Pagalms bija tukšs, un to apgaismoja vienīgi lākturis, kas novietots virs aizbultētām ozolkoka durvīm. Virs tām vairākās rindās bija izgrebti bargi svētie, kas sprieda taisno tiesu bailīgiem dēmoniem un grēciniekiem; tie savukārt lūdza žēlastību zemāk. Nespodrajā, nevienmērīgajā gaismā grēcinieku akmens locekļi un sejas vaibsti šķita kustamies. Dažiem bija sikspārņu cietie spārni un goblinu cienīgas sejas. Kāda sieviete metās ceļos, un mati atraisīti plūda viņai pār muguru. Daudziem bija sadragāts deguns vai salauztas plaukstas, kas saliktas lūgšanā. Izskatījās, ka te pabijuši hugenoti ar veseriem un lingām, cenšoties iznīdēt visas elkdievības pēdas.
Kučieris paraustīja zvanu pie durvīm un atgriezies nocēla manu lādi no karietes jumta. Pēc tam mēs ilgi gaidījām – es, kučieris un Nanete, – mīņājāmies un berzējām plaukstas, dvašai veidojot saltus garaiņus gaisā. Aizritēja minūtes. Es sadusmojos un atmetu galvu.
– Nu, nāksies vien atgriezties Versaļā un paziņot karalim, ka mājās neviena nebija. Cik žēl!
It kā atbildot maniem vārdiem, durvīs noskrapstēja atslēga, kāds atbīdīja bultas. Es apklusu, pūlēdamās nedrebēt. Durvis lēni atvērās, atklājot salīkušu sievieti melnās drānās. Lāktura gaismā bija redzama vienīgi iekritusi mute, kam kaktiņos ievilkušās dziļas rievas. Pārējie vaibsti grima mūķenes galvassegas ēnā. Viņa pamāja man ar kaulainu roku, un es negribīgi panācu uz priekšu.
– Esmu de la Forsas jaunkundze. Ierados saskaņā ar karaļa pavēli.
Sieviete pielieca galvu un ar rokas mājienu aicināja mani sekot. Satvērusi zelta krāsas satīna svārku ieloces, es cēli soļoju uz priekšu. Nanete nāca man līdzi, nesot velci, bet kučieris tikmēr nopūlējās ar lādi un somu. Kaulainā roka piepeši pacēlās, nepārprotami paužot aizliegumu. Kučieris sastinga un paraustīja plecus, ļaujot lādes galam nokrist zemē.
– Atvainojiet, jaunkundz, laikam vīriešiem nav ļauts ieiet iekšā.
Es samulsusi apstājos. – Kurš nesīs manu lādi?
Melnā tērptā mūķene neteica ne vārda. Nanete pēc brīža atlaida manu velci un satvēra lādes galu. Kučieris pielika roku pie cepures un aizskrēja atpakaļ pie zirgiem, kas stāvēja krēslas aizsegā, galvu pieliekuši, un izgrūda dūmu vērpetes pa nāsīm kā seni pūķi. Iekodusi lūpā, es uzliku somu uz rokas un satvēru otru lādes malu. Šādi apkrāvušās, mēs šķērsojām slieksni un nokļuvām nespodri apgaismotā gaitenī, kur valdīja tāds pats aukstums kā ārā. Mūķene aizcirta un aizbultēja durvis, nostiprināja trīs smagas dzelzs slēdzenes un piesēja atslēgu saišķi pie jostas. Es pamanīju nozibam vienu nicinājuma pilnu aci, pirms mūķene pagrieza galvu, norādot, lai sekoju. Mēs paklausījām, un ejot viņa kratīja rokas zvanu, it kā es būtu spitālīgā vai rati, kuros tiek vesti no mēra mirušie. Norijusi dusmu vārdus, es gāju viņai līdzi.
Tagad es sapratu, kāpēc mans aizbildnis runāja par rūgtuma pilnu sirdi.
Sātana līgums
Durvju sardze veda mūs pa gaiteni, ko caurvija arkas, balstot griestu izliekto velvi. Katra pīlāra galu rotāja smalki lapu, seju un dzīvnieku grebumi, bet grīdas segums vidū bija nodilis; tur jau gadsimtiem ilgi to deldēja mūķeņu šļūcošie soļi.
Es sekoju sardzei cieši pa pēdām, dusmu un lepnuma dzīta, bet nabaga Nanete tikmēr pūlējās no manis neatpalikt. Kad nokļuvām pie krustcelēm, kur vienā pusē augšup vijās kāpnes, bet tām pretī bija cita gaiteņa arka, sardze norādīja, lai Nanete paliek šeit un atstāj lādi kāpņu pakājē. Vecā mūķene vēl joprojām nerunāja, bet žesti bija tik valdonīgi, ka to nozīmi nevarēja pārprast.
