Tomēr turpmāko dienu laikā meitenes domas bija pievērstas nevis svešinieka pašpārliecinātībai un tieksmei viņu ķircināt, bet gan plēsīgajam smaidam, kas uz brīdi uzplaiksnīja jaunekļa pelēkajās acīs. Frānsisa vairākas reizes prātā izdzīvoja savu glābšanu, un katru reizi tā beidzās citādi; Čārlzs Stjuarts pacēla meiteni uz rokām un aiznesa drošībā, ja tā varētu nosaukt to, ko Frānsisa iztēlojās notiekam savā istabā tālu prom no citu acīm.
Daļa no šīs aizliegtās jūsmas droši vien atspoguļojās meitenes sejā, jo Molla nemitīgi viņai par to atgādināja. – Tava māsa stāstīja, ka jauns svešinieks tevi, Nevainības jaunkundz, izglāba no laupītājiem kareivjiem. Kad pieminēji viņa rūsganos matus, man ienāca prātā, ka tas varētu būt Čārlzs, tomēr tam nenoticēju. Nevarēju viņu iedomāties glābēja lomā. Vai tiešām viņš spējis uzjundīt tevī kaislības? – Molla vērīgi uzlūkoja Frānsisu, tomēr viņas skatienā pavīdēja līdzjūtība. – Tādā gadījumā tev vajadzētu tās apvaldīt. Čārlzam nepieciešama bagāta sieva. Kopš ģimene kritusi negodā, Ludoviks Stjuarts nepaguris stāsta, ka viņam jāizturas priekšzīmīgi un jāpilda pienākums, noslēdzot izdevīgu laulību. Ludoviks pat atradis viņam sievu. – Molla atmaiga, redzot, cik satriekta izskatās Frānsisa. – Viņš ir saderināts ar Elizabeti Rodžersu, astoņpadsmit gadu vecu meiteni, kurai pūrā ir desmit tūkstoši mārciņu. Un nav svarīgi, vai Čārlzu tas iepriecina.
Frānsisu skumdināja šāda netaisnība. Viņas ģimene līdz ar daudziem citiem karaļa atbalstītājiem bija zaudējusi visu, un viņai nebija pūra, ko saņemt apprecoties. Domas par drūmo nākotni un kāzām ar vecāku vīru, kas būtu ar mieru pieņemt Frānsisu skaistuma, nevis naudas pēc, vai pat neapprecēšanos vispār un dzīvi kāda attāla radinieka namā, kur viņa būtu kalpone bez algas, bija tik smagas, ka Frānsisa pat piemirsa noskaidrot, kāds negods piemeklējis garlaicīgā, bet paklausīgā Čārlza Stjuarta, nākamā senjora d’Obiņī, ģimeni.
1. NODAĻA
Beidzot bija pienācis brīdis, kad Frānsisa, zem kapuces slēpdama matus no vēja, stāvēja uz “Londonas” klāja ceļā uz šajā pašā vārdā nosaukto pilsētu, un viņas sirds dziedāja līksmē un priekpilnās gaidās.
Laiks bija patīkams, kuģi sašūpoja pavisam neliela vēja brāzma, un pagāja tikai septiņas stundas, līdz tas sasniedza ilgoto Anglijas krastu. Valstī jau gandrīz divus gadus bija atjaunota monarhija, un princis Čārlzs beidzot sēdēja Anglijas tronī.
Kuģotāji devās uz Karalienei Mātei piešķirto mītni Samerseta namā, kur bija paredzēts apmesties uz mēnesi vai diviem – līdz brīdim, kad valstī ieradīsies karaļa līgava Bragansas Katrīna. Pēc tam Frānsisa gatavojās pārcelties uz Vaitholu un kalpot jaunajai karalienei.
Par visu bija jāpateicas Minetei, kura paziņoja, ka Frānsisa ir pārāk piemīlīga, lai aizvadītu mūžu kādā franču pilī. Viņai jādodas uz Londonu un jāuzmirdz kā briljantam atjaunotā galma ietvarā. Princese uzrakstīja brālim vēstuli, kurā paziņoja, ka Frānsisa ir skaistākā meitene pasaulē un lieliski papildinās galma spožumu. Apbruņojusies ar šo vēstuli, Frānsisa metās jaunajā dzīvē kopā ar Mollu un mazo Mēriju.
Vienīgais skumjais notikums, kas apēnoja līksmes pilno gatavošanos ceļam, bija Mollas vienpadsmit gadu vecā dēliņa Esmes nāve; viņu nogalināja vēdertīfs. Sēras par mīlīgā, kastaņbrūniem matiem apveltītā, mātei tik līdzīgā zēna nāvi Mollu satrieca tā, ka viņa divas nedēļas nevienu nepieņēma. Pati Karaliene Māte uzstāja, lai Molla seko Frānsisai uz Londonu, prom no vietas, kur noticis kaut kas tik baiss. Tikai mazā Mērija beidzot lika mātei izrauties no izmisuma važām.
