Frānsisa vēl nebija pieradusi pie galma dzīves, un viņu pārņēma pretējas izjūtas – izbrīns par to, ka augstdzimusi sieviete spēj runāt par kaut ko tik nepieklājīgu, un savāds, trauksmains prieks, jo viņai bija ļauts piedalīties šajās pļāpās.
– Tie nelieši lej indi karaļa ausīs, – Ketrīna Bointone piebalsoja. – Viņa vectēvs, karalis Džeimss, esot pats izvēlējies, ko ņemt savā gultā, un arī viņam esot tādas tiesības.
Koši pietvīkusi, Frānsisa palūkojās uz Mollu, jo atcerējās baumas, ka draudzenes tēvs, Bakingemas hercogs, bijis viens no karaļa Džeimsa gultas biedriem.
– Viņi stāsta karalim, ka nepieciešams stāties pretī karalienei Katrīnai un pakļaut viņu savai gribai, citādi viņa iejauksies visās karaļa darīšanās tāpat kā viņa māte, un karalis būs zaudētājs, – Kerija piebilda.
Frānsisa vairākas reizes bija redzējusi, kā Anrieta Marija strīdas ar savu dēlu, tāpēc saprata, ko tas nozīmē. Nabaga Katrīnai nāksies ciest savas valdonīgās vīramātes dēļ.
– Un viņi atgādina, ka Francijas karalis Luijs nepakļaujas ierobežojumiem, ko uzspiež uzticība sievai, un atklāti dižojas ar savām mīļākajām.
– Tāpat rīkojas arī Spānijas karalis, – lēdija Skrūpa piebalsoja. – Jā, tie gudrinieki pārliecina karali, ka tikumam nav vērtības un viņam jāuzvedas tāpat kā pārējiem monarhiem, citādi tie viņu nicinās.
Iestājās klusums, dāmām gremdējoties pārdomās par likumīgo sievu likteni cīņā ar netikumīgām, bet valdzinošām mīļākajām.
Pēc brīža parādījās audienču zāles sulainis, iztraucēdams sievietes no šiem drūmajiem prātojumiem, un pavēstīja, ka atvests ļoti liels sūtījums, kam jāsameklē vieta. Lēdija Safolka, galvenā guļamistabas dāma, lika uznest to augšā pa platajām kāpnēm uz karalienes apartamentiem.
– Kas tas ir? – sīciņā karaliene jautāja, nostājusies blakus kastei, kas sniedzās viņai līdz zodam. Viņa bikli uzsmaidīja dāmām. – Atveriet to!
Sievietes spurgdamas uzklupa iesaiņojumam un norāva vaskoto papīru. Skatienam atklājās audekla kārta, kas pārsieta ar tik izturīgu virvi, ka lēdijas Safolkas mazās šķērītes, ko viņa nēsāja pie jostasvietas, nespēja to pārgriezt. – Vajadzīgs nazis! Freizeres kundze, atnesiet no virtuves nazi! – viņa pavēlēja.
Kerija negribīgi aizsoļoja prom un kavējās tik ilgi, ka atgriezusies ieraudzīja jau gandrīz izsaiņotu dāvanu – brīnišķīgu apzeltītu spoguli. Tas bija ovāls, gandrīz metru un astoņdesmit centimetrus augsts, un tā stūrus rotāja rožu raksts.
– Cik skaists! – karaliene iesaucās. – Kas to atsūtījis?
Neviens nezināja atbildi.
– Varbūt Viņa Majestāte gribējis jūs pārsteigt, – Džeina cerīgi ieminējās.
– Domāju, ka viņš man būtu to pateicis, – karaliene prātoja, kamēr dāmas izklaidējās, atbalstīdamas lielo spoguli pret sienu un smejot apbrīnodamas savu atspulgu. Jaunākās meitenes cita pēc citas nostājās tā priekšā un pārspīlēti dižojās.
– Nāciet, pajautāsim viņam! – Karaliene kopā ar Džeinu un vairākiem pāžiem devās sameklēt vīru.
– Spogulīt, spogulīt, saki man tā, – Kerija, visdrošākā no visām dāmām, smiedamās skandēja, – kura ir pasaulē skaistākā?
– Es.
Dāmas apsviedās apkārt un ieraudzīja, ka uz viņām uzjautrināta lūkojas kāda sieviete. Viņai bija vijolīšu krāsas acis, kurās zibēja pārgalvība. Āda bija baltāka par Izīdas marmora statuju dārzā, sarkanās lūpas izaicinoši savilktas kā rozes pumpurs. Mugurā viņai bija vaļīgs dzintarkrāsas zīda tērps, kas atsedza plecus un krokoto apakškrekla malu, radot iespaidu par valdzinošu nevīžību, it kā viņa nupat (kaut gan bija vēla pēcpusdiena) būtu piecēlusies no gultas.