Nanete priecīga atlaida lādes malu un paberzēja krustus. Arī es nolaidu lādi, bet turpināju cieši turēt somu, jo tajā bija mans slēdzamais šķirstiņš ar nedaudzajām dārglietām un naudu, kā arī spalvas, tinte un pergaments. Sardze izveda mani caur arku, pametot Naneti vienu pašu gaitenī. Mana nabaga vecā kalpone cieši saknieba lūpas.
– Vai viņai nekas slikts nenotiks? Vai kāds par viņu parūpēsies? – es jautāju. Sardze neatbildēja. Es iedrošinādama uzsmaidīju Nanetei un sekoju mūķenei garām puspavērtām durvīm. Aiz tām es ieraudzīju virtuvi, kur vienkāršos, brūnos ģērbos tērpušās sievietes rosījās ap galdu un solu. Gluži parasti podi, kastroļi, pannas un katliņi izskatījās savādi un pārāk sīki zem milzīgā, velvētā jumta. Kad pagājām garām, kalpones pacēla skatienu, bet sardze pakratīja zvanu un skaļi aizcirta durvis. Bija arī citas pavērtas durvis; aiz vienām vīdēja vīna mucas, aiz citām slēpās pieliekamais ar maisiem un kastēm, un ievārījuma traukiem.
Gaiteņa galā sardze atslēdza ar dzelzs kniedēm apdarinātas durvis, izmantodama citu atslēgu no saišķa pie jostas. Mēs izgājām pa tām, un sardze atkal aizslēdza durvis. Dzirdot, kā noklikšķ slēdzene, es jutu sirdi sažņaudzamies un plaukstas savelkamies dūrēs. Šeit patiesi bija gluži kā cietumā. Es nožēloju, ka esmu noslēgusi netaisnīgo vienošanos ar karali. Vai tiešām mana pensija bija tā vērta, lai es paliktu ieslodzīta šajā akmens un vecu sieviešu valstībā?
Tomēr… vai man bija cita iespēja? Bēgt uz Angliju, nepatīkamo un lietaino zemi, kur neviens neprot ģērbties? Kā es tur nopelnītu iztiku? Anglijā nevienu neinteresētu mani romāni, veltīti franču augstmaņu aizraujošajai slepenajai dzīvei.
Sardze turpināja kratīt zvanu un izveda mani caur arku līdz garai ejai. Tās vienā malā pavērās skats uz četrstūrainu dārzu. Es neredzēju neko citu, vienīgi nelielu mauriņu, kas apbrūnējis un pievildzis mitruma, un vienā stūrī bija arī aka ar smailu jumtu. Gar otru ejas malu bija salikti soli, un virs tiem slējās skaistas, elegantas arkas, atvērtas vējiem. Sniegs ievirpuļoja iekšā un dzēla man sejā. Es paātrināju gaitu.
Otrā dārza pusē melnēja milzīga ēka, un šaurajos, augstajos logos dega sveces. Neskaidri saklausīju dziedāšanu.
– Vai tās ir mūķenes? – es jautāju, sardzes klusēšanas satraukta. – Ko viņas dzied?
Sieviete neatbildēja.
– Mūzika ir ļoti skaista.
Viņa vēl joprojām klusēja, tāpēc es padevos un sekoju viņai. Beigu beigās sardze ieveda mani nelielā istabā, kur aiz režģa dega uguns. Es piegāju pie tās un atvieglota sildīju cimdos ietērptās rokas. Neteikusi ne vārda, sardze izgāja ārā un pameta mani vienu, aizverot durvis aiz sevis.
Es atkal biju spiesta ilgi gaidīt, un arī šoreiz mani jau pārņēma dusmas, kad atvērās durvis un istabā ienāca vairākas drūmas mūķenes. Viņas šķita ļoti bālas zem melnajām galvassegām. Vienai rokās bija alvas trauks, otrai kūpoša krūka, trešajai – grozs.
– Laipni lūdzam Žersīanbrī abatijā, de la Forsas jaunkundze, – pirmā mūķene mani sveicināja. Viņa bija neliela auguma un salīkusi sieviete ar skumīgu seju, kas man atgādināja pērtiķi. – Es esmu klostera māte abate. Varat dēvēt mani par Mére Notre. Šī ir mūsu noviču uzraudze māsa Emanuēla; mūsu mantzine māsa Terēze; ēdamzāles pārzine māsa Berta; slimnieku aprūpētāja un dziedniece māsa Serafīna.
Atskanot mūķeņu vārdiem, katra nolieca galvu. Pirmā bija gara auguma aristokrātiska sieviete ar uzkumpušiem pleciem un skarbu, bālu seju. Otrā izskatījās sagurusi un nomocīta. Trešā bija tukla, un viņas apaļajā sejā vīdēja smaids. Svaigā, sārtā āda liecināja, ka viņa ir lauciniece.
Vislielāko iespaidu uz mani atstāja māsa Serafīna. Reiz viņa noteikti bijusi skaistule. Viņas seja veidoja lielisku ovālu, deguns bija slaids un