu. – Kāpēc viņš jūs dēvēja par Taurenīti?
Molla iesmējās. – Kad vēl biju bērns, mūsu pašreizējā karaļa tēvs ieraudzīja mani sēžam kokā un nosprieda, ka esmu reti sastopams skaists taurenis, tāpēc sūtīja savus vīrus mani notvert. Kopš tās reizes brālis un daži galminieki uzrunā mani par Taurenīti.
– Hercogs pieminēja arī dzeju, ko rakstāt. Vai tā ir taisnība? Drosmīgā Molla, kuru parasti nekas nespēja iebiedēt, pietvīka koša kā tomāts. – Nedaudz izmēģinu roku. Kad pasaule mani tā sadusmo, ka vairs nespēju parunāt, es pierakstu savus vārdus.
– Vai drīkstu palasīt kādu dzejoli?
– Tie nav paredzēti sabiedrības acīm.
– Es neesmu sabiedrība, Molla.
– Varbūt kād reiz, kādā vājuma mirklī, es tev tos parādīšu.
Frānsisa pateicās draudzenei, tomēr apņēmās turpmāk piesardzīgāk izvērtēt visu, ko grasījās atklāt Mollai.
Maijs jau bija pusē, kad Bragansas Katrīna lorda Sendviča pavadībā beidzot ieradās Portsmutā ar to pašu kuģi – “Karalisko Čārlzu” –, kas pirms diviem gadiem atveda karali. Viņa bija pārcietusi nogurdinošu ceļojumu, vairākas vētras un milzīgus viļņus.
Frānsisa juta viņai līdzi, jo arī pati bija ieradusies svešā zemē (kaut gan tās bija viņas mājas), kur nācās iepazīt citu galma dzīvesveidu.
Kad Anglijā atgriezās Čārlzs, viņš metās ceļos un pateicās Dievam par to, ka ieradies neskarts; Katrīna pirmie vārdi jaunajā zemē bija lūgums pagatavot tasi tējas. Kaut gan kuģa tilpnē bija novietota ar tēju pilna lāde, kas bija daļa no jaunās karalienes pūra, kalpotājiem nebija iespēju pasniegt dzērienu uzreiz, tāpēc viņi piedāvāja karalienei kausu angļu alus, un pēc tā viņa nekavējoties atgriezās savā kajītē, lai atgultos.
– Nabaga kundze! – to dzirdot, iesaucās Džeina Lagarde. – Arī man negaršo alus. Ceru, ka tas bija atšķaidīts ar ūdeni.
Vēlāk karaliene pameta kuģi, lai tiktos ar savu līgavaini, un abi piedalījās steigšus sarīkotā slepenā katoļu kāzu ceremonijā pirms svinīgajām laulībām saskaņā ar protestantu paražām. Līdz galmam aizklīda runas, ka Viņa Majestāte esot apmierināts ar savu bērnišķīgo, piemīlīgo sievu.
Biedējošās portugālietes, kas pavadīja jauno karalieni, visas bija tērpušās milzīgos, platos ģērbos, kādi Anglijā netika redzēti kopš Elizabetes laikiem. Karali tas šķita vienīgi uzjautrinām. Viņš nezaudēja labo omu pat tad, kad šīs dāmas triumfa pilnā balsī paziņoja, ka Viņas Majestāte naktī nespēs pildīt savu sievas pienākumu, jo ceļojums ietekmējis viņas ķermeņa ritmu.
– Karalieni piemeklējuši mēness ziedi, tātad karalim jāķeras pie laistīšanas, – Čārlzs jokodams teica saviem guļamistabas kalpotājiem. – Atnesiet man labu Bordo vīnu. – Un, kamēr sulaiņi pildīja rīkojumu, karalis nožēlas pilns piebilda: – Turklāt tā droši vien ir labāk. Steigdamies šurp, es tā noguru, ka nevarētu pierādīt Anglijas varenību guļamistabā.
Jaunā karaliene bija pieticīga un labsirdīga sieviete, bet viņas svīta karaļa galminiekiem kļuva par nebeidzamu uzjautrinājuma avotu. Sešām neglītajām dāmām pievienojās vairāki biktstēvi, karalienes sagrabējusī aukle, ebreju tautības parfimērs un karalienes bārddzinis (par pēdējo karalis smējās visgardāk). Galmā paklīda runas, ka reiz karalis pajautājis sievai, kuru ķermeņa daļu viņa grasās noskūt. Par laimi, karaliene joku nesaprata.
Pārliecinājusies, ka Čārlzs ir glīts, labsirdīgs un nemaz nelīdzinās ļaunam neģēlim, karaliene šķita gatava iemīlēties savā jaunajā vīrā. Abi priecīgi devās uz Hemptonkortu, kur karalienes dāmas, to vidū arī Frānsisa, gaidīja iespēju iepazīties ar savu pavēlnieci.
Mazā karaliene apmierināta klaiņoja pa skaisto, kardināla Vulzija celto sarkano ķieģeļu pili, plūca rozes dārzā, pastaigājās pa krasta pļavu, smiedamās kopā ar karali, un priecīga devās uz sarkaniem un sudrabotiem pārklājiem segto kāzu gultu, ko Nīderlande reiz dāvāja karaļa nelaiķei māsai Mērijai.
Karalis paziņoja, ka gatavojas būt krietns un uzticīgs vīrs, un daži, tostarp Frānsisa, viņam pat noticēja.
– Vai jums nešķiet, ka tagad, kad viņam ir sieva un abi ir tik apmierināti viens ar otru, viss turpmāk mainīsies? – Frānsisa jautāja savām biedrenēm.
Kerija Freizere saskatījās ar Ketrīnu Bointoni. Lēdija Skrūpa paraustīja bagātīgi polsterētos plecus. Džeina Lagarde uzticīgi smaidīja.
– Vai pateiksim viņai patiesību? – Ketrīna vaicāja. – Lēdija Kāslmeina šonedēļ laida pasaulē dēlu un deva tam Čārlza vārdu.
Frānsisa spēji ievilka elpu.
– Karalis viņus apciemo katru dienu. Kāslmeinas vīrs viņu beidzot pametis, un karalis uzskata, ka ir atbildīgs par grāfienes nelaimi un viņa pienākums ir sabiedrības acīs atbalstīt savu mīļāko.
– Ko domās karaliene? – Frānsisa sašutusi jautāja. – Vai viņa zina par šo apvainojumu?
Sievietes brīdi klusēja un apdomājās.
– Drīz viņa to uzzinās, – Kerija nopūtusies pareģoja. – Karalis ir turējis solījumu iecelt grāfieni