– Barbara! – Molla brīdinoši nočukstēja. – Kāpēc tu esi karalienes apartamentos?
– Kur citur man vajadzētu būt, ja esmu guļamistabas dāma? – Barbara bezkaunīgi noprasīja.
– Ellē! – Molla atcirta. – Vai arī mēslu kaudzē kā Džeina Šora, vecā karaļa Edvarda piegulētāja. Lūk, ko tu esi pelnījusi.
– Labi, ka esi mana radiniece, Molla Viljersa, citādi tev pašai nāktos turpmāk rakņāties mēslu kaudzē.
Zīdam nikni nošalcot, Barbara apgriezās uz papēža un devās uz durvju pusi, bet pēkšņi apstājās.
– Starp citu, dāmas, šis spogulis ir domāts man. Karalis ierosināja, lai piekarinu to blakus gultai. – Sievietes skaistā seja atplauka izsmējīgā smaidā. – Man droši vien nevajag paskaidrot iemeslu.
Viņa aizvēra durvis, un istabā iestājās izbrīna pilns, baiss klusums.
– Tā bija grāfiene Kāslmeina, – Molla sadusmota izspļāva. – Pavedināta sešpadsmit gadu vecumā un metusies izpriecu virpulī. Runā, ka viņa pārzina meitumāju viltības un izmanto tās visas, lai turpinātu valdīt pār karali.
Frānsisa jau bija pietiekami gudra, lai neatklātu savu nezināšanu un nejautātu, kas ir šīs viltības. Tā kā viņa bija jauna sieviete galmā, kas izslavēts ar savu izvirtību, māte bija ar viņu runājusi par kungu zemiskajām iegribām, bet šie sprediķi pārsvarā attiecās uz nepiedienīgas uzvedības apturēšanu, toties lēdijai Kāslmeinai piedēvētās mākas, šķiet, šādu izturēšanos tikai uzkurināja.
– Vai lēdijai Kāslmeinai patiesi piešķirta vieta guļamistabā? – Frānsisa nākamajā dienā klusi painteresējās, kad sievietes devās uz lielo zāli, kur jau tika klāts pusdienu galds. Galma dāmu vidū bija dzirdama murdoņa; to izraisīja ne tikai baumas par Barbaras pievienošanos viņu pulkam, bet arī vēsts, ka taupības nolūkos viņām piešķirtā uztura deva tiks samazināta līdz niecīgiem septiņiem ēdieniem pusdienās un vakariņās. Visas sašuta par to, ka saņems tikai ceptu vērša un jēra gaļu, zosi vai vistu, brieža gaļas pīrāgu, truša vai vārītu auna gaļu un vienu saldo pīrāgu, bet dzert varēs Gaskoņas vīnu!
Piedzīvojusi daudz nabadzīgākus laikus, Frānsisa tās uzskatīja par bagātīgām dzīrēm, bet Kerija un Ketrīna skaļi žēlojās par tik niecīgu izvēli. “Ja jūs būtu dzīvojušas Francijā kopā ar mums, tad zinātu, kāda ir sajūta, ja vēders tukšs!” Frānsisa dusmīga nodomāja.
Tomēr viņa zināja, ka rojālistu atbalstītāji cietuši arī citādi. Māte bija aprakstījusi viņai baiso patiesību. Jaunie vīrieši krita kaujā, bet arī sievietes maksāja bargu cenu. Zaudējušas tēvus, kas vai nu nomira, vai tika izsūtīti, un jebkādu cerību uz pūru, daudzas nevarēja apprecēties. Ģimenes neaizsargātas, viņas iesaistījās ārlaulības dēkās, tāpat kā Barbara Kāslmeina sešpadsmit gadu vecumā, un atklāja, ka baudas ceļš ir bīstami kārdinošs.
“Arī mana dzīve nemaz neatšķiras no šo sieviešu likteņa. Neviens augstmanis ar meiteni neprecēsies, ja viņai pūrā nav ne naudas, ne zemes. Vai arī es reiz jutīšu kārdinājumu kļūt par mīļāko, nevis sievu?” Frānsisa prātoja.
Karaliene jau bija ieradusies un Safolkas grāfienes pavadībā devās pie augstā galda zāles tālākajā galā.
Frānsisu