– Cik savāda ir dzīve! – Molla uzrunāja Frānsisu, kad abas gatavojās kāpt uz kuģa. – Tagad, kad mans mīļais Esme ir zudis un nemantos tēva titulu, bet Mērija to nevar mantot, titulu saņems nākamais vīriešu kārtas pēcnācējs mūsu dzimtā.
– Kurš tas ir?
– Mana nelaiķa vīra brāļadēls Čārlzs. Tavs glābējs būs Ričmondas hercogs.
Frānsisa novērsās, lai Molla neieraudzītu sāpes viņas acīs. Čārlzs bija precēts ar citu sievieti, un šī sieviete kļūs par hercogieni.
Molla bija pieņēmusi lēmumu ierasties Anglijā nemanāmi caur Lambetu un pēc tam ceļot pa ūdeni garām pils sarkanīgajiem ķieģeļu mūriem, aiz kuriem dzīvoja Kenterberijas arhibīskapi, uz Vestminsteras abatijas un Vaitholas pils pusi, līdz Samerseta nama kāpnēm.
Pirmais iespaids, ko Frānsisa guva Londonā, saistījās ar troksni. Parīze bija liela pilsēta, tomēr mazāka par Londonu. Itin visur dienu un nakti skanēja zvani. Tirgotāji ar dārzeņu, ziedu vai sērkociņu paplātēm rokās klaigādami lielīja savas preces; četru zirgu vilkti rati grabēdami brauca pa bruģētajām ielām, tik tikko nesabraucot kādu bērnu un dažreiz iestrēgstot šaurākajās vietās. Triju metru augstumā virs ielas, netraucējot zirgiem, šūpojās vesels izkārtņu biezoknis, kas ziņoja par visu iespējamo, ko vien var nopirkt. Tomēr visvairāk Frānsisu izbrīnīja biezais gaiss un sodrēju kārta, kas sedza visus un visu, sagulstot kaklā un dzeļot acīs.
– Tu pieradīsi, – Molla noteica, paraustījusi plecus, un ar plīvuru aizsedza mazās Mērijas muti. – Vainojamas ogles, kas tiek dedzinātas. Sodrēji nozuda tikai vienu reizi, kad ogļu kuģi nespēja izlauzties cauri ledum; tad pilsētas gaiss piepeši bija dzidrs kā rīta saules apspīdēts mežezers.
Pēdējais upes līkums palika viņām aiz muguras, un laivinieks virzīja savu laivu starp dučiem citu. Kreisajā pusē parādījās liela ēka, un Frānsisa jautāja Mollai, kas tā ir.
– Vestminsterhola. Olivers Kromvels tur pasludināja sevi par lordu protektoru un iesēdās kronēšanas krēslā, tērpies purpurā un sermuļādās. Bet tas viņam neko labu nedeva. – Molla norādīja uz tumšu traipu virs jumta. – Lūk, viņa galva! Karalis pavēlēja izrakt viņa un pārējo nodevēju – Airtona un Bredšo – līķus no abatijas un pakārt visus Taibērnas kokā, bet pēc tam nocirst viņiem galvu un izlikt londoniešiem apskatei.
Frānsisa nodrebēja. – Nebiju domājusi, ka Viņa Majestāte spēj rīkoties tik barbariski.
– Barbariski! – Molla saniknota atkārtoja. – Karalis izturējies pārāk žēlsirdīgi! – Frānsisa nekad nebija redzējusi galma dāmu tik dusmīgu. – Viņš sodīja tikai saujiņu nodevēju, kuri nogalināja viņa tēvu. Es pakārtu visus līdz pēdējam vīram! Bet mūsu karalim ir laba sirds. Viņš paraustīja plecus un noteica, ka pakāršanas viņu nogurdinājušas.
Klusuma pārņemta, laiva slīdēja uz priekšu garām Vaitholas pilij un arvien tuvāk Samerseta namam.
– Lūk! – Molla norādīja, un viņas elpa vēsajā gaisā veidoja garaiņus. Sievietēm pretī slējās milzīga, stūraina ēka, būvēta no dzelteniem ķieģeļiem. To rotāja pulksteņtornis vidū un divi eleganti spārni, pie kuriem pletās grezni mauriņi un plašs, kokiem apaudzis dārzs malā.
– Ļoti skaists nams, – Frānsisa apbrīnas pilnā balsī noteica.
– Tā nebija, kad Kromvela salašņas to pārvērta par savām barakām! – Molla nošņāca. – Viņi pārdeva visas gleznas, paklājus, traukus un gobelēnus, kas nonāca viņu netīrajās ķetnās. Karalienei bija nepieciešami divi gadi, lai iekārtotu namu un varētu tajā dzīvot. Mūsu uzdevums ir to beidzot sagatavot viņas ērtībām.
– Labprāt ar to