– Iebrucējus no dzirnavnieku bērnu galvām.
– Jā. Un pēc tam atkaujas… Ko utis izmantotu kā ieročus, Nanete?
– Laikam zobus. Negrozieties, konfektīt. Ja sēdēsiet mierīga, es jums kaut ko pastāstīšu.
Nanetei padomā bija liels stāstu krājums: jocīgi stāsti par lapsu kūmiņu vai zvejnieku, kura sieva vēlējās, lai viņam pie deguna izaugtu desa; biedējoši stāsti par milžiem, kas ēd mazas meitenes, un spokiem, un gobliniem; jauki stāsti par ganiem un ganītēm, kas iemīlas. Ja Nanete gribēja, lai es sēžu nekustīga – piemēram, kad viņai vajadzēja aizdarīt manu zābaku āķīšus vai sašūt atirušu apmali, – viņa zināja, ka vajag tikai apsolīt stāstu, un es nekavējoties beigšu grozīties un žēloties, sēžot pavisam klusa.
Kur šo nakti pavadīja Nanete? Vai mūķenes viņai piešķīrušas gultu, vai arī viņa bijusi spiesta izturēt ilgo ceļojumu atpakaļ uz Versaļu karietē? Viņa bija veca un trausla; brauciens viņu noteikti nomocītu. Es cerēju, ka viņa kaut kur ērti iekārtojusies. Nāksies lūgties, lai mūķenes atdod man nedaudz naudas, lai es varētu samaksāt par Nanetes ceļu mājup uz Kaznēvas muižu. Viņa to pameta pirms trīsdesmit viena gada kopā ar mani, kad es saņēmu uzaicinājumu uz galmu, un nekad neatgriezās – tāpat kā es. Mana māsa Marija noteikti parūpēsies par veco auklīti. Cik pārsteigta Marija būs, uzzinot, ka esmu aizdzīta uz klosteri! Man atkal sāka birt asaras. Es gribēju, lai Marija lepojas ar mani, savu gudro māsu, kas kalpojusi karaliskajai ģimenei.
Atskanēja soļu švīkstoņa, un kāds ienāca manā cellē. Es saspringu un atbalstījos uz elkoņa, tad ieraudzīju māsu Emanuēlu. Man izdevās saskatīt viņas iegareno, bālo seju un aristokrātes degunu nespodrajā lāktura gaismā, kas dega gaitenī. Viņai mugurā bija vaļīgs krekls, un ap pleciem apmesta veca, nobružāta šalle.
Noslaucījusi asaras, es piecēlos augstāk un atvēru muti, grasīdamās kaut ko teikt, bet Emanuēla pielika pirkstu pie lūpām un papurināja galvu. Es aizvēru muti. Viņa pamāja, satvēra nelielo māla karafi, kas bija nolikta uz galda pie manas guļvietas, un ielēja krūzītē ūdeni. Apsēdusies man blakus, viņa pasniedza krūzi man. Es paklausīgi dzēru. Ūdens bija ledaini auksts, bet atsvaidzinošs. Mani drebuļi nedaudz pierima. Mūķene atņēma man krūzi un nolika to uz galda. Pēc tam viņa sakļāva abas plaukstas pie vaiga kā bērns, kas tēlo, ka guļ.
Es pārgurusi atlaidos guļus. Viņa samitrināja manu mutautu un saudzīgi nomazgāja man seju kā mazulim. Es jutu asaras sariešamies acīs, šīs negaidītās laipnības satriekta, bet centos pateicīgi uzsmaidīt. Viņa atbildēja, nedaudz savelkot mutes kaktiņus drūmā pussmaidā, un pasniedza man trīsstūrī salocītu audumu, ko izvilka no piedurknes. Es noslaucīju acis un izšņaucu degunu. Kad nokaunējusies devu mutautu viņai atpakaļ, viņa papurināja galvu un atteicās. Es sažņaudzu audumu savā karstajā, miklajā plaukstā zem vaiga. Mūķene uzlika roku man uz pieres un to glāstīja. Es skaļi nopūtos, aizvēru acis un jutu visu augumu lēnām atslābstam.
Gandrīz jau biju iemigusi, kad jutu, ka paceļas manas segas stūris. Zem tā ieplūda vēss gaiss. Es sakustējos un atvēru acis, un Emanuēla iezagās manā gultā, virzīdama aukstu, putna kājai līdzīgu plaukstu pa manu ādu līdz krūtij. Viņas kalsnais augums piespiedās man klāt.
Protams, es zināju, ka sievietes mēdz mīlēties arī ar citām sievietēm, ne tikai vīriešiem. Galmā man bija draudzenes, kas apprecinātas pašas pret savu gribu ar veciem, izvirtušiem večiem vai neģēļiem, un viņas bēga no vīru nepatīkamajiem uzmanības apliecinājumiem, meklējot mierinājumu maigajās sieviešu skavās. Madlēna de Skiderī, kuru es ļoti cienīju, bija izslavēta ar saviem nedēļas nogales saloniem, “Sapfo sestdienām”, kur piedalīties drīkstēja vienīgi sievietes. Mēs visas lasījām cita citai mīlas dzeju un rakstījām stāstus par miera un saskaņas valstību, kur vīriešiem ieeja liegta un sievietes ir brīvas no viņu zemiskajām alkām. Es pat pāris reižu saņēmu piedāvājumus no sievietēm un vienmēr smaidot atteicos. Tomēr bija atšķirība starp aicinoši sarautu uzaci vai aukstu, kaulainu roku, kas ķeras man pie krūts brīdī, kad es baiļu, šausmu un skumju dēļ esmu saspringta kā stīga.
Es apsviedos un tik spēcīgi pagrūdu mūķeni, ka viņa nokrita uz grīdas. – Neuzdrošinies! – es saucu. – Vācies prom!
Emanuēla ar būkšķi nokrita uz sava kaulainā dibena; tas droši vien bija sāpīgi. No blakus celles atskanēja izbrīna pilns sauciens. Es piecēlos sēdus, spiezdama segu pie krūtīm, un vēroju mūķeni. Gribēju jau kaut ko teikt, tomēr viņas sejas izteiksme bija tāda, ka man sapinās mēle. Baisais skatiens vēstīja, ka man nāksies ciest par šādu atraidījumu. Viņa brīdi stāvēja, sliedamās man pāri, pirms pacēla aizkaru un nozuda. Es drebēdama atlaidos guļus.
Māsa Emanuēla mani sodīja katru dienu.
Es biju spiesta no rīta iztukšot visus naktspodus un izskalot tos ar tik aukstu ūdeni, ka nakts laikā tas spainī pārklājās ar ledus kārtiņu. Mani norīkoja darbā uz virtuvi, kur es mazgāju traukus netīrā ūdenī un mizoju nebeidzamus dārzeņu kalnus. Es arī tīrīju pelnus un apsvilušās koka atliekas no virtuves krāsnīm un kamīna atpūtas istabā – vienīgajā klostera telpā, kur drīkstēja kurt uguni. Man vajadzēja rūpēties par to, lai malkas grozi būtu pilni, un es grīļodamās devos ārā sniegā, kur cirtu pagales, līdz plaukstas sāpēja un pārklājās tulznām. Emanuēlai rokā vienmēr bija spieķis, un viņa nekavējās sist man pa muguru un pleciem, ja es pietiekami ātri nepildīju pavēles.
Bērnībā mani nekad nesita, kaut gan Nanete bieži draudēja to izdarīt. Kad par manu aizbildni kļuva marķīzs de Molevrjē, es bieži saņēmu pērienus; viņš teica, ka tādējādi izdzīšot no manis dēmonus. Tas viņam neizdevās. Katra sastapšanās ar bērza rīksti padarīja mani vēl dēmoniskāku.
Tas pats attiecās uz Emanuēlu. Jo biežāk viņa mani sita un pazemoja, jo lepnāk es pacēlu galvu un jo lēnāk pildīju viņas rīkojumus. Reiz viņa pamanīja, ka es nicīgi izbolu acis.
– Meties četrrāpus! – viņa uzsauca. – Tu rāposi uz baznīcu kā nekam nederīgs tārps, kas arī esi!
Es pasmaidīju un nekavējoties nometos četrrāpus, līksmi purinot galvu un izliecot muguru, it kā rotaļātos ar bērnu. Viņa sāpīgi uzsita man pa dibenu, un es sāku mētāties un celties augšā kā ēzelis, skaļi brēcot. Pārējās novices apslāpēja smieklus.
– Pietiek! – māsa Emanuēla pavēlēja. – Tu esi bezkaunīga. Es tev iemācīšu pazemību.
Viņa atkal man iesita, šoreiz pa seju. Manī piepeši uzvilnīja dusmas. Es pielēcu kājās, satvēru viņas spieķi un salauzu to, nometot gabalus zemē. Novices izbiedētas apklusa. Māsa Emanuēla pieliecās un pacēla sava spieķa atlūzas.
– Noliedzot par sevi pārākos, tu noliedz Dievu. Tev jāsaņem sods. Seko man uz baznīcu. – Viņas klusajā balsī ieskanējās draudi.
Es brīdi stāvēju, strauji elpodama, un man gribējās kliegt: “Nē, es neklausīšu!” – kā reiz uzsaucu marķīzam de Molevrjē. Tomēr es vairs nebiju dumpīgs, nepakļāvīgs bērns. Biju pieaugusi sieviete. Es nedrīkstēju pieļaut, lai mani izsviež no klostera, kamēr neesmu saņēmusi karaļa apžēlošanu. Nepakļaušanās bija nodevība, un sods par nodevību – nāve.
– Lūdzu piedošanu. Es zaudēju savaldību. Kaut gan jums nevajadzēja man sist. – Es pieglaudu plaukstu pie svilstošā vaiga.
– Uz baznīcu, – Emanuēla atkārtoja, nobālusi vēl vairāk nekā iepriekš.
Es palocīju galvu un virzījos uz durvju pusi. Viņa mani apsteidza, lai es būtu spiesta sekot. Es to darīju nekurnēdama. Krusta ejās valdīja stindzinošs aukstums, zemi sedza sniegs, un pārslas virpuļoja arī debesīs.