Frānsisu pārņēma drausms kauns par to, cik zemu krituši šie reiz cildena mērķa aizstāvji. – Izbeidziet! – viņa pavēlēja, nelikdamās ne zinis, ka ir tikai bērns, un mēģināja izslieties pilnā augumā. – Vai esat aizmirsuši savu godu, izlaupīdami pili kā iebrucēju armija?
Kareivju vadonis, melnīgsnējs un nekopts kā pirāts, pievirzījās meitenei tuvāk, glūnēdams caur pieri. – Kā iebrucēju armija, dāmiņ? – viņš noprasīja, pūzdams Frānsisai sejā smirdīgu elpu. – Vai zināt, kā rīkojas armijas, kas mēnešiem ilgi klaiņojušas bez vīna un sievišķiem?
Vīrieša netīrie pirksti ieķērās meitenes tērpa audumā.
Frānsisa sastinga, cīnīdamās ar nelabumu un mudinādama sevi neatkāpties šī gļēvuļa priekšā, kurš iedrošinājies uzklupt neaizsargātai meitenei. Citi kareivji skaļi pauda savu atbalstu vadonim, bet viņu saucienus piepeši pārskanēja cita balss. – Laid vaļā dāmu, smirdīgais neģēli!
Jauns gara auguma vīrietis sparīgi izrāva Frānsisu no uzbrucēja tvēriena un pagrūda meiteni sāņus; viņam bija koši rūsgani mati, un pelēkās acis dusmās gailēja. – Vai esat krituši tik zemu, ka grasāties varmācīgi izturēties pret šo jauno sievieti? Vai mēs cīnījāmies un zaudējām gan dzīvības, gan tēvzemi veltīgi, ja uzvedaties šādi?
Kareivis nopētīja svešinieka smalko brokāta kamzoli. – Tā runā tie, kuri var atļauties ēst! Mums nav ne ēdiena, ne siltuma, bet varam vismaz… – Viņš ar rupju žestu norādīja uz Frānsisu, alkaini vērodams viņas saplēsto tērpu.
– Princis Čārlzs ir ceļā uz šejieni. Kā jums šķiet, vai viņu iepriecinās ziņa, ka paša atbalstītāji uzbrūk jaunavām un izlaupa pili? – Svešinieka roka draudīgi tuvojās zobena makstij. – Ejiet, citādi par šo nodarījumu samaksāsiet ar savām asinīm!
– Vai tāpēc mēs cīnījāmies karā? – Vadonis negribīgi pamāja saviem biedriem, likdams tiem atkāpties. – Lai badotos un dzīvotu trimdā, kur mums nav pat jumta virs galvas?
– Labi vien ir, – meitenes glābējs atcirta. – Jo šķiet, ka jūs šo jumtu pārdotu!
Tiklīdz kareivji bija aizgājuši, svešinieks pievērsās Frānsisai un pamanīja plīsumu zīda tērpā, ko viņa veltīgi centās noslēpt. – Vai esat atguvusies, kundze? Ceru, ka nesavainojāties, kad es jūs pagrūdu malā.
Viņš pastiepa roku, lai palīdzētu meitenei piecelties, un abu skatieni uz brīdi sastapās; Frānsisa ieraudzīja, ka vīrieša acīs uzliesmo iekāre, kaut gan viņš mēģināja to apslāpēt. Meitenei nebija ne jausmas, kas vainojams – atvieglojums, mirkļa spriedze vai kādas svešākas, mutuļojošas izjūtas, – bet kaut kur viņas dvēseles dzīlēs dzima līdzīgas ilgas un vēlme, kaut vīrietis pieliektos un viņu noskūpstītu.
Slēpdama mulsumu par tik savādu, apkaunojošu jūtu uzplaiksnījumu, Frānsisa atbildēja asāk, nekā bija domājusi: – Es arī pati, bez jūsu palīdzības, spētu aizstāvēt savu godu, ser.
Svešinieks meiteni pārsteidza, skaļi iesmiedamies. – Mans Kungs, esmu par to pārliecināts! Tas neģēlis kopā ar saviem biedriem attaptos uz grīdas, jūsu bargā skatiena notriekts. Karā jūs noteikti apkāvāt veselus bataljonus, tikai uzlūkojot tos.
Frānsisa jutās spiesta izlabot šo kļūdu. – Ne jau bataljonus. Turklāt es piedzimu pēc tam, kad visas lielākās kaujas jau bija izcīnītas.
– Tādi sīkumi nekādā ziņā nespētu jūs aizkavēt.
Apjautusi, ka svešinieks par viņu smejas, Frānsisa izslējās pilnā augumā; parasti šāds solis lika vīriešiem justies melniem un maziņiem. Ne šoreiz; glābējs bija vismaz sešas pēdas garš.
– Ar kuru no atriebes dievietēm man paveicies iepazīties? – vīrietis painteresējās, šķelmīgi uzlūkodams Frānsisu.
Atskanēja meitenīgi smiekli, un Frānsisa noprata, ka strauji tuvojas viņas māsa Sofija, kurai droši vien pievienojusies arī Mollas meita Mērija; abas laikam bija devušās noskaidrot, kas noticis ar Mollas psalmu grāmatu un cepumu. Frānsisa pameta skatienu pār plecu un, atkal pagriezusies, ieraudzīja, ka glābējs jau grasās doties prom. – Nebīstieties! – viņš noteica, nosūtījis meitenei gaisa skūpstu. – Es pats to noskaidrošu. Pagaidām dēvēšu jūs par daiļo Diānu, tiklo dievieti, kas savu godu aizstāv nevis ar loku un bultām, bet gan ar asiem vārdiem un nopietniem skatieniem.
Frānsisa nevēlējās, lai māsa šo notikumu pārvērš par daudzkārt pārstāstītām baumām, tāpēc atvieglota nopūtās, kad svešinieks nozuda pirms Sofijas parādīšanās.
– Kur tu tik ilgi kavējies? – māsa ieinteresēta jautāja; viņa vienmēr centās uzošņāt jaunas tenkas, gluži kā rīkstnieks meklē ūdeni. – Un kas bija tas jauneklis, kurš tik strauji tevi pameta?
– Es ieraudzīju kareivjus, kas zaga svinu un apzeltījumu.
Biju spiesta viņus pārliecināt tā vairs nedarīt.
– Tik jaunai meitenei tā rīkoties ir neprāts! – Sofija iesaucās, pārmetoši uzlūkodama māsu.
– Nesatraucies. – Frānsisa savilka lūpas savādā smaidā.
– Dievietes prot par sevi parūpēties.
Sofija papurināja galvu. – Kādas muļķības tu runā? Jā, tu esi pietiekami gara, lai būtu Bermondsi milzene, bet dieviete? Man tās izklausās pēc pagānu iedomām, turklāt ķecerīgām.
Frānsisa apslāpēja smaidu un satvēra māsas roku. Abām Sofijām – gan mātei, gan meitai – trūka izpratnes par smieklīgo. Frānsisa jau gandrīz bija piemirsusi, cik jautri ir sarunāties ar kādu, kam tā piemīt.
Meitene apņēmās noskaidrot, kas ir šis neparastais svešinieks.
Parasti Frānsisa ar šādiem jautājumiem vērsās pie Mollas, it īpaši, ja nevēlējās, lai iejaucas Sofija, bet šobrīd visi bija tik aizņemti ar gatavošanos prinča Čārlza uzņemšanai, ka bija grūti Mollu pat atrast, nemaz nerunājot par iespēju pavilkt viņu malā un brīdi aprunāties divatā.
Karalienei nebija ne malkas, ne ēdiena, tomēr viņa vēlējās dēlu sagaidīt, cik grezni vien iespējams, un Čārlzs baudīja tik lielu cieņu savu atbalstītāju acīs, ka, par spīti bargajai ziemai, kas decembrī valdīja Parīzē, visi jutās tik saviļņoti, it kā piepeši būtu sācies pavasaris.
Gaidot princi Čārlzu, smaidīja gan zemākais virtuves zēns, gan ietekmīgākā guļamistabas dāma. Karaliene nolēma pieņemt dēlu nevis Palērojālā, kur viņš varētu pamanīt kareivju posta darbus un nabadzīgo iekārtojumu, bet gan nelielajā Kolombas muižā stundas jājiena attālumā. Kalpotāji iztīrīja istabas, izpurināja aizkarus un paklājus, pat sagatavoja necilu mielastu viesim, kuru cerēja reiz redzēt tronī.
Pavārs jutās pateicīgs par sagādāto medījuma gaļu, ko ielikt katlā. Un galminieki izklaidējās, ķerdami trušus, lai jaunajam princim vismaz būtu iespēja izvēlēties no vairāku veidu gaļas, kaut gan galdā nebūs nekā līdzvērtīga desmit un piecpadsmit ēdienu mielastiem, kas reiz tika pasniegti karaliskajos banketos. Marcipāns bija pārāk dārgs galma sarukušajiem līdzekļiem un palicis tikai senās atmiņās, bet meistarīgais pavārs pagatavoja milzīgu pīrāgu, izmantodams no rudens pietaupītos ābolus un plūmes, un izrotāja to ar nelielu kronīti; apzeltījumu pavārs izlūdzās no karaļa Luija kūku meistara.
Viskvēlāk jūsmoja princese Henrieta Anna. Kaut gan viņa par Čārlzu bija četrpadsmit gadus jaunāka un princis vairāk līdzinājās tēvocim, nevis brālim, Henrieta gaidīja viņa ierašanos bērnišķā nepacietībā.
– Vai viņš